Sapņoja par sejas operāciju, pieteicās karot un mira Ukrainā. 21 gadu veca krievu karavīra skaudrais stāsts

Vairs viņš nav rakstījis, es pati arī nerakstīju - armija tomēr ir armija," sieviete saka.

Natālija vairāk nekā 20 gadus strādā par audzinātāju rehabilitācijas centrā, kur Antons pavadīja divus savas dzīves gadus. Pirmo reizi viņš tur nonāca sākumskolā, otro reizi - astotajā klasē.

"Pie mums nonāk dažādi bērni, dažādu iemeslu dēļ un dažādos periodos. Kā parasti raksta vecāki - "sarežģīta dzīves situācija". Tad viņiem tiek dota iespēja. Ja dzer - paārstēsies, ja nestrādā - iekārtosies darbā, ja mājās ir haoss – uztaisīs remontu," skaidro Natālija.

Sieviete norāda, ka tēva Antonam nebija, bet māte dzēra. Parasti šādās ģimenēs bērni iekavē mācības un ķildojas ar citiem. Ar Antonu situācija bijusi citāda.

"Antons bija ļoti atbildīgs, brīnišķīgi mācījās un piedalījās dažādos konkursos, kā, piemēram, "Jautro un atjautīgo klubs". Kad viņš nokļuva pie mums kopā ar savu brālīti Mišu, Antons rūpējās par zēnu kā tētis, lai gan pats vēl bija bērns.

Kad bērni aiziet no mums, mēs turpinām kontaktēties, bet ar laiku viņiem sākas sava dzīve un viņi par mums aizmirst. Bet Antons pēc izlaiduma turpināja kontaktēties ar mani. Atceros gadījumu, kad parkā bija svētki un viņš man zvanīja: "Natālija, vai jūs iesiet? Varbūt satiksimies? Esmu noilgojies"," viņa saka.

Volosovas iedzīvotāja Inna Timofejeva arī atceras Antonu kā ļoti atbildīgu un kārtīgu bērnu.

"Es strādāju nakts maiņās, tāpēc bieži ņēmu savus bērnus līdzi uz darbu. Antons ar viņiem ļoti labi sapratās, un bērni un pieaugušie, neskatoties uz puiša ārējā izskata īpatnībām, vēlējās pavadīt laiku ar Antonu. Zēnam bija ļoti plaša sirds," stāsta Inna.

"Es taču neesmu zaķpastala!"

Sieviete atminas pēdējo reizi, kad satika bijušo audzēkni: "Es ne tik sen satiku Antonu uz ielas, viņš kaut kur ļoti steidzās, nedaudz paspējām parunāt. Es redzēju šo mazo, tievo, trauslo cilvēku, kuru nezināmu iemeslu dēļ nosūtīja uz šo "specoperāciju".

Laikam ar līgumu, citādi viņš nebrauktu. Viņš vienmēr bija par mieru un draudzību. Kad es pastāstīju savējiem par Antona nāvi, mani bērni gandrīz noģība."

Inna stāsta, ka Antons nekad nav rīkojies vardarbīgi. Tieši otrādi - jebkuru strīdu viņš vienmēr centies apturēt mierīgā ceļā, centies sarunāt.

"Pēc koledžas absolvēšanas viņš bija praksē, kuru nebija tik viegli atrast mūsu apvidū ar traktorista tiesībām. Vietējās lauku saimniecībās neko daudz nemaksā, turklāt vēl laikus neizmaksā algas. Protams, viņš centās atrast kaut kādu stabilitāti, tādēļ parakstīja līgumu, kaut arī mēs visi centāmies viņu atrunāt," stāsta Aļona.

Bija iespēja atteikties

Kad Antonam piedāvāja braukt uz Ukrainu, viņš vēl varēja atteikties. "Bet viņš visu laiku teica: "Es taču neesmu zaķpastala!" Tādēļ piekrita," saka sieviete.

Fedosejevu ģimenē ir četri bērni. Vecākajai māsai Aļonai ir 38 gadi, viņa ir sociālā aprūpētāja. Kopā ar vīru un 16 gadus veco meitu tagad dzīvo Volosovā. Piegādā produktus, aprūpē pensionārus, palīdz aiziet uz veikalu, pierakstīties pie ārsta.

Par to nemaksā daudz, bet vīrs arī nesēž bez darba, tāpēc naudas pietiek. Viņas jaunākie brāļi tagad arī dzīvo Volosovā. Miša, kurš kopā ar Antonu kādu brīdi dzīvoja rehabilitācijas centrā, ir pats jaunākais, tāpēc pagaidām par viņu rūpējas Aļona.

"Mums, neskatoties uz visām problēmām, vienmēr ir bijusi draudzīga ģimene. Nekad nebija tā, ka kāds vainotu mammu. Laukos vienmēr ar darbu ir bijis grūti.

