Skaistās (vērtīgākās) uzvaras - TOP-6

1. 13.02.2005. Latvija un Baltkrievija - 5:4
Jau nojauktā Sporta pils ir piedzīvojusi visādus brīnumus - kā Balderis Tretjakam metis četrus golus, kā piesmietas Maskavas komandas, utt. Latvijas izlase Sporta pilī nemaz tik bieži oficiālās spēles nebija aizvadījusi - divi olimpiskie kvalifikācijas turnīri, C grupas kvalifikācija - un tas arī viss. Pēdējais oficiālais turnīrs bija kvalifikācija uz Turīnas olimpiādi un pēdējā, "zelta" spēle - ar Baltkrieviju. Ar tiem pašiem baltkrieviem, kuri 1996. gada rudenī līdzīgā turnīrā pārskrēja pāri Latvijas Dream Team. Arī 13. februāra vakarā līdz pat 55. minūtei spēlēja tikai viena izlase - Baltkrievija. 4:2 sābru labā, un nekādu izredžu latviešiem. Sporta spēlēs visbīstamākais zvērs esot tas, kurš iedzīts stūrī, un bezizejas situācijā tāds esot gatavs pārgrauzt rīkli jebkuram, un tieši to arī izdarīja Latvijas izlase: Bērziņš ar atkārtoto metienu uztaisa 3:4 (55:11), Sprukts iebaksta 4:4 (56:58), bet jumtu Sporta pilij paceļ Ņiživija un Semjonova saspēle - 5:4 (57:31). 140 sekunžu laikā tika izdarīts tas, ko mūsējie nespēja 55 minūtēs!

2. 05.05.2000. Latvija un Krievija - 3:2
Svešas naudas skaitītāji bija aprēķinājuši, ka Krievijas izlasē Sanktpēterburgā spēlēja 40 miljonu dolāru. Tūlīt pat tika pārskaitītas arī Latvijas izlases spēlētāju algas - ar vilkšanu aiz matiem sanāca knapi trīs miljoni, no kuriem divus pelnīja Kārlis Skrastiņš un Artūrs Irbe. Krieviem bieži patīk dižoties ar miljonu kaudzēm, bet bieži vien paši aizmirst, ka laukumā spēlē dzīvi cilvēki, nevis dolāru kaudzes. Jā, krievi bija bagātāki, krievi bija tehniskāki, krievi bija ātrāki, taču latvieši šo spēli aizvadīja ar raksturu, kā dzīves lielāko maču. Spēli, kuras dēļ Irbe bija gatavs atdot visu savu dzīvi! 3:2 - kas gan var būt skaistāks, nekā uzvarēt Krieviju tās pašas laukumā un turklāt Pēterburgā, kur tad arī sākās visas 20. gadsimta lielākās nepatikšanas! Krieviem šis čempionāts tik tiešām bija vienas lielas nepatikšanas, un savu roku tajās pielika arī Latvijas izlase! Noteikti emocionālākā uzvara mūsu valstsvienības vēsturē!

3. 30.03.2001. Latvija un ASV - 2:0
Reiz no lielajām hokeja valstīm Latvijai ērta pretiniece bija ASV. Vienreiz amīši jau bija aizsūtīti uz B divīziju, un bija pienākusi reize atkārtot 1998. gada Cīrihes notikumus. Iznāca vairāk, nekā gaidīts - astoņi tūkstoši latviešu līdzjutēju pilnībā okupēja Ķelnes alus krogus, bet pilsētas rātsnama karoga mastā Vācijas karogs bez vardarbības pazīmēm tika nomainīts pret latvisko sarkanbaltsarkano. ASV kapitulācija sākās otrās trešdaļas pēdējā minūtē: pa labo malu kā jaunības dienās aizspurdza Semjonovs, un metiens no paasa leņķa bija kā kulaks uz acs - 1:0. Veids, kā tika gūti otrie vārti, mūsdienu hokejā nav iedomājams. Toreiz trīs mūsējie izgāja pret vienu pašu vārtsargu un katrs, pie kura piestāja ripa, ieturēja pauzīti. No šīm pauzēm visvairāk apmulsa ASV izlases vārtsargs, bet pēdējo kniksi viņa priekšā izdarīja Kerčs. Pēc šīs uzvaras Latvijas izlasei bija viena diena, lai sakārtotu gavilējušos prātus un sazīmētu pareizās shēmas, lai uzvarai pār jeņķiem būtu kaut kāda jēga. Kā vēlāk izrādījās, tad jēgas nebija nekādas - 2:4 Ukrainai un 2:0 pret ASV tika palikts kaķim zem astes. Toties uzvara bija skaista!

4. 18.02.2014. Latvija un Šveice – 3:1
Soču olimpiskās turnīra nolikums bija pavisam vienkāršs – tu vari zaudēt visās apakšgrupas spēlēs un pēc tam uzvarēt vienu, pašu galvenāko maču, un esi teju hokeja karalis. Tieši tā ir noticis ar Latvijas izlasi – trīs pieklājīgi zaudējumi grupā, bet mačā par ceturtdaļfinālu salds revanšs par dumjo zaudējumu pirmajā spēlē. Izcīnītā uzvara pareizajā laikā ir piespiedusi LHF prezidentu Kirovu Lipmanu pie ledus, jo izmuldēšanās par Teda Nolana atbrīvošanu no amatu bija pilnīgi lieka. Lai arī pati spēle noteikti nebija pati skaistākā, toties šīs uzvaras vērtība bija ļoti augsta. Pirmo reizi Latvijas izlase ir iekļuvusi olimpiskā turnīra astoņu labāko komandu vidū.

5. 10.05.1997. Latvija un Slovākija - 5:4
It kā neko neizšķiroša spēle, taču pirms daudziem gadiem naudas jautājums tika locīts pie katras mazākās iespējas, un, ja bija iespējams papildināt Hokeja federācijas tukšo kasi, tad tika izmantota katra niecīgākā iespēja. Protams, Latvijas izlase laukumā negāja ar domu pelnīt Šveices franku tūkstošus, bet gan cīnīties par uzvaru un vismaz kaut kā atspēlēties slovākiem par tiem zaudējumiem, kuri bija piedzīvoti iepriekšējos turnīros. Likme bija ne tikai septītā (debitantei Latvijai neticami augstā) vieta, bet arī 380 tūkstoši franku. Spēlei beidzoties neizšķirti, Latvija paliktu tikai devītajā vietā un saņemtu nieka 175 tūkstošus, bet uzvara deva septīto vietu un 550 tūkstošu. Latvijas izlasei laimīgā bija 53. minūte, kad Kerčs kritienā pamanījās tomēr iedabūt ripu slovāku vārtos, un uzvara, septītā vieta un peļņa federācijai bija rokā.

6. 10.02.2002. Latvija un Slovākija - 6:6
Skaistāko uzvaru topā arī viena neizšķirta spēle – Olimpiādē Soltleiksitijā pret Slovākiju. Pret Slovākiju, kura bija nobruņojusies tikai un vienīgi ar NHL zvaigznēm un uz olimpiādi brauca pēc medaļām. Slovāki gribēja daudz, bet nedabūja neko... Tieši mačā pret Latviju izšķīrās, vai viņi turpinās cīņu par medaļām, un maču tie iesāka ar jaunu ierakstu Latvijas izlases vēstures grāmatā - jau 11. sekundē Štumpels guva pirmos vārtus, kas ir mūsu visātrāk zaudētie vārti. 39. minūtē aina kļuva pavisam drūma - jau 3:6, taču laukumā valdīja atklātais hokejs un šāds stils mūsējiem bija itin parocīgs. Turklāt slovāki spēlēja ar nepilnu sastāvu (iegrieza turnīra nolikums)... Vēl otrajā trešdaļā četras sekundes pirms pārtraukuma Macijevskis atjaunoja intrigu (4:6) un šie vārti bija tikai beigu sākums. Līdz 48. minūtei Beļavskis un Tribuncovs paspēja izlīdzināt rezultātu, un vārtu birumam tika pielikts punkts. Tā bija Sanda Ozoliņa vienīgā spēle Soltleikā un tajā viņš izdarīja četras rezultatīvas piespēles. Slovāki bija brīvi, bet Latvijai vēl bija spēle ar Vāciju, par kuru labāk neatcerēties...