Sveiks! Iesāksim ar mazliet vecākiem notikumiem... Vai vari pastāstīt kāda bija situācija un atmosfēra komandā pērnā gada rudenī, kad „Skonto” bija liela finansiālā krīze un kluba liktenis bija neskaidrs?Jā, šīs problēmas nevienam nav noslēpums. Mēs spēlējām sava entuziasma vadīti un prieka dēļ, algu par to nesaņemot. Protams, zinājām, ka treniņi mums kā sportistiem ir nepieciešami, taču spēlēt bez algas nav tas jautrākais. Sezonas beigās mūs pasauca Marians Pahars un pateica, ka klubs par spīti visām ziņām, turpinās pastāvēt, bet viņš pats komandu pametīs, jo ir piekritis vadīt Latvijas U-21 izlasi, bet „Skonto” trenēšanu uzņemsies Tamazs Pertija. Tā kā, ejot pārtraukumā, mums bija zināma skaidrība un atlika vien gaidīt treniņu sākšanos.
Kādas bija pirmās emocijas, uzzinot, ka komandu vadīs Tamazs Pertija. Viņam tomēr Latvijas futbolā bija jau zināma slava.Personīgi viņu nepazīstot un neko nezinot par viņu, es nemetos izdarīt kaut kādus secinājumus. Sazinājos ar pazīstamiem spēlētājiem no kluba, kur viņš bija trenējis un uzzināju, ka būs grūti pie viņa, jo būs lielas slodzes un vienmēr no komandas prasīs tikai uzvaru un maksimālu atdevi. Par lietām, kas nav saistītas ar futbolu es pat neinteresējos. Pēc šīs sezonas varu teikt, ka ticu Tamazam, ka viņš nav bijis iesaistīts spēļu sarunāšanā. Jā, varbūt viņa vadītajā komandā kas tāds notika, bet viņš pats diez vai uz ko tādu ietu.
Sākās treniņi. Ko nācās piedzīvot?Bija smagi. Reizēm bija tā, ka visu nedēļu gaidīju to vienu brīvo dienu nedēļas beigās, kad beidzot varēsim atpūsties. Bieži pēc treniņiem neko citu nevarēju padarīt, tikai gulēt gribējās. Bet tagad redzam, ka tas ir atmaksājies, jo visu sezonu varam spēlēt augstā tempā un presingot. Sezonas beigās varbūt vairs ne visu spēli, bet tuvu tam.
Tad jau arī Turcijā nebija nekāda atpūta?Par atpūtu nebija nekādas runas. Tur, protams, apstākļi bija daudz labāki nekā šeit, taču darbs bija tik pat smags, turklāt otrajā nometnē karstums bija vēl lielāks un tas bija vēl nepanesamāk. Varētu teikt, ka tur no visas treniņnometnes brīva bija tikai puse dienas, tā kā nekāds atpūtas brauciens tas nebija.
Pirms tam tu apgalvoji, ka ar komandas iepriekšējo treneri Marianu Paharu daudz strādājāt individuāli, kā arī viņš mēdza palīdzēt ar padomiem. Kā tas ir ar jauno treneri?Tamazs Pertija mazāk runā individuāli, viņš parasti uzrunā visu komandu kopumā, arī pēc spēlēm gan labo, gan slikto saka visiem kopā. Arī tagad strādājam individuāli, taču ar uzbrukuma noslēgumu vairāk strādājam tieši ar Mihailu Miholapu, kurš uzbrucējiem pamāca kā kurā situācijā labāk rīkoties.
Tamazs Pertija spēlēs nereti ir samērā ass un velta jums ne retums skarbu vārdu. Kāda ir sajūta laukumā?Tas ir futbols un tās ir emocijas. Viņš nekad nevienu nav aizskāris personīgi. Jā, pēc sliktām spēlēm viņš tā arī pasaka – nospēlējāt drausmīgi, bet pēc labām mūs paslavē. Arī spēlētājam, kurš iesitis pāris vārtus, viņš var pateikt, ka pilnībā nav apmierināts, bet tas viss būs pamatoti un tikai par futbolu. Nav bijušas situācijas, kad kāds spēlētājs apvainotos.
