Kamēr Latvijā piektdienas rītā skolas durvis pirmo reizi jaunajā mācību gadā vēra mazie un vairs ne tik mazie zinību kārotāji, Sportacentra komanda, uzņēmusi enerģiju dienas gaitām pie viesnīcas brokastu galda, devās uz "Ulker" arēnu. Vairākas stundas pirms Eiropas čempionāta atklāšanas mača pēdējo treniņu tur aizvadīja Latvijas valstsvienība. Precizējot - treniņš notika mazajā hallē, kas valkā "Metro" vārdu un atrodas piecus metrus no galvenās spēļu arēnas.
Medijiem atvērtas, kā ierasts, bija pēdējās desmit treniņa minūtes, un par pārsteigumu daudziem, dodoties hallē, pie galdiem aiz gala līnijas sēdēja vairāki svešzemnieki. Starp viņiem arī Montijs Viljamss - bijušais "Knicks", "Spurs", "Nuggets", "Magic" un "Sixers" vieglais uzbrucējs, kura deviņus gadus ilgo NBA karjeru krietni pabojāja savainojumi, taču kurš bija uzsācis daudzsološu trenera karjeru. Spēlētāju cienīts, kolēģu mīlēts, Viljamss bija iemantojis labu reputāciju, bet pēc sievas traģiskās nāves Viljamss visai pasaulei atklāja, cik spēcīgs gars mīt viņa personā. "Tas bija augstsirdīgākais empātijas un žēlsirdības žests, ko jebkad esmu piedzīvojis," "Spurs" galvenais treneris Gregs Popovičs raksturoja Viljamsa runu sievas bērēs:Tagad Viljamss atgriezies "Spurs" organizācijā un ir kluba viceprezidents basketbola operāciju jautājumos. Pēc treniņa Montijs, ģērbies "Spurs" garajā treniņtērpā, devās laukumā, lai aprunātos ar treneri Bagatski un dotu padomus Dāvim Bertānam. Sarunām ar medijiem gan Viljamss nebija gatavs. Tomēr tik augsta ranga "Spurs" cilvēka klātbūtne atkal un atkal liek domāt, ka ar Dāvi klubs nopietni rēķinās arī jaunās NBA sezonas kontekstā. Atgriežoties pie Latvijas valstsvienības, pēc treniņa komentārus sniedza trenera asistents Artūrs Visockis-Rubenis, kā arī komandas kapteinis Jānis Blūms, kuram jau iepriekš Eirolīgā izdevies spēlēt "Ulker" arēnā. Interesanti, ka Blūms atklāja - čempionātā bumbas esot ļoti labas, guļot plaukstā, neslīdot ārā. Sagatavošanās ciklā ierasti nācās darboties ar jaunām, neiespēlētām bumbām, slidenām bumbām, par ko nekad neesmu dzirdējis labas atsauksmes no spēlētājiem.
"Stambula ir eiropeiska pilsēta," pirms došanās uz Eiropas čempionātu vietā, kur nekad neesmu bijis, manas bažas par to, kā būs, kliedēja kolēģis Māris Noviks. Līdz šim tā izrādījusies taisnība. Lielajā tirgū gan vēl nav sanācis laika paviesoties un pieļauju, ka tur kultūršoku noķert būs vieglāk, bet līdz šim vienīgās lielās atšķirības ir pāris reižu skaļruņos palaistās lūgšanas, ko gan šeit vietējie ignorē, un ceļu satiksme. Luksoforiem un pagriezienu zīmēm šeit ir "tā starp citu" statuss, nemaz nerunājot par piesprādzēšanos. Ja mūsu platuma grādos priekšroka mēdz būt tam, kuram jaunāks bembis, tad šeit - tam, kurš pirmais uztaurē. Ja neskaita nopietnās sejas pie drošības kontroles, cilvēki šeit ir draudzīgi. Pirms mača raitā solī devos pēc kafijas, un viens no apsargiem no muguras sauca: "My friend! My friend!" Izrādījās, ka viņam laika nosišanai šausmīgi gribējās tikt pie interneta un viņš lūdza, vai nevaru iedot medijiem paredzētā tīkla paroli. Vai ta' man žēl!
