"Man pašam un draugam Stīvam Montadoram bija tradīcija – pēc katra treniņa mēs devāmies uz golfa laukumu," atceras Karsillo. "Mēs nebūt nebijām labi golferi, bet tā bija vieta, kur kaut uz mazu brīdi varēja aizmirst par hokeju un stresu. Tas, ko atceros visspilgtāk, ir Montija smiekli. Mēs nerunājām par hokeju, bet gan par to, ko vēlamies darīt, kad beigsim spēlēt. Kad februārī Montijs nomira, es turpināju doties uz šo golfa laukumu un gremdēties atmiņās, cik jautri mums gāja. Šķita, ka nākotne mums ir tieši acu priekšā, tomēr mēs nebijām īsti droši, ko ar to iesākt."
"Aprīlī, kad nolēmu runāt par to, kā Montijs un citi hokejisti cīnījušies ar pāreju uz normālu dzīvi bez hokeja, biju uztraukts, kā citi to uztvers. Nerakstīts likums ir tāds, ka tu nedrīksti runāt par šādām problēmām hokeja pasaulē. Tas var novērst uzmanību. Kad es vērsos pie saviem komandas biedriem Čikāgas „Blackhawks” hokejistiem, stāstot, ko es gribu panākt, biju ļoti pārsteigts par viņu reakciju. Viņi nevarētu būt vēl atbalstošāki. Kad video ieraudzīja dienas gaismu, pašreizējie un bijuši NHL hokejisti vērsās pie manis, atklājot, ka cīnās ar tām pašām problēmām."
"Mūsu ģērbtuvē šī problēma nebija kā traucēklis. Drīzāk tas palīdzēja šo ziņu nogādāt plašākai sabiedrībai," uzsver Karsillo. "Man trūkst vārdu, lai aprakstītu savus komandas biedrus, kuri apskāva mani un jautāja „kā varam palīdzēt?”. Visiem pietrūkst Montija. Visi vēlas kaut viņš joprojām būtu starp mums. Kā palīdzēt puišiem, kuri cīnās ar stresu un depresiju, pazaudējot vienīgo identitāti, kas viņiem ir bijusi kopš 16 gadu vecuma? Kā mēs varam palīdzēt atrast jaunu mērķi viņu dzīvēs?"
"Par šīm problēmām esmu domājis visu vasaru. Esmu cilvēks, kurš tic dažādām zīmēm. Kad izcīnijām Stenlija kausu, joprojām naktīs nevarēju aizmigt, domājot, kā tālāk nest Montija vārdu. Jutu, ka tā bija zīme. Bija pienācis laiks aizvērt vienu nodaļu un atvērt citu."
"Šodien es lieku punktu savai hokejista karjerai," paziņoja Karsillo. "Mans mērķis ir palīdzēt sportistiem integrēties sabiedrībā, neatkarīgi no tā, vai tas ir turpinot mācības, meklējot darbu vai sadarbojoties ar citiem atlētiem, kuri cīnās ar šīm pašām problēmām. Mana misija ir palīdzēt tiem, kuri cīnās ar stresu, depresiju un nezina, ko tālāk darīt ar savu dzīvi. Nevis rīt vai nākamnedēļ, bet tieši šodien."
"Ja golfs ar Montiju man kaut ko iemācīja, tad reizēm ir nepieciešams runāt ar kādu, kurš saprot. Kā lai mēs izveidojam šādu komūnu? Pagājušajā nedēļā, kad man tika dota viena diena kopā ar Stenlija kausu un manu ģimeni, man bija iespēja likt pamatus šim sapnim, sarīkojot labdarības akciju mūsu jaunajai bezpeļņas organizācijai „piektā nodaļa’’, kas pie sava nosaukuma tikusi, pieminot Montiju, kurš spēlēja ar piekto numuru.Pateicoties cilvēkiem, kas ieradās, lai nofotografētos kopā ar Stenlija kausu un kuri izsolē varēja savā īpašumā iegūt manu komandas biedru ekipējumu, mēs savācām pirmos līdzekļus mūsu organizācijai. Nākamais solis ir nolīgt pilnas slodzes darbinieku, un sākt pārrunas ar visu līgu asociācijām, lai saprastu, kā mēs varam nodrošināt tūlītēju palīdzību. Es nevēlos gaidīt, gribu puišiem palīdzēt uzreiz."
"Kad man bija atlikušas pēdējās stundas ar Stenlija kausu, aizvedu to uz vietu, kura sniedza vislielāko prieku manā hokejista karjerā - uz golfa laukumu... Varbūt tas izklausīsies jocīgi, bet, kad beidzam karjeru, mēs nealkstam spēlēt 20 000 skatītāju priekšā vai ar kādu izvicināt dūres, bet gan jokoties ar komandas biedriem, kopā ēst pusdienas vai spēlēt golfu. Tev pietrūkst laiks, kad katru dienu tu vari būt kopā ar saviem labākajiem draugiem. Kad tu tiec iemests reālajā dzīvē, tas var būt vientuļi," atklāj bijušais hokejists.
"Tas bija sāpīgi - bez Montija atrasties golfa laukumā ar Stenlija kausu. Es turpināju gaidīt viņa skaļos, dīvainos smieklus, kas pārtrauktu klusumu, tomēr, skatoties, kā mans dēls iekāpis kausā, iztēlojās it kā vadītu golfa mašīnu, bija īpašs brīdis. Viņš turpina mūsu tradīciju, pārkāpjot visus noteikumus golfa laukumā."
Izmantotie resursi:A Bittersweet Day | The Players' Tribune