Ir zināms fakts, ka dublieru komandai par neizšķirtu ar „Jelgavu-2” tika uzlikts naudas sods, vai arī jums ir nācies šķirties no kādas algas daļas neveiksmīgas spēles dēļ?Jā, laikam par vienu spēli tika uzlikts sods, bet apmēru gan nepateikšu.
Sezona sākās ar Latvijas kausa 1/4 fināla spēli pret "Liepājas metalurgu". Spēles sākums padevās lielisks, taču beigās pārliecinošs zaudējums. Vai nebija šoks un nesaprašana, par to, kur tad rezultāts no smagajiem treniņiem?Varbūt pat labāk, ka zaudējām to spēli, jo daļēji jau bijām palikuši mazliet pašpārliecināti, jo domājām, ka nu varēsim visus tik apspēlēt, bet redzams, ka tā nebija. Tā bija laba mācība.
Bet arī pirmajā Virslīgas kārtā tikai neizšķirts ar „Jūrmalu”…Tā spēle jau bija citādāka. Nebija tā, ka nenovērtējam pretinieku. Mums bija milzīgs pārsvars, taču nesanāca iesist. Skonto hallē ir daudz vieglāk aizsargāties, turklāt mums neveicās ar realizāciju, tas arī viss. Katrā ziņā šī spēle pierādīja to, ka vēl vairāk jāstrādā tieši pie uzbrukuma noslēgumiem.
Pertija bieži ir izteicies, ka, ja spēlētāji pildīs savus uzdevumus laukumā, tad jūs varat cīnīties ar jebkuru pretinieku. Vai vari pastāstīt, cik precīzi ir norādījumi pirms spēlēm komandai kopumā un katram spēlētājam atsevišķi? Vai katrā epizodē tu zini ko darīt pašam un kas jādara komandas biedriem?Arī pie Pahara mēs pētījām video un analizējām pretiniekus, tomēr pie Pertijas tas notiek daudz intensīvāk un dziļāk. Jā, tā arī ir, kā treneris saka. Mums tiešām katrā spēlē ir sava taktika un savi uzdevumi. Protams, ka visu nevar izplānot un uzbrukumos vajag mācēt arī improvizēt atkarībā no situācijas, bet aizsardzībā gan vienmēr zinām kas ir jādara, tas arī ir pamats tik maz ielaistajiem vārtiem, pat neskatoties uz to, ka no aizsardzības ne reizi neesam spēlējuši. Treneris arī spēles laikā labi māk pārkārtot spēlētājus, piemēram, ja Pertija redz, ka centrā „nav ko darīt”, tad viņš var izlaist papildus spēlētāju malā. Kopumā esam izgājuši cauri daudzām un dažādām taktiskām shēmām, tādēļ esam gatavi dažādiem pārkārtojumiem.
Šogad Virslīgā esat nepārspējami, tomēr kārtu pirms beigām – otrie. Nav mazliet dīvaini?Šis jau nav pirmais gads, kad esam tādā situācijā, ka ar stipriem spēlējam labi un uzvaram, taču zaudējam svarīgus punktus pret lejasgala komandām. Es domāju, ka tā ir noskaņošanās problēma un pieredze. Vissāpīgāk bija pret FS "Mettu/LU” – bijām vadībā ar diviem vārtiem, mazliet zaudējām koncentrēšanos un pāris minūtēs izlaidām uzvaru, pēc tam komanda nosēdās aizsardzībā un viss. Tagad visas komandas māk spēlēt aizsardzībā, tādēļ bieži pret lejasgala komandām ir pat grūtāk, jo viņas visus spēkus velta aizsardzībai nevis domā kā iesist.