Jau pēc spēles ārpus arēnas pie mediju ieejas klāt pienāca kāds vietējais žurnālists, lai sasveicinātos, laipni lūgtu mūs savā valstī un atzītu, ka Porziņģis, viņaprāt, pēc pāris gadiem būšot superzvaigzne. Mēs jau to zinājām, bet tik un tā patīkami. Sākotnēji gan viņš, tāpat kā iepriekš aprakstītais apsargs un vēlāk arī taksists (kurš gan vēlāk mēģināja mūs apčakarēt), izteica minējumu, ka esam no Krievijas.
Oficiālajā Latvijas un Serbijas spēles protokolā bija saskaitīti 992 skatītāji - šķiet maz, taču uz aci arēnā bija sajūta, ka ir vairāk. Jo 992 ir mazāk nekā desmitā daļa no kopējās ietilpības, bet atmosfēra bija gana laba. Un te uz pleca jāsit Latvijas līdzjutējiem - sarkanbaltsarkano tribīnēs varēja redzēt, atbalsts bija pietiekami skaļš un, domājams, spēlētājiem bija patīkami spēlēt šādā atmosfērā. Sportacentra brigāde no Stambulas pirms mača plāno piedāvāt sižetiņu par to, kādas ir biļešu cenas un to pieejamība.
Iepriekš dzirdētais no vietējiem un manītais rīta laikrakstā (dienu pirms čempionāta - četrās lapās par sportu basketbolam atvēlēts viens mazs rakstiņš pa puslapu, kur lielāko daļu aizņem komandas bilde kopā ar Erdoganu) par to, ka turkiem šī izlase un šis čempionāts ir diezgan vienaldzīgs, izrādījās taisnība. Vismaz pagaidām. Turcijas un Krievijas spēlē nebija grūti atrast brīvas vietas tribīnēs. Cita lieta, ka arī nepilna arēna radīja teicamu atmosfēru, sākot ar kopīgu himnas dziedāšanu un turpinot ar eiforisku atbalstu, pavadot mājinieku komandas izrāvienus un skaistākās epizodes. Tiesa, publika mierīga un tā saucamo ultru šeit nav, vismaz pirmajā mačā nebija. Arī drošības kontrole pagaidām uzdevumu augstumos - pie ienākšanas tribīnēs līdzjutēji tiekot atbrīvoti no nevajadzīgām lietām, piemēram, šķiltavām vai telefonu pārnēsājamajām barotavām.
Visos pirmās dienas mačos tribīnēs bija mazs orķestris. Sākumā šķita, ka atbraucis atbalstīt Beļģiju, taču vēlāk tika manīti arī pārējās spēlēs. Tiesa, melodijas viņi spēlēja reti. Īpaši pirmajās divās spēlēs, kad tribīnēs bija lielākoties brīvas vietas, prasījās, ka muzikanti būtu bijuši aktīvāki. Vismaz neitrālam līdzjutējam, kurš atnācis uz tādu Beļģijas un Lielbritānijas spēli, domājams, tas būtu vismaz kāds papildus prieciņš.
Sīkākai spēles pret Serbiju analīzei šeit nepievērsīšos, taču kopējā izjūta par maču manī nostiprināja pārliecību, ar ko dzīvoju jau ilgāku laiku - šī kodola izlasei īstie turnīri, kuros gaidīt lielas uzvaras un tiešām augstus sasniegumus, gaidāmi pēc ne mazāk kā diviem trim, varbūt pat četriem gadiem. Tas, vai FIBA jaunās sistēmas dēļ to izdosies pieredzēt, jau ir cits jautājums. Palika izjūta, ka mūsējie iekrīt uz dažādām provokācijām un lieki tērē enerģiju lietās, ko ietekmēt īsti nevar, kā tiesnešu lēmumi pēc tam, kad jau svilpe atskanējusi vai gluži otrādi - klusējusi. Tikmēr serbi šo enerģiju lika lietā basketbola elementos. Skaisti brīži mijās ar apjukumu, kam atkal sekoja sakārtotāka spēle un atkal pajukušāka. Stabilitāte - tā mūsu komandai nepieciešama kā ēst. Serbiem provocēt un tēlot nezinīšus, kad pretinieks izmisis par tikko sānos saņemtu dunku, māca no bērnu dienām. Varbūt mūsu puišiem noderētu lekcijas pie Uvja Helmaņa par šo tēmu, viņš savulaik ļoti labi mācēja likt lietā šo savas meistarības pusi.
