84 gadus vecais Pļaviņš savos darba gados redzējis praktiski visus Latvijas labākos basketbolistus, tādēļ var novērtēt katra stiprās un vājās puses, bet, kā viņš pats saka, viņa slimība esot metiens - tā precīzs un pareizs izpildījums.
«Uzskatu, ka vislabākais metiens bija Valdim Valteram, kuram bija visīsākā metiena kustība. Jo īsāka ir metiena kustība, jo precīzāk iespējams uzmest,» saka ilggadējais treneris.
«Pirms nepilna mēneša redzēju, kā soda metienus mačā [pret Sakramento «Kings«] izpildīja Andris Biedriņš (1/6). Esmu redzējis, kā viņš meta Rīgā, bet tagad - tas taču ir kaut kāds vājprāts. Rodas sajūta, ka viņš nervus ir jau tā sapurgājis, ka tīšām tā met. Viņam ir ļoti gara metiena kustība. Kas gan tur labs var būt?»
«Metienam jābūt ar visu ķermeni, nevis tikai ar roku. Piemēram, soda metienos Kristapam Janičenokam ir tehniski labs izpildījums. Taču man nedaudz nepatīk viņa tālmetieni, kad viņš bumbu tur aiz galvas,» skaidro Pļaviņš. «Tāpat labs metiens bija Robertam Štelmaheram.»
«Redzi, pie metiena arī ir jāpiestrādā un tam ir jāseko līdzi. Ja tas paliek paviršs, tad nav jēgas mest. Dienvidslāvi savulaik teica - ja esi paviršs un met bez vēlmes trāpīt, tad labāk nemet. Metienā gan liela nozīme ir talantam, tā sauktajai, «mīkstajai rociņai». Tas ir tad, kad spēlētājs ir atbrīvots, jo basketbolists nedrīkst spēlēt volejbolu. Volejbolā pirkstiem jābūt sasprindzinātiem, bet basketbolā - atbrīvotiem.»
P.S. Tuvākajā laikā portālā «Apollo» varēsiet lasīt plašu interviju ar vienu no Latvijas basketbola lielākajām vērtībām Imantu Pļaviņu.