Futbols ir komandas sporta veids, tomēr divās spēlēs, kurās ar pastarītēm zaudējāt punktus pie ielaistajiem vārtiem, daļēji vainot var vienu spēlētāju. Vai pēc spēlēm, kad kāds netiek galā ar saviem uzdevumiem un tiek zaudēti vārti, nav nelielas dusmas uz šo spēlētāju?Nē, tā noteikti nav. Jā, reizēm gadās te vienam, te otram sliktāka spēle, bet mēs taču uz laukuma esam vienpadsmit. Ja kāds kļūdās vai netiek galā, tad cits var izlīdzēt un piesegt, ja tas nesanāk, tad tā jau ir komandas vaina. Tad jau vienmēr aizsargi varētu teikt, kādēļ mēs – uzbrucēji, neiesitām vairāk…
Vai sestdien negribētos iziet Rīgas "Daugavas" sastāvā pret FK "Ventspili”, lai tomēr pašam vēl būtu kāda iespēja ietekmēt titula iznākumu?Protams, ka gribētu tā, lai pašiem vēl būtu kaut kāda iespēja to ietekmēt, bet ir tā, kā ir. Ja varētu pasapņot, tad būtu ideāli tagad aizvadīt zelta maču ar „Ventspili” un tad redzētu, kurš tad ir labākais šosezon.
Šogad pirms visām spēlēm komanda sapulcējas dienu iepriekš un nakšņo viesnīcās, kā arī uz izbraukumiem dodas dienu iepriekš. Vai tas palīdz spēlēs?Jā, es domāju, ka palīdz. Pirmkārt, mēs noteikti vairāk atpūšamies. Otrkārt, mēs visi esam kopā, apspriežam vēlreiz spēli un tas palīdz psiholoģiski noskaņoties.
Vai istabas biedrus nosaka treneris?Jā, Pertija izvēlas kas ar ko gulēs vienā numuriņā. Bet parasti ir tā, ka numuriņā ir viens pieredzējis spēlētājs un kāds no jaunajiem. Kā teikt, lai notiktu pieredzes apmaiņa.
Par to, ka šogad esi iesitis vairāk vārtus kā pērn, mēs varam pārliecināties apskatoties statistikas ailītēs, bet ar ko 2013. gadā tu esi labāks par Šabalu 2012. gadā?Mēs daudz strādājam pie momentu realizācijas, tā kā domāju, ka šajā ziņā esmu mazliet pielicis. Kā arī es teiktu, ka māku labāk atrast vietu laukumā un atbrīvoties, lai saņemtu bumbu jau esot brīvs – šajā ziņā man noteikti ir daudz vieglāk.
Nejauši esi atbildējis uz nākamo jautājumu, kuru uzdeva kāds no H-Side faniem, proti, kā tas nākas, ka šogad lielāko daļu no vārtiem esi guvis atrodoties pie tālā vārtu staba, kad jau netraucēts bumbu saņem no Karašauska vai Mingazova? Izskatās, ka laukumā viņi padara lielāko daļu darba, bet tev tik atliek iesist.Jā, tā iespējams izskatās, bet tāda ir taktika, un, ja tas nes savus augļus, kādēļ lai to mainītu? Mēs ar Karašausku esam dažādi spēlētāji – viņš var ātrumā ieskriet soda laukumā un ap sevi sapulcināt 2-3 aizsargus un tad bumbu atmest man, bet man īstajā brīdī ir jāatrod brīva zona, kurā ieskriet, lai saņemtu viņa piespēli un gūtu vārtus. Protams, tā nav vienmēr un nereti arī esi viņam piespēlēju. Bet, kad esam mazliet zemāk, tad tieši man vairāk jācīnās gaisa divcīņās utt., tā kā mums laukumā ir dažādi uzdevumi.
Jau pieminēji, ka jūs ar Karašausku esat dažādi spēlētāji, bet „Skonto” sastāvā tu esi spēlējis vēl ar tādiem uzbrucējiem kā Natans Žuniors Karvalju un Tads Labuks. Kā bija ar viņiem saspēlēties un vai tavi pienākumi laukumā tad bija citādāki?Pērn ar Tadu (Labuku) bija viegli, jo, salīdzinot ar šo gadu, tieši viņš piedalījās visās gaisa divcīņās un nometa bumbu man. Bet ar Žunioru man spēlēt bija jau grūtāk – ne viņa dēļ, bet tādēļ, ka tad man bija tikai 16 gadi un trūka pieredzes. Es nevarēju laukumā atvērties un atrast īsto vietu, lai viņš varētu piespēlēt jau daudz labākā pozīcijā. No tā laika esmu daudz audzis, bet Žunioru vēl tagad atceros kā lielisku meistaru, viņš bija ļoti tehnisks spēlētājs Virslīgā, jo vienā kvadrātmetrā varēja apspēlēt trīs pretspēlētājus.
Tavs uzbrukuma partneris Karašausks apstiprināja, ka viņam bez Ruslana Mingazova ir daudz grūtāk spēlēt. Kā Mingazova neesamība laukumā ietekmē tevi?Viņš ir labākais. Viņš ir tehnisks spēlētājs, kurš brīdī, kad esam iespiesti savā pusē, var paņemt bumbu un apspēlēt 2-3 spēlētājus un tas pretinieka laukuma pusē priekšroku dos jau mums. Viņš nekad nepadevās un tieši Eirokausos to varējām redzēt vislabāk. Bez viņa ir grūtāk ne tikai man un Karašauskam, bet visai komandai.
Šogad ar „Skonto” Eirokausu gaisotni bija iespējams baudīt ilgāk, jo Eiropas līgas 1. kvalifikācijas kārtā sīvā cīņā tika pieveikta Moldovas „Tiraspol”, bet otrajā kārtā rādījāt labu sniegumu pret Čehijas „Slovan Liberec”. Kas bija tas mazumiņš, kas pietrūka, lai pārkāptu pāri arī šai barjerai?Tā bija pieredze. Piemēram, pret spēlētājiem, kam bija dzeltenās kartiņas, vajadzēja spēlēt aktīvāk un piespiest viņus nopelnīt noraidījumu. Bija epizodes, kur varējām nospēlēt aukstasinīgāk. Uzskatu, ka arī sava daļa veiksmes trūka – nerealizējām pendeli, tiesnesis epizodē, kad pret Sineļņikovu tika pārkāpti noteikumi, noteikti varēja dot sarkano kartiņu, kā arī pašās beigās nepiešķīra tīru pendeli epizodē, kad tika nogāzts Mingazovs. Kopumā jau parādījām cienījamu spēli. Par šīm spēlēm es esmu lepns.
Vai seko līdzi „Liberec” turpmākajiem panākumiem?Jā, zinu viņu labos rezultātus, bet jāņem vērā fakts, ka mēs ar viņiem spēlējām vasarā, kad mums sezona bija vidū, bet viņiem tikai tad sākās. Tagad mums ar viņiem klātos daudz grūtāk, jo spēlētāju potenciāls viņiem tomēr ir lielāks.
