- Diskvalifikācijas dēļ tāpat nebūtu spēlējis, taču, kā saprotu, tev ir arī savainojums.- Jā, papildus sarkanajai kartītei paspēju iedzīvoties arī traumā, bet tas rehabilitācijas posms principā iet uz beigām. Un šobrīd tā laikam ir mana galvenā nodarbe, lai es būtu gatavs nākamajai spēlei.
- Savainojumā iedzīvojies konkrētajā spēlē vai kādā treniņā?- Konkrētajā spēlē.
- Noskatījies video savas dzeltenās kartītes, piekrīti tiesneša lēmumiem?- Nē, es nepiekrītu tiesneša lēmumam.
- Abām divām [kartītēm]?- Otrā kartīte pie kaut kādiem [apstākļiem] varētu būt, ka arī bija dzeltenā kartīte, bet domāju, ka lielas jēgas to komentēt vairs jau nav. Tēvs savulaik man teica, ka, ja neko labu nevaru pateikt, tad varbūt labāk nerunāt. Tad nu šoreiz paklusēšu.
- Šobrīd esi Rīgas kluba treniņtērpā, bet joprojām esi arī Latvijas izlases kapteinis. Kā pats skaties uz visu šo situāciju? Droši vien sāksim ar galvenā trenera demisiju.- Domāju, ka jau iepriekš izteicos par trenera demisiju, un tas arī ir mans viedoklis par visu šo situāciju. Domāju, ka treneris šo lēmumu bija pieņēmis vēl pirms tam un vienkārši kaut kādā emociju uzplūdā un, protams, sarūgtinājumā, kāds pēc spēles bija mums visiem, pieņēma lēmumu demisionēt. Tas ir viņa lēmums, un mums tas ir jārespektē.
- Marians Pahars atklāja, ka naktī pēc spēles futbolisti aicināja uz sarunu un aicināja pārdomāt. Tu biji iniciators vai varbūt kāds cits?- Protams, ka es piedāvāju tīri cilvēcīgi aprunāties. Nedomāju, ka es būtu tas, kurš pierunātu vai atrunātu, vai dotu kādus padomus, bet domāju, ka tas brīdis pēc zaudējuma ar 0:5 nevienam no mums nebija viegls. Ja es varētu kaut kādā veidā atbalstīt treneri vai jebkuru no spēlētājiem, es noteikti to darītu.
- Trešdien ir valdes sēde, kurā, ļoti iespējams, tiks apstiprināts jaunais treneris. Kā tu pats uzskati, vai jāaicina vietējais vai ārzemnieks un vai jāaicina līdz cikla beigām vai arī uz nākamo?- Par šo jautājumu ir ļoti sarežģīti izteikties, vēl esot kā izlases spēlētājam. Domāju, ka no manas puses nebūtu sevišķi korekti izteikties sīkāk par treneri. Un vai tas ir ārzemju speciālists vai latviešu speciālists – domāju, ka tas nav pareizais uzstādījums. Jāmeklē speciālists, kurš būtu atbilstošs tieši Latvijas izlasei un tieši tai situācijai, kādā mūsu izlase šobrīd atrodas. Ja skatāmies uz vietējiem speciālistiem, tad droši vien, ka visi speciālisti ar pietiekami augstu kvalifikāciju vienā vai otrā posmā jau ir bijuši treneri. Un domāju, ka tas arī mazliet ierobežo iespējas, kur skatīties.
- Vēl viens tikpat nekorekts jautājums – par "Skonto" stadionu. Arī tā nav tava kompetence, tomēr kā spēlētāji un tu pats uz šo visu skaties no malas? Vismaz no malas izskatās diezgan absurdi.- Domāju, ka tas ir absolūti absurdi. Domāju, ka [domā] katram, kurš zina vai nojauš to, kas tur notiek, šajā jautājumā būtu jāpublicē viss, kas ir iespējams. Jo tas, kas notiek ar "Skonto" stadionu, ir absolūti krimināli, un par to būtu jāsoda, kā vien tas ir iespējams. Skaidrs, ka tas ir futbols un mēs šeit gan jau nerunājam ne par kādām krimināltiesībām vai civiltiesībām. Bet [nopūšas] tas, ka esam nonākuši līdz šādai situācijai un ka kāds mūsu futbola aprindās mēģina izmantot sev izdevīgāk vai neizdevīgāk noslēgtus līgumus, lai nopelnītu sev kaut kādu naudu vai gūtu sev kaut kādu labumu, ir absolūts absurds. Šeit pirmām kārtām būtu jādomā par to, ka Latvijas futbola seja pēdējā laikā ir diezgan cietusi, ja tā varētu teikt. Un spēle mājās pilnu tribīņu priekšā pret Portugāli, pret labāko futbolistu pasaulē ir tas, ko mēs vēl šajā brīdī varam dot saviem mazajiem puikām vai faniem. Un, kad mēs šo situāciju mēģinām izmantot šādi, tas ir…ja godīgi, tas ir ļoti skumji.
- Var teikt, ka Latvijas futbola tēls emocionālā ziņā šobrīd ir pašā zemākajā punktā, kopš sevi atceries kā spēlētāju?- Es domāju, ka noteikti.
