Ģirts Mihelsons [turpmāk Ģ.M.], FK “Metta/LU” ģenerālsekretārs: “Gadu iepriekš pirmssezonas preses konferencē atzīmējām, ka mūsu organizācija pastāv jau desmit gadus. Iekšienē esam ļoti lepni, ka šos desmit gadus ir izdevies kopā nostrādāt. Iepriekšējais gads bija pirmais, kad varējām teikt, ka “Metta” ir izaugusi par pilnas sistēmas klubu – no četrgadīgā futbolista līdz Virslīgai. Mēs vēlamies, lai šāda veida kluba darbība izplatītos aizvien vairāk citu Latvijas futbola klubu vidē. Ko tas dod? Viens ir tas rezultāts, ko redzam augstākā futbola līmenī, bet otrs ir tas, kāda ir mūsu futbola ikdiena. Manuprāt, nacionālās futbola izlases rezultāts būs atkarīgs no šāda tipa klubiem. Gribētos, lai šāda veida klubi kā futbola skola/klubs “Metta” būtu vairāk, jo līdz šim ir tāda sadrumstalotība, kur kaut kas atbild par kaut ko.
Ja mēs skatāmies jau Latvijas futbola attīstību, tad neviens no mums neslēps to, ka esam [FIFA rangā] 113. vietā. Futbola klubs tika veidots ar mērķi palīdzēt Latvijas izlasei pakāpties augstāk. Mēs ceram, ka mūsu klubam ieejot otrajā desmitgadē, izdosies kaut kādā veidā šo uzdevumu palīdzēt risināt. Ar nepacietību gaidām to brīdi, kad futbola kluba “Metta” spēlētājs pirmo reizi tiks izsaukts uz nacionālo izlasi. Nevis tāpēc, ka mēs to būtu sarunājuši vai paprasījuši kādam no treneriem [“Mettas” galvenais treneris ir arī Latvijas nacionālās izlases trenera palīgs – aut.], bet gan par nopelniem. Tas ir tas, kāpēc mēs vispār darbojamies, kāpēc joprojām esam futbolā. Uzskatu, ka sistēmas izveide un stiprināšana ir tieši tas, kas nepieciešams Latvijas futbolam. Esmu priecīgs, ka mēs visi kopā to varam darīt.
Minēju, ka šogad meistarkomandai FS [futbola skola] vietā būs FK [futbola klubs]. Radio raidījumā skaidroju, kāpēc tas tā ir. Tas ir saistīts ar pārstrukturizēšanos administrācijas panelī. Mēs redzam to, ka lielā komanda ir jāveido, lai tā varētu dzīvot savu neatkarīgu dzīvi. Komandai ir jābūt pašpietiekamai. Tai jābūt ar mazāk vai vairāk ieinteresētajam personām. Es neizslēdzu, ka kādas “trešās” vai “ceturtās” personas var tai pievienoties un šo te komandu virzīt krietni profesionālākā līmenī. Šobrīd ir ielikts labs pamats, lai tas būtu interesanti jau profesionālā līmenī.
Jebkuram klubam ir savi līdzjutēji, par kuriem vienmēr esam bijuši priecīgi un gandarīti. Šogad sāksim krietni aktīvāku kluba biedru piesaistes kampaņu. Tā būs saistīta ar kluba biedra statusu, kas taustāmā veidā izpaudīsies kluba biedra kartē, kura tiek veidota sadarbībā ar “Sportland”. Ideja ir tāda, ka kluba biedrs kļūst par daļu no kluba. Biedrs var atbalstīt kluba mērķus. Viņiem ir arī sava veida teikšana, kā klubam rīkoties un attīstīties. Biedrs būs arī finansiālais kluba atbalstītājs, taču mēs no savas un sadarbības partneru puses redzam, ka, kļūstot par kluba biedru, katrs kļūs par daļu no mums.”
Sandijs Pinkulis, uzņēmuma “Sportland” pārstāvis: “Šobrīd bez futbola skolas “Metta” futbols Latvijā nav iedomājams. Arī mēs [“Sportland” un “Nike”] šo desmit gadu laikā esam ticējuši gan klubam, gan tā attīstības formulai. Ar katru gadu mūsu attiecības tikai stiprinās. Iepriekš runājām, ka tā ir sadarbība, taču tagad tādā formātā vairs uz to neskatāmies. Tā ir draudzība, jo šo desmit gadu laikā esam viens pie otra pieraduši. Ticam, ka futbola skola “Metta” ir pareizais ceļš Latvijas futbola attīstībai. Biedru karte ir mūsu lolots sapnis jau vairāku gadu garumā. Mums ir svarīgi, lai FS “Metta” biedri jūtās novērtēti un piederīgi. Strādāsim pie tā, lai visiem biedriem būtu privilēģijas – gan atlaides veikalā, gan iekšējie turnīri, kurus vairāku gadu garumā kopā organizējam. Ģimene un iekšējais mikroklimats ir viens no galvenajiem “Mettas” veiksmes faktoriem. Citos klubos “Mettu” dažreiz dēvē par savā ziņā “sektu”. Tā nav “sekta”, tās ir attiecības, kas mūsdienās ir viens no svarīgākajiem veiksmes faktoriem. 11. gads nav pēdējais, tāpēc gaidīsim jau 20 gadu svinības!”
Andris Riherts [turpmāk A.R.], FK “Metta/LU” galvenais treneris: “Pirms tam bija liela intervija ar Edmundu Novicki, kurš mani tirdīja ilgi un dikti. Kopš tās intervijas ir pagājis vēl kāds mēnesis. Ir izmaiņas jeb turpinājums sagatavošanās posmam. Liels prieks, ka šo posmu esam veiksmīgi aizvadījuši. Sākums kā vienmēr mums ir citāds nekā citiem tāpēc, ka ir daudz jauno spēlētāju. Esmu pateicīgs Gatim [Kalniņam], Kirilam [Ševeļovam]… Tie principā arī ir divi mūsu pieredzējušie balsti ar apbrīnojamu pacietību, neatlaidību un profesionalitāti, bez kuras neko nevarētu izdarīt tik jaunā kolektīvā. Man kā trenerim ir ļoti paveicies ar tādiem spēlētājiem.
Par jauninājumiem: redzat, ka klubā apzināti pārsvarā ir U21 izlases vecuma futbolisti, kas arī ietilpst mūsu stratēģijā. Mēs ticam jaunajiem spēlētājiem. Zinām, ka viņiem būs pienācīgs atbalsts no kluba un no pieredzējušo spēlētāju puses. Esam priecīgi, ka varam dot viņiem iespēju spēlēt Virslīgā un dabūt vajadzīgo pieredzi, lai viņi varētu spert nākamo soli. Nākamais solis mūsu izpratnē ir Latvijas nacionālā izlase vai kāds labs ārzemju klubs.
Ja konkrēti par personālijām, tad klāt ir nākuši pieci spēlētāji. Viens ir no akadēmijas – Emīls Birka. Šis 2000. gadā dzimis futbolists ir kārtējais Limbažu futbola audzēknis Virslīgā. Valdis Matīss [Limbažu treneris - aut.] ir sava veida fenomens, jo, piemēram, Tukums vai Smiltene ar pilnvērtīgām komandām spēlē jauniešu čempionātos, taču viņu audzēkņu Virslīgā pašreiz nav tik daudz. Emīls ir pārcēlies un mācās futbola klasē jau trešo gadu. Janvārī viņš neaizbrauca uz U18 turnīru [Minskā] tāpēc, ka pirms tam bija maza trauma. Mēs viņu piesaistījām Virslīgas komandai un viņš palika. Tāpat no Jura Docenko futbola skolas “Alberts” mums ir pievienojies Eduarda Emša brālis Aivars. 1998. gadā dzimis spēlētājs, ir jau guvis rūdījumu 1. līgā. Tāpat ir divi Latvijas U21 spēlētāji: Ņikita Ivanovs no “Skonto”, kuram ir laba pieredze Virslīgā, un Vladislavs Fjodorovs no “Daugavpils”. Viņiem abiem ir pietiekami laba pieredze Virslīgā, lai viņi varētu sevi nostiprināt ne tikai klubā, bet arī U21 izlasē.