Vai Latvijā nejūties nenovērtēts kā sportists, jo jātrenējas smagi un daudz, algas nereti kavējas, skatītāju un „ekspertu” negatīvie komentāri nav retums, bet tajā pašā laikā atrodat spēkus doties aizstāvēt Latvijas krāsas izlases spēlēs, kaut gan citos sporta veidos daudzi izlasēm atsaka.Protams, Latvijā futbolistiem nav nekāda paradīze. Algas regulāri un normālā līmenī maksā 1-2 klubos, bet mēs visi ceram, ka šis ir tikai posms uz kaut ko labāku, un tad varēsim tur sapelnīt naudu dzīvei, kā arī izbaudīt augstāku līmeni un atmosfēru. Pēdējā laikā skumji klausīties ziņas par totalizatoru šajā līgā. Šīs ziņas degradē visu līgu un no tā cieš visi klubi, pat tie, kam ar to nav nekāds sakars. Es saprotu, ka to nav viegli pierādīt, bet ceru, ka drīz šīs lietas tiks ierobežotas. Mēs ar komandas biedriem reizēm internetā apskatāmies spēles apskatus un nereti nāk smiekli par to teātri. Visi zina klubus, kas ar to nodarbojas, bet nav mans uzdevums viņus sodīt, tik zinu, ka mūsu komandā nekas tāds nenotiek. Reizēm ieskatos komentāros pie spēlēm un tur ir daži cilvēki, kas „Skonto” vārdu saista ar šīm netīrajām lietām, un to nu gan es nesaprotu. Esmu iemācījies komentārus neņemt pie sirds, bet tomēr, ja nu galīgi neko nesaprotat no futbola, tad nevajag rakstīt muļķības, bet, ja jau tas tā interesē, tad labāk domājiet veidus, kā noķert tos, kas tiešām ceļ neslavu Latvijas futbolam. Domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka „Skonto” ir tituliem bagātākā komanda un šādus klubus vai nu mīl vai ienīst.
Vai viena no šādām spēlēm bija aizvadītajā nedēļas nogalē?Jā, smiekli nāca no apskata… Bet visi jau zina, kāds bija spēles mērķis, bet par bombardiera titulu es ar Karašausku vēl pacīnīšos, tā ka vajadzēja viņiem izspēlēt vairāk golus.
Vai šis tituls tev ir svarīgs?Protams, ka ir. Bet tas nekādā veidā neietekmēs mūsu spēli. Ja sanāks iesist, tad būs labi, bet, ja situācija prasīs piespēlēt, tad piespēlēšu viņam, jo uzvara ir pirmajā vietā.
Bet vai tu redzi ceļu, kā varētu līgas prestižu celt?Daudzu problēmu sākums ir naudas trūkums. Ir komandas, kas rāda labu futbolu, bet nevar atrast sponsorus, kaut gan, paskatoties uz mašīnām kādas brauc pa ielām, nevarētu teikt, ka Latvijā nav cilvēku, kas varētu atļauties atbalstīt futbolu. Iespējams, ka ir vainīgi klubi, kas līgai ceļ neslavu un atbaida investorus, kā rezultātā ciešs visi. Laikam līgai jācenšas savest kārtībā savu tēlu un tad jau sponsori atradīsies. Sportiskā ziņā es domāju, ka viss iet uz priekšu, jo lejasgala komandas ar katru gadu uzvarēt ir aizvien grūtāk. To gan nesaku par „Ilūkstes NSS”, jo tai komandai sportiskie principi nav pirmajā vietā.
Mazliet pieskarsimies pozitīvākām ziņām – tavai debijai izlasē. Tu noteikti pozitīvi uztvēri ziņu par izlases trenera maiņu, jo Pahars tomēr tev bija daudz tuvāks treneris.Biju priecīgs, jo mums ar Paharu ir labas attiecības, un viņš labi zina uz ko es laukumā esmu spējīgs. Ar Starkovu pirmo reizi dzīvē saskāros tikai tad, kad mani izsauca uz pārbaudes spēli pret Kataras valstsvienību.
Tagad izlasē ir notikusi daļēja atjaunošanās. Vai šī cikla pēdējās spēles dod pamatu optimismam skatoties nākotnē?Es domāju, ka šis sastāvs var labi nospēlēt, jo tas ir sabalansēts – ir gan pieredzējuši spēlētāji, gan jaunie, kā es, kas ienāk ar jaunām emocijām un degsmi.
Vai gaidīji brīdi, kad varēsi uzspēlēt kopā ar Rudņevu? Ko no viņa varētu mācīties?Gaidīju gan, viņš ir lielisks spēlētājs, kas spēlē TOP līgā. Viņš ir labs meistars uz vietas atrašanu laukumā un momentu realizācijā. Daudzi saka, ka viņš tik no labām situācijām iesit, bet tur ir viņa pluss, ka viņš īstajā brīdī atrodas īstajā vietā, lai varētu saņemt šo piespēