Tiem, kuri mēdz ironizēt par „VEF Rīga” atjaunošanas laikā pacelto „talantu laboratorijas” karogu, tagad atgādināšu, ka no šīs sistēmas ir nākuši nu jau divi jaunatnes izlašu treneri – Nikolajs Mazurs un Jānis Gailītis. Par Koļu var teikt, ka viņš droši vien būtu izsities arī citos apstākļos, bet Gailītim „VEF Rīga” bija ļoti labs tramplīns. Atceros, savulaik Guntis Šēnhofs sev raksturīgajā stilā paziņoja, ka Gailītis nekad nebūs treneris, bet dzīve kārtējo reizi pierādījusi, ka viņš kļūdījies. U16 izlases galvenā trenera darbs nebūs viegls, bet Jānim ir gan dotības, gan laba pieredze un, galvenais, viņš ir pierādījis, ka spēj mācīties un progresēt.
Prieks arī par Arni Vecvagaru, kurš savulaik pie manis spēlēja „bročos” un „Skonto”. Pasen biju liecinieks viņa pirmajiem mēģinājumiem trenera darbā un varēja redzēt Arņa potenciālu. Domāju, ka, atšķirībā no manis, Vecvagars kā treneris var tikt tālāk, nekā tika kā spēlētājs. Protams, kā vienmēr tādās situācijās, sarosījusies jaunatnes treneru „arodbiedrība”, jo Vecvagars, redz, neesot regulāri strādājis ar jauniešiem un uzreiz tiekot pie darba junioru izlasē. Taču 18 gadu vecumā puišiem ir jāsajūt lielā basketbola līmenis un prasības gan pret fizisko sagatavotību, gan taktisko disciplīnu. Vismaz tiem, kuri cer spēlēt nopietnā līmenī. Tāpēc ir labi, ja treneris nāk no pieaugušo basketbola vides.
Acīs iekrita tas, ka nav nosaukts treneris U20 izlasei, uz kuras vadīšanu pretendē gan Nikolajs Mazurs, gan Artūrs Štālbergs. Savi argumenti ir abiem. Koļas audzēkņi U20 izlasē varēs spēlēt vēl divus gadus, bet jau nākamvasar viņi veidos izlases kodolu, Savukārt Štālbergam pēc sudraba vasaras, dabiski, gribas izmēģināt roku vēlreiz.Nezinu, kā šo problēmu atrisinās LBS, bet ieteikšu savu variantu: U20 izlasi atdot Mazuram, bet Štālbergu virzīt uz vīriešu izlases galvenā trenera posteni.
Ainars Bagatskis ir veiksmīgi izvedis izlasi ārā no ļoti sarežģītas situācijas, kāda bija pirms četriem gadiem. Pavērts ceļš jaunai paaudzei, izveidota simpātiska komanda. Noderēja arī Bagija – veiksminieka faktors, sagādājot FIBA lēmumu Eiropas čempionāta finālturnīram pielaist 24 komandas. Šādā situācijā ir liels vilinājums ļauties inercei – lai jau turpina strādāt. Bet vai tas būs labākais risinājums?
Slovēnijā Bagatskim bija ļoti laba izdevība, kuru viņš neizmantota. Spēlē ar Beļģiju bija vajadzīgi nestandarta risinājumi, bet tādu nebija. Pieredze liecina, ka sportā iespēja otrreiz netiek dota. Tagad ļoti iespējams, atkal būs pārmaiņas sastāvā. Gan Blūms, gan Janičenoks vēl ilgi jutīs vasaras slodzes sekas un, mana prognoze, nākamvasar izlasē nespēlēs. Izejas pozīcijas ir nesalīdzināmi labākas, nekā bija 2010.gadā, tomēr būs jāveido mazliet savādāks komandas modelis un to vajadzētu darīt citiem treneriem – ar jaunu enerģiju un idejām.
Pirmais kandidāts nāk prātā Roberts Štelmahers, bet – kāpēc lai tas nebūtu Artūrs Štālbergs, kuram nebūs jāprasa atļauja Ventspilij? Katrā ziņā LBS būtu jāskatās nevis uz nākamo ciklu, bet 4 vai pat 6 gada perspektīvā, kurā Latvijai varētu būt ļoti laba komandas. Jāskatās uz Kristapu Porziņģi, nevis vēlreiz jāatgriežas pie Biedriņa.
Pašlaik Latvijas basketbola nākotnē atkal var skatīties optimistiski un te nu atgādināšu 20 gadus vecus notikumus – Latvijas Jaunatnes basketbola līgas un Jaunatnes basketbola metodiskā centra nodibināšanu. LJBL zīmols joprojām ir pats spēcīgākais visā Latvijas basketbola saimniecībā un tieši jaunatnes līgā izauguši visi izlašu dalībnieki. Savukārt metodiskais centrs savulaik izstrādāja veselu jaunatnes izlašu programmu, bez kuras basketbols tagad būtu volejbola pozīcijās – katra līdzdalība Eiropas čempionāta finālturnīrā kā reti svētki, par medaļām nemaz nesapņojot. Pirms 20 gadiem veiktā revolūcija nodrošinājusi rezultātus ilgtermiņā.
To pieminu nevis tāpēc, lai vēlreiz palielītos, bet gan tāpēc, ka tagad atkal izveidojusies revolucionāra situācija.LJBL potenciāls pašreizējā veidolā – sporta skolu komandu turnīrs – ir izsmelts. Sporta skolas būtībā ir tikai fasāde, aiz kuras ir tikai direktors, treneri, audzēkņi un vecāki. Paši spēlē, paši priecājas. Bet, lai attīstītos, vajadzīga publicitāte, popularitāte, līdzekļi. Arī sporta bāzes, kas, ar retiem izņēmumiem, skolās ir daudz labāka nekā sporta skolās.
Kāpēc „VEF skolu superlīgas” turnīrs izraisa lielu ažiotāžu, bet LJBL čempionāts – nē? Ne jau tāpēc, ka Raimonds Elbakjans būtu daudz labāks organizētājs par Ediju Eglīti. Vienkārši skolu komandas pārstāv kaut ko reālu – lielu kolektīvu, tradīcijas, un savējos atbalstīt saskrien vismaz klasesbiedri. Skolā ir vieglāk tikt galā ar visiem audzināšanas un sekmju jautājumiem, nesekmīgajiem un nedisciplinētajiem ir grūtāk ”manevrēt”. Mazāko klašu bērniem nebūtu jāskraida starp dažādām treniņu vietām, kas daudzus vecākus attur bērnus sūtīt sportot.
Protams, kaut kādā vecumā ir vērts talantīgākos basketbolistus savākt kopā – piemēram, internātā, lai nodrošinātu apstākļus, kādi visās skolās nebūs pieejami. Bet tas attiecas tikai uz pašiem labākajiem un, teiksim, 16 gadus vecumā. Masveidība un vispusīgas sagatavotības pamati jāieliek skolās. Skaidrs, ka divās sporta stundās nedēļās to neviens neizdarīs, taču kas liedz, piemēram, rīkot pagarinātās dienas basketbola nodarbības sporta zālē laikā, ko tagad izmanto sporta skolu grupas, īrējot zāli no skolas?
Sporta skolu laiks ir pagājis, bērnu sporta sistēma jātransformē, lielāko akcentu liekot uz sportošanu skolās, bet – kurš to izdarīs? Lielākās bremzes ir sporta skolu direktori un treneri, kuri zobiem un nagiem turas pie esošās sistēmas, jo viņus tā apmierina. Relatīvs miers un patstāvība, par kvalitāti nevienam īsti nav jāatskaitās, kaut kādu naudu maksā... Pārmaiņas vienmēr rada stresu. Katrs jau vispirms domā par savu labsajūtu, nevis loģiku un bērnu interesēm.
Protams, neviena revolūcija nav vienkārša un ilgtermiņā pareizu lēmumu īstos augļus var sagaidīt pēc 10 gadiem. Bet kurš tad domā tādos termiņos? Vēlēšanas ir ik pa četriem gadiem, tāpēc ne pašvaldības, ne valsts ierēdņi nav ieinteresēti rosināt nopietnas reformas, kas neizbēgami sākumā tiks skaļi kritizētas un izraisīs skandālus. Kam tad vajag skandālu? Nevienam... Nu tad turpināsim streipuļot nepareizā virzienā.
