Šajā spēlē tu nespēlēji, taču visu redzēji no malas. Kas, tavuprāt, notika mačā pret Gibraltāru?Protams, emocijas šobrīd nav tās labākās, bet tieši tāda tipa divu pakārtotu spēļu posmi mums gaidāmi rudenī. Proti, būs pretinieks, kurš ieslēgsies, un mūsu uzdevums būs atslēgt viņu aizsardzību un tikt ar to galā. Ir teiciens, ka no uzvarām praktiski neko nemācās, ka mācās tikai no zaudējumiem. Jebkurā gadījumā tāds zaudējums Gibraltāram nav saprotams nevienam. Diemžēl tas notika. Tas mūsu komandai vēlreiz atgādina, ka neesam futbola lielvalsts - ka nemākam spēlēt kā pirmais numurs, ka nemākam rezultatīvi uzbrukt. Šis jautājums pēc iespējas ātrāk ir jāatrisina! Mums ir pieci mēneši līdz Nāciju līgas sākumam. Katram spēlētājam ir laiks kārtīgi aizdomāties un izanalizēt, ko katrs pats neizdarīja, lai šo spēli uzvarētu.
Kur, tavuprāt, tomēr slēpjas mūsu komandas nespēja, spēlējot kā pirmajam numuram, pārspēt šādu pretinieku? Nenoskaņošanās, pretinieku nenovērtēšana, fiziskās un morālās gatavības bāzes trūkums vai ir citi iemesli?Analizējot visus iemeslus, domāju, iemesls slēpjas no katra pa bišķiņām. Šobrīd būtu grūti izmērīt procentuāli, kur slēpās pats galvenais iemesls. To visu saliekot kopā, arī sanāca šis zaudējums. Zinu, ka daudzi pēc tā sākuši brukt mums virsū. Domāju, katram jāuzņemas atbildība personīgi – gan spēlētājiem, gan treneru štābam. Zaudējuma nav viens konkrēts vaininieks.
Ņemot vērā marta nometnes rūgto pieredzi, kas tuvākajos piecos mēnešos jāizdara pirms UEFA Nāciju līgas spēlēm?Pirmkārt, pašiem individuāli jāsāk strādāt vairāk savos klubos. Cik esmu izlasē, to visu laiku valstsvienības treneru štābs mums atgādina. Ierodoties valstsvienībā, jābūt gataviem izlases spēlēm. Diemžēl, cik redzu, uz izlasi aizbraucam ne tajā labākajā formā, sākot arī ar mani pašu. Tāds ir arī mans personīgais secinājums. Arī mūsu klubiem ir jāpalīdz strādāt un attīstīt spēlētājus tieši izlases spēlēm, jo valstsvienībā, kādi aizbraucam, tādi esam. Īpaši daudz nedēļas laikā neuztrenēsi. Fundamentam jābūt ieliktam jau pirms tam klubos un individuālajā darbā!
Ja katra spēlētāja individuālais darbs, esot klubā, nav pilnvērtīgs, ar kādām kvalitātēm varam būt stiprāki par sava līmeņa pretiniekiem izlases spēlēs?Pašreizējā izlases modelī mums katram ir savs uzdevums – katram tajā virzienā tad arī ir jāstrādā. Treneri negaida, ka es došu baigās piespēles vai apvadīšu visus pretiniekus pēc kārtas. Taču mums katram ir savas kvalitātes, tāpēc katram no mums ir jāizdara savs uzdevums katrā spēlē – kādam tā ir piespēļu dalīšana, citam - bumbas atņemšana, vēl kādam - spēles koriģēšana, vārtu gūšana, darbības aizsardzībā un tamlīdzīgi. Konsultējoties ar treneriem, mums ir jāsaprot, ko no mums sagaida, un to laukumā arī jāizdara. Visu pārējo - pašatdevi, patriotismu jau nevar uztrenēt. Tā ir dabiska lieta, ka futbolists brauc pārstāvēt savu valsti.
Kas ir pozitīvās lietas, ko varam paņemt līdzi no aizvadītās nometnes?Rezultāts paliks, taču spēlē pret Fēru salām mēs mēģinājām spēlēt futbolu. Tas ir jāņem līdzi. Arī turpmāk mums nepieciešams mēģināt labāk sagatavot uzbrukumus, pašiem vairāk kontrolēt bumbu. Lai arī spēlēs tika pieļautas arī daudz kļūdas, tas, kam esam izgājuši cauri, bijusi laba skola un varētu palīdzēt mums progresēt. Pieļaujot kļūdas šobrīd, domāju, nākotnē izvairīsimies no to atkārtošanas. Tā jau tie futbolisti iemācās spēlēt! Pozitīvais ir tā negatīvā mācība, ko dabūjām Gibraltārā. Varbūt nākotnē mums jābūt nedaudz pazemīgākiem, jebkurš pretinieks jānovērtē vēl vairāk. Kārtējo reizi pierādījās tas, ka mūsdienās nedrīkst nenovērtēt nevienu pretinieku.
UEFA Nāciju līgā izlasi sagaida spēles pret Gruziju, Kazahstānu un Andoru – komandas, kuras šobrīd, šķiet, progresējušas. Vai apziņa, ka spēlēsim pret šīm komandām, šobrīd palīdz labāk novērtēt pretinieka patieso spēku?Skaidrs, ka arī rudenī mūs negaida vieglas spēles. To pierāda arī spēle pret Gibraltāru. Nāciju līgā pretim nāks tādas komandas kā Gruzija un Kazahstāna. Mums, spēlētājiem, šobrīd pašiem jāapzinās, ka Nāciju līga ir ļoti laba iespēja tikt uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Tas ir jāapzinās un attiecīgi jāgatavojas. Līdz septembrim ir palikuši pieci mēneši. Katram no mums jāpieliek! Tagad primārais mērķis ir sagatavoties šīm spēlēm. Tas, ko izlase prasa no katra spēlētāja, tam rudenī jābūt maksimālā kvalitātē.
Atkārtošos - manā uztverē šī ir ļoti liela iespēja, un tā katram no mums ir reāli jāapzinās. Pirmkārt, tur nebūs viegli. Otrkārt, tā ir reāla šance. Visas spēles sāksies ar rezultātu 0:0. Rudenī tie būs seši fināli, kuros katrā spēlē būs jāuzvar! Personīgi es mentāli lēnām tam jau gatavojos, treniņos pievēršu šīm lietām papildus uzmanību. Tāpat kā olimpieši gatavojas Olimpiskajām spēlēm četru gadu ciklā, arī mūsu darbā visam jābūt pakārtotam izlases maksimālai gatavībai septembrī. Tur vairs nevarēs ar kaut kādiem minimāliem resursiem tās spēles uzvarēt. Šādām spēlēm mentāli jānobriest. Pašreizējā kritika publiskajā telpā vēl vairāk ceļ iekšējo atbildību, ka tam ir jāgatavojas. Nekādā gadījumā pret spēlēm izlasē nedrīkst attiekties vieglprātīgi!
Ko tu vari pateikt cilvēkiem, kas šobrīd izlases pēdējo spēļu rezultātos par galveno vaininieku uzskata tieši galveno treneri?Kā jau teicu sākumā, situācijā, kurā nonācām, nav viena vainīgā - atbildība jāuzņemas pilnīgi visiem. Nevēlos šeit kādam publiskajā telpā izpatikt un tamlīdzīgi. Protams, arī es turpmāk centīšos ar savu spēli apliecināt savu vietu Latvijas izlasē, un man tas būs jāpierāda katrā spēlē kluba rindās jaunajā sezonā. Atbildot uz jautājumu, uzskatu, ka atbildība jāuzņemas arī spēlētājiem. Treneris jau nevar iet laukumā mūsu vietā un spēlēt - spēlējam mēs, futbolisti. Tāpēc primāri sākumā jācenšas vainu meklēt sevī! Citu vainot – tas ir pats vienkāršākais, ko šajā situācijā var izdarīt. Tas, kādi mēs aizbraucam uz izlasi, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā paši strādājam klubā. To neviens nevar noliegt. Acīmredzot bijām pelnījuši dabūt pa seju. Veči, laiks ir pamosties!
Izmantotie resursi:Gints Freimanis: Bijām pelnījuši dabūt pa seju,...