Tāpat klāt nācis leģionārs Kabello Seriba. Pašreiz Āfrikā notiek Nāciju kauss U20 izlasēm. Seriba ir pamatsastāva spēlētājs Dienvidāfrikas izlasē, aizvadot tajā 30 spēles. Vienojoties ar treneri, viņš ir palicis šeit, lai iesāktu sezonu ar klubu un ļoti cer, ka viņa izlase tiks četriniekā un varēs spēlēt pasaules čempionātā [šodien DĀR U20 izlase pieveica Sudānu un tika ārā no grupas, tādā veidā nodrošinot “Metta/LU” aizsargam iespēju piedalīties 2017. gada U20 pasaules čempionātā Dienvidkorejā – aut.]. Viņš bijis stabila vērtība visās jauniešu izlasēs, kā arī pārstāvējis klubu “Super Sport United”, kas ir “Top 5” klubs Dienvidāfrikā [šobrīd ir čempionāta līderi – aut.]. Šajā klubā viņš ir bijis no 13 gadu vecuma.
Esam arī priecīgi, ka ir izdevies saglabāt to spēlētājus, kuri pagājušā gadā sevi ļoti labi pierādīja. Skaidrs, ka šobrīd komandā vairs nav Edgara Vardanjana, kurš ir bijis stabila sastāva vērtība jau kopš 2009. gada, aizvadot divas sezonas 1. līgā un piecas Virslīgā. Viņam bija piedāvājums no “Spartaka”, mēs kopā sanācām un teicām: “Edgar, mēģini!” Mums nav nekādu pretenziju un vienošanās bija laba. Ja runā par Robertu Uldriķi, viņš izvēlējās iet citu ceļu un pret viņu nekādu pretenziju nav. Katrs dzīvē izvēlas to ceļu, kas viņam liekas tajā brīdī pareizāks.
Par sportiskiem mērķiem: šogad ir divi Latvijas kausi, kas ir sava veida interesanta parādība un par to arī liels prieks. Mēs iekšienē esam stingri nolēmuši, ka vienā no tiem kausiem ir jāsasniedz vajadzīgais rezultāts, un tas ir iespējams. Mēs iepriekš neesam bijuši “kausa komanda” kā "Jelgava", taču saprotam, ka tur viss ir iespējams un negribas laist šādu iespēju garām. Ja runā par Virslīgu – pagājušogad mums bija mērķis 5. vieta, diemžēl to sasniegt neizdevās. Bija “sniega punkti”, bet galvenais, bija punkti, kurus paši neizcīnījām. Kaut arī sasniedzām rekordu punktu ziņā, bija daudz uzvaru un gūto vārtu, kā arī sniegums, manuprāt, bija daudz maz stabils. Stabilitāti mēs gribam saglabāt un nostiprināties pieciniekā, bet uz kāda uzvaru viļņa šis mērķis var pārtapt pavisam citos rezultātos. Galvenais ir nostiprināties pieciniekā, bet ja būs labs pamats, varbūt varēs arī aizsniegties kaut kur augstāk. Sports ir sports, šeit ir pārsteigumi, notiek arī vilšanās. Saprotam, ka mums ir jābūt pārliecībai par saviem spēkiem, spēlējot pret jebkuru pretinieku. Katram klubam ir jārēķinās ar to, ka viņi var zaudēt mums katrā spēlē.“
Gatis Kalniņš [turpmāk G.K.], FK “Metta/LU” kapteinis: “Mana lieta vairāk ir spēlēt, nekā sniegt intervijas. Nekad neesmu juties šādā lomā tik ērti, kā tas ir laukumā. Teikšu paldies kluba vadībai par to, ka man ir iespēja spēlēt, jo citos apstākļos es neredzu iespēju, kā var apvienot vairākas lietas un darīt to pēc iespējas labāk. Paldies par to, ka varu arī ārpus kluba [Gatis Kalniņš ir treneris JDFS “Alberts” jauniešu komandās – aut.] darboties. Tad, kad sāku paralēli futbolista karjerai strādāt par treneri, manu pirmo audzēkņu vidū bija arī tie spēlētāji, ar kuriem vēlāk sanācis kopā uzspēlēt un kuri jau ir iegājuši Virslīgā. Es redzēju pašreizējos lielās komandas futbolistus vēl tad, kad viņi bija pavisam “maziņi”. Manā pirmajā grupā bija tas pats Roberts [Uldriķis], Kristaps Liepa un Aivars Emsis, ar kuru šobrīd esam kopā komandā. Brīžiem, ieejot ģērbtuvē, jūtos tā kā tāds tētis [smaida]. Otrs vecākais spēlētājs ir Kirils Ševeļovs, kurš ir par deviņiem gadiem jaunāks nekā es… Viņš ir kā tāda buferzona starp mani un pārējiem. Ja Kirila nav treniņā, tad sajūta pavisam jocīga.
Ja par mērķiem, tad piekristu Ģirta teiktajam par izlases spēlētājiem. Es labprāt redzētu sev blakus izaugam Latvijas izlases spēlētāju. Nav tik vienkārši izaudzināt jebkuru spēlētāju, vēl vairāk tādu, kurš noderētu Latvijas izlasei. Ja tu esi bijis klāt šim visam, ja esi piedalījies šāda spēlētāja izaugsmē, tad tas noteikti ir kvalitātes rādītājs.”
Gati, pagājušajā sezonā daudz spēlēji arī centra aizsarga pozīcijā. Vai ir sapratne par to, kurā pozīcijā šogad spēlēsi?G.K.: “Es vēlos spēlēt futbolu! Toreiz tie bija force majeure apstākļi. 35 gados pēkšķi sākt spēlēt par centra aizsargu noteikti nav tas, uz ko es gāju šajā dzīvē [smaida]. Komandas intereses man vienmēr ir bijušas augstāk par savējām, tāpēc bija jāpalīdz šādā situācijā. Ja nebūs līdzīgu apstākļu, šogad spēlēšu uzbrukumā.”
Andri, rīt, iesniedzot pieteikumu sezonai, būsi gandarīts, vai ir arī tas, kas neizdevās spēlētāju pāreju periodā?A.R.: “Mums jau ir Gatis – divi vienā! Viņš būs uzbrukumā. Pēdējās spēlēs viņa pietika 20-30 minūtes, lai gūtu ne vienus vien vārtus. Esmu pateicīgs, ka ir pieredzējušie spēlētāji, kuri var izpildīt jebkuru lomu. Ar pāreju periodu esmu apmierināts, bet ne līdz galam. Bija vēl pāris idejas un ieceres. Kad pieaugušie cilvēki satiekas kopā, nav teikts, ka viņiem sanāks labāk nekā pērn. Neizdevās viss, ko bijām ieplānojuši, taču priekšā vēl ir vasara, kad kādu vēl var pieteikt. Tāpat mūsu akadēmija ļoti labi strādā. Tur aug pietiekami kvalitatīvi spēlētāji, kuri pat šosezon var iekļauties Virslīgā. Strādājot ar jauno komandu, tu redzi, ka spēlētāji progresē. Ja tā nav, tad treneris šauj galīgi garām.”
Iepriekš teici, ka ir spēlētāji, kuri sapņo par “Barcelona”, bet beigās nonāk “Mettā”. Vai Ņikita Ivanovs un Vladislavs Fjodorovs ir vieni no tiem? A.R.: “Toreiz domāju citus spēlētājus. Fjodorovs bija viens no mūsu mērķiem, ar viņu tika runāts jau sen. Bija citi spēlētāji, kuri vēl nav atraduši to, ko vēlējās.”
Viena uzbrucēja Uldriķa vietā atnāca divi – Fjodorovs un Ivanovs. Kaut kas mainīsies komandas shēmā?A.R.: “Uzbrucēji jau ir dažādi. Fjodorovs ir vairāk cita plāna uzbrucējs. Ivanovs ir vairāk soda laukuma spēlētājs, te piekrītu. Sezona šogad būs diezgan saspringta, dažreiz spēlēsim divreiz nedēļā. Ir svarīgi, lai ir spēlētājs, kurš nākamajā spēlē var pilnvērtīgi aizvietot partneri.”
Gati, kādi ir tavi personīgie mērķi šai sezonai, ņemot vērā, ka 100 gūto vārtu barjerai jau esi ticis pāri?G.K.: “100 gūtie vārti nebija baigais mērķis, tas atnāca pats par sevi. Ilgi spēlējot šeit uz vietas, tas pat varbūt nav nemaz tik liels sasniegums. Lielākais mērķis ir gūt prieku no tā, ko dari. Man patīk tas ikdienas process, kad ir treniņi un virzība uz priekšu. Daži pieredzējušie spēlētāji grib tikai atnākt uz spēli un viss, bet man tieši patīk viss process. Individuāls mērķis gūto vārtu vai aizvadīto spēļu ziņā man nav. Katru sezonu skatos atsevišķi, vēlme un gandarījums ir, tāpēc vismaz šosezon turpināšu darīt to, ko darīju pirms tam.”
Ģ.M.: “Man ir Gatim novēlējums, lai [Marians] Pahars izsauc viņu uz vienu spēli. Man šķiet, ka tas ir absolūti normāli. Es gan negribu nevienu te pierunāt [smaida].”
Tad arī būs “Mettai” pirmais spēlētājs izlasē!Ģ.M.: “Viņš tur jau bijis. Tas nav tāpēc, ka man Gati varbūt būtu žēl. Viņš tur varētu būt noderīgs…”
G.K.: “Man liekas, es jau zinu potenciālos virsrakstus.”
Ģ.M.: “Viņš var iedot kaut kādu veiksmes faktoru izlasei. Katrai komandai tas nav mazsvarīgi. Kāds atoms, kas palīdz nokļūt kur vajag.”
Gati, kur tu rodi enerģiju un spēku apvienot ģimeni, trenera darbu un profesionālo futbolu?G.K.: “Mēs nesen bijām ar citiem treneriem aizbraukuši seminārā. Neviens nevar tā teikt, bet liela daļa treneru tomēr ir vientuļi. Mana lielākā uzvara ir mana ģimene, kurai esmu milzīgi pateicīgs un esmu tai parādā to laiku, ko es ziedoju futbolam. Visu enerģiju ņemu no viņiem. Paldies viņiem par sapratni, par to, ka ļauj kaut ko tādu darīt. Tā ir liela motivācija ar lielu pašatdevi un azartu darboties jau futbola lauciņā.
Šogad ir 28 spēles čempionātā un 15 ir svētdienā. To paguvu jau izskaitīt! Pēdējo piecu gadu laikā man trīs reizes ir bijušas, kad sestdiena un svētdiena bija brīva vasarā. Bet arī stipri jāpiedomā, kad un kāpēc tas ir bijis. Jāmāk savu laiku saplānot un pilnvērtīgi aizpildīt mazos atpūtas brīžus. Laika ir tik maz, ka to ir jāizmanto kvalitatīvi un mērķtiecīgi, nevis vienkārši to nosist."
Ģirtam jautājums par kluba un konkrēti par Virslīgas komandas budžetu. Tagad kad esat pārstrukturizējušies, to gan jau vieglāk noteikt?Ģ.M.: Ideja pārstrukturizācijai ir tāda, ka Virslīgas komandas administratīvajam panelim ir jāspēj iegūt resursus, uz kā pamata komanda var dzīvot. Šī brīža statuss kluba budžetam ir 1000 eiro. To veido divas organizācijas [FS “Metta” un “Universitātes Sports”], kas šo administratīvo paneli ir nodibinājušas, katrai iemaksājot biedru naudu 500 eiro apjomā. Pārējais pašlaik vēl atrodas veidošanas stadijā.
Varu pateikt, cik kopsummā, kopš Virslīgā komanda startē [no 2012. līdz 2016. gadam ieskaitot], ir aptuvenais futbola skolas sarūpētais un izveidotais apgrozījums. Katru gadu tas ir ap 450-500 tūkstošiem eiro. No 2012. līdz 2016. gadam gan futbola, gan akadēmiskajā, gan ikdienas personāla izglītībā kopā ieguldīti aptuveni 2,7. miljoni eiro. Tā ir summa, kurai mēs šobrīd pārkāpt pāri nevaram. Administratīvā paneļa radīšana, kas rūpēsies par lielo komandu, mēģinās atrast veidu, kā šo skaitli dubultot. Ja mēs to izdarīsim, tad mums būs ļoti labs un stabils klubs.
