Kāpēc neizdevās turnīra sākums - esat sapratušas, kāpēc neizdevās parādīt gaidīto sniegumu pret serbietēm un horvātietēm?
Godīgi sakot, tā īsti par to nemaz neesam vēl domājušas un analizējušas. Protams, pirmajā spēlē liels faktors ir abu Anešu izkrišana. Viņām tomēr ir nozīmīga loma mūsu komandas sniegumā, bet Anete Šteinberga sakrāja piezīmes, Anete Jēkabsone-Žogota izmežģīja potīti. Nav jau arī īsti bijis laika piesēst un padomāt, kāpēc tā iznāca, un, manuprāt, nav arī īsti vajadzības to darīt - pārdzīvot, kāpēc nesanāca tā vai citādi. Jau nākamajā dienā bija atkal spēles, bija jāgatavojas tām, un nedrīkstējām ieciklēties uz notikušo. Kā bija, tā bija. Diemžēl nebija labi, taču svarīgākais, ka saņēmāmies un cīnījāmies.
Vai nav tā, ka šo abu komandu spēles stils bija mums neparocīgs?
Iespējams, taču jācīnās arī pret tādām komandām, ja gribam kaut ko sasniegt.
Cik lielu iespaidu, tavuprāt, uz šī turnīra sākumu atstāja tas, ka tomēr pēdējās pārbaudes spēlēs neizdevās uzvarēt?
Var jau būt, ka arī tas atstāja kaut kādu iespaidu, noskaņojumu komandā, taču es ar to negribētu pārspīlēt. Galu galā tās bija tikai un vienīgi pārbaudes spēles, bet tās ir domātas, lai mūs sagatavotu. Dažreiz pat ir labāk, ja zaudē tās pārbaudes spēles, varbūt ne pēdējās, taču tajās jau parādās tās mūsu kļūdas, kas līdz īstajiem mačiem ir jāizlabo. Pēc zaudējumiem komanda arī parasti vairāk sapurinās, sakoncentrējas, lai nākamajās spēlēs būtu labāks sniegums.
Vai pēc diviem zaudējumiem komandā nebija pazīmes, ka kāda no meitenēm varētu būt arī padevusies?
Nē. Neko tādu neievēroju. Visu laiku gan iekšā bija tā sajūta, ka tās spēles varējām un vajadzēja paņemt. Tā dominēja. Tad, kad beidzot paņēmām un uzvarējām, tad arī nostiprinājās tā sajūta, ka varam cīnīties un parādīt savu sniegumu. Ne vienu brīdi nejutu, ka nolaistos rokas vai galvas. Žēl tikai, ka beigās viss vairs nebija mūsu pašu rokās un bija jāpaļaujas uz pretiniecēm.
Kā jaunās spēlētājas un debitantes tika galā ar Eiropas čempionāta spriedzi?
Bišķiņ jau bija viņās tāds spriegums un sasaistītība, bet tas jau, man šķiet, ir normāli. Būtu dīvaini, ja viņas savā pirmajā finālturnīrā būtu mierīgas un nesatrauktas. Arī man pirms katra turnīra joprojām ir neliels uztraukums. Labi ir tas, ka komandā esam ļoti draudzīgas un pozitīvi noskaņotas meitenes. Ja kādai ir grūti, tad atbalstām un palīdzam. Tas ir ļoti svarīgi komandā, lai, ja esi nokritusi, būtu citi, kas palīdz tev piecelties. Es gan ar to negribu teikt, ka kāda būtu nokritusi, taču tā sajūta par atbalstu ir izteikta ik reizi, kad sanākam kopā. Jūtamies vienotas.
Tev kā kapteinei šis čempionāts ir viegls?
Bija jau mazliet aizmirsies, kā tas ir, kad vasarā vēl visu laiku jātrenējas. Četri gadi tomēr jau ir pagājuši, kopš pēdējo reizi spēlēju valstsvienībā. Man gan sajūtas ir ļoti labas. Ir prieks šeit būt, cīnīties, nest Latvijas vārdu pasaulē. Man šķiet, ka ir labi.
Visu interviju ar Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības kapteini lasiet otrdienas, 16.jūnija, laikrakstā Diena!