Agrāk mamma fabrikā montēja skaitītājus, slaucīja pagalmus, strādāja skolas ēdnīcā - darīja visu, lai mēs dzīvotu labi. Bet pēc tam sāka iedzert, sākās problēmas ar veselību. Arī bāriņtiesa visu laiku piekasījās, pat par sliktu remontu," atceras Aļona.

Pēdējo reizi Aļona runāja ar brāli 10. maijā. Antons zvanījis, lai palielītos ar labu algu, teica, ka tagad varēs finansiāli palīdzēt mammai. "Sacīja, ka tagad viņus sūtīs kaut kur citur, tāpēc kādu laiku nebūs sasniedzams. Bet pēc tam viņam būs atvaļinājums un viņš obligāti atbrauks."

Aļona saka, ka Antons vēlējās drīzumā veikt plastisko operāciju.

Sieviete saka: "Viņš kautrējās no sava izskata, gribēja nopelnīt operācijai, bet vai tad pie mums var nopelnīt tādu naudu?"

Antons Fedosejevs dienēja kā mehāniķis Krievijas Ziemeļu flotē, tikai dažu kilometru attālumā no Norvēģijas un Somijas robežas.

Pirms diviem gadiem šajā brigādē dienējošie žēlojās par neizturamiem dienesta apstākļiem. "Šoigu un Putin, toties jūsu bērni ir ārzemēs. Jums viss ir za***is . Lūk, tā. Te pa durvīm tek. Viss jums ir za***is. Šeit no betona krāsa lobās. Lūk, tā.

Tā dzīvo krievu armijas divsimtās motorizēto strēlnieku brigādes virsnieki un praporščiki. Brigādes komandieris šeit pat nenāk, viņam po**j par to, kā dzīvo viņa padotie. Svarīgākais – aizbraukt uz Sīriju naudu nopelnīt. Lūk, tas viņam ir galvenais," kameras priekšā stāstīja šīs brigādes praporščiks Mihails Balenko, pēc kā tika atlaists.

Nošauts Harkivas apgabalā

Karavīri, kas noslēguši līgumu, žēlojās arī par korupciju. Gribi dienēt - maksā, nepieciešama prēmija - atdod pusi, dienējošie stāstīja "Radio Brīvā Eiropa"/"Radio Brīvība" korespondentam. Viņiem maksātas lielas naudas summas, sākot no 60 tūkstošiem rubļu (ap 938 eiro), oficiālā darbā viņi nekur tādu naudu nopelnīt nevar.

Marta sākumā izdevums "Odessa Journal" vēstīja, ka ukraiņu karaspēks uzbrucis divsimtajai brigādei, kad abas armijas sastapās pie Harkivas. Ukraiņu žurnālists Jurijs Bucovs uzbrukuma teritorijā saskaitīja vairāk nekā 30 iznīcinātas un sagrābtas tehnikas vienības.

Ukraiņi izmantoja vadāmās prettanku raķetes "Javelin", kuras lido no augšas uz leju, iznīcinot visneaizsargātāko tanka daļu. Divsimtā brigāde savā tagadējā veidolā eksistē no 1997. gada, bet tās vēsture sākusies vēl pirms Otrā pasaules kara. 2014. gadā brigādes vienības karoja Donbasā.

"Bataljona taktiskā brigāde, kura piedalījās "speciālajā militārajā operācijā" Ukrainas teritorijā, cieta ievērojamus zaudējumus. No 648 karavīriem krituši 645. Izdzīvoja tikai trīs, no tiem divi ievainoti,"

marta beigās ziņoja Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska biroja vadītāja padomnieks Aleksejs Arestovičs. Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrija šo informāciju nekomentē.

Antona Fedosejeva tuviniekiem paziņoja, ka viņš miris 19. maijā. Viņš nošauts Harkivas apgabalā. Mājās viņu pārveda cinkotā zārkā ar lodziņu, uz īsu brīdi parādīja radiniekiem un apglabāja 25. maijā.

"Manam mazdēlam tagad ir 21 gads, tāpat kā Antonam, bet viņš grib mācīties, nevis dienēt. Laist viņu armijā tagad vairs neviens nevēlas. Agrāk teicu: "Nu, kas tur tāds, tikai gads jādienē, ej", tagad esmu pret karadienestu," saka Natālija Sabodaša.

Viņa norāda, ka Antons nav pirmais sociālā centra bijušais audzēknis, kurš apglabāts šajā pavasarī. Viņa saka: "Aprīlī tika atvests cits puisis slēgtā zārkā - pat gadu nebija nodienējis. Iesaukts obligātajā karadienestā, daudzbērnu ģimene, arī laikam naudas dēļ aizbrauca. Dažādi baumo, kādēļ tik jaunus puišus iesauc tur karot - kaut kur iemāna ar naudu, kaut kur viņu vietā var šo to parakstīt."

Pēc Aļonas Fedulovas teiktā, tagad varas iestādes palīdz ģimenei sakārtot dokumentus naudas kompensācijai par brāļa nāvi.