Jau šodien būs grupas otrā spēle un pretī nāks vakar ar uzvaru turnīru sākušie beļģi, kas pieveica britus. Bez zināmākajiem Beļģijas vīriem Sema van Rosoma, Žonatana Tabu, Aksela Ervella gribētos izcelt arī vieglo uzbrucēju Žau Marku Mvemā - fiziski spēcīgs, atlētisks enerģijas spēlētājs. Brīžos, kad briti izskatījās paguruši vai vienkārši zaudēja koncentrēšanos, Mvema nekautrējās izmantot brīvi atstāto ceļu, lai dotu savai komandai otro uzbrukumu iespējas vai triektu atlēkušo bumbu atpakaļ grozā. Lai arī augumu ziņā ne tik lieli milži, kādi bija serbi, arī beļģi agresīvi dodas pakaļ uzbrukuma bumbām. Pret britiem pēdējā ceturksnī vien beļģi sakrāja desmit otrās iespējas punktus - gandrīz tikpat, cik visu trīs iepriekšējo ceturtdaļu laikā kopā (11). Komanda visā mačā izmeta 37 (!) soda metienus un lielu daļu no tiem pēc tam, kad izcīnītas otrās vai pat trešās un ceturtās uzbrukumu iespējas.
Tāpat kā Latvijai, arī beļģiem ir garie spēlētāji, kas var paplašināt laukumu. Ar augstu precizitāti var trāpīt ne tikai Ervells, bet arī cits ceturtais numurs Pjērs Antuāns Žillē. Beļģi nekautrējās izmantot pirmo iespēju pārejas uzbrukumos, kad briti laikus neatgriezās vai pozicionālā spēlē lēni rotēja aizsardzībā. Beļģi jau pēc trim ceturtdaļām bija izmetuši vairāk trejačus nekā divpunktu metienus (11/30 pret 11/21). Tikmēr britiem loģiskā kārtā kritās precizitāte, jo noturēt visā spēlē pirmā puslaika 79% vairāk izklausītos pēc zinātniskās fantastikas. Un paļauties uz to, ka beļģi vēlreiz nesametīs 14 tālmetienus, būtu muļķīgi - tika realizēti 14 no 38 trīspunktniekiem jeb 37%. Tas ir šī Beļģijas izlases modeļa reālo spēju rādītājs, kā to apliecina arī statistikas cipari pēdējos čempionātos.
Protams, trīspunktnieki nav svarīgākais rādītājs, galu galā uzvar tā komanda, kas vienkārši iemet vairāk punktus - nav starpības, vai vairāk precīzo metienu ir no tālienes vai divu punktu vērtē, vai sodiņi, bet, ja, skanot beigu sirēnai, uz tablo esi iekrājis vairāk punktus par pretinieku, ar to pietiek. Un šajā ziņā tajos pašos pēdējos trijos čempionātos mums sekmējies būtiski labāk.
* - vieta starp visām 24 tā gada čempionāta dalībniecēm.
Tā kā starp pirmajām divām spēlēm ir mazāk nekā 24 stundu starpība un spēles sākums jau 14, pirms Beļģijas mača rīta treniņš netika noturēts. Jācer, ka ierindā būs visi spēlētāji. Rolandam Šmitam, kurš pret serbiem puslaika pārtraukumā devās ar sāpju grimasēm sejā, nekas nopietns acīmredzot neesot. Pašā mača izskaņā kaut kas ar pirkstu notika Dāvim. Saņēmis piekto piezīmi, Dāvis pameta laukumu un devās uz soliņa tālāko galu, lai saņemtu palīdzību. Pēc mača, protams, sīkāka informācija par to netika sniegta, bet šorīt mediji tika informēti, ka par Dāvja dalību mačā tiks lemts tikai īsi pirms tā sākuma.