Šeit arī rēķinu to, ka 2018. gadā tiksim pie tā, ka sāks būvēt “Elites futbola izglītības centru”. Es redzu, ka ar šo izglītības programmu, kur saistās sportiski un sabiedriskie mērķi, mēs varētu visu iecerēto sasniegt. Tas viss varētu šķist ļoti interesanti tiem cilvēkiem, kuri fano par šāda veida alternatīvo izglītību.”
Ja izdosies divkāršot kluba budžetu, tad, droši vien, uzreiz ir jāmaina visa sastāva veidošanas sistēma. Ambīcijas būs lielākas par U21 izlases spēlētājiem.Ģ.M.: “Ziniet, situācija ir tāda, ka šobrīd jaunatnes akadēmijai mēs varam nodrošināt aptuveni 50-60% no tā atbalsta, kas ir nepieciešams, lai ikdienā būt konkurētspējīgiem. Lai mūsu ideju popularizētu un tā kļūtu vēl ievērojamāka, mūsu sabiedrībai ir nepieciešami panākumi. Panākumiem klāt var pielikt ideoloģiju. Ideoloģija, ko esam sākuši jau pirms 11 gadiem un lēnām sākuši likt tai klāt arī sportiskos panākumus. Saku, ka klubs ir instruments, lai paceltu Latviju no necilās 113. vietas vismaz uz 50. Tas ir mērķis un ambīcija.Čempionu tituls? Ko tas dos? Ja mūsu izlase pateicoties tam pacelsies uz 50. pozīciju, tad var teikt, ka čempionu tituls ir attaisnojams. Bet ja tas ir vienkārši tituls, tad, man šķiet, nav īsti jēgas izlikt to ambīciju par čempionu titulu. Šobrīd es redzu, ka klubam ir abi šie mērķi un to saprot arī galvenais treneris. To saku ne tikai tāpēc, ka Andris ir mans partneris no pirmās dienas, bet viņš arī ir vienīgais treneris, kurš ir pārliecināts, ka šis ceļš ir jāiet. Pagājuši ir 11 gadi, taču tāda veida sadarbība, kāda ir mūsu klubam ar izglītības jomu, nevienam citam klubam nebija šķitusi nepieciešama.
Tad mēs uztraucamies – kur mums ir treneri, organizatori, menedžeri? Kur ir tie aktīvie vecāki, kuri vispirms atvedīs uz futbolu, bet tikai pēc tam uz pārējiem sporta veidiem? Mēs viņus vienkārši neesam caur šo prizmu mērķtiecīgi ilgtermiņā audzinājuši. Mūsu modelim ir jāiet roku rokā ar rezultātu, jo jebkuram ir vajadzīgs rādīt piemēru un standartu. Esam maza valsts, taču varam izdarīt lielas lietas. Esmu gandarīts, ka šī sistēma ir spējusi saglabāt latvisku vidi. Kāpēc? Šobrīd Virslīgā ir tikai viens treneris, kurš spēj tekošā latviešu valodā atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Vairāk tādu galveno treneru nav. No Latvijas treneriem ar PRO licenci, manuprāt, viņš ir vienīgais, bet pārējie visi ir ārzemnieki. Tas nozīmē to, ka mums ir jāpieķeras arī pie treneru izglītības. Nezinu, kāpēc tā ir. Kāpēc ir daudz labu latviešu treneru, kuri pagaidām kā galvenie treneri nestrādā? Protams, Andrim nav atvieglojumu. Viņam ir svarīgi sasniegt rezultātus, bet klubam svarīgi palikt Virslīgā. Ar iepriekšējo sezonu esmu ļoti apmierināts. Vienīgais, ar ko neesam apmierināti, ir vieta. Ar visu pārējo, ieskaitot kolektīva, atsevišķu spēlētāju un treneru štāba izaugsmi, esam ļoti apmierināti.”
Preses konferences otro daļu drīzumā lasiet mūsu portālā. Audio ierakstu var noklausīties šeit.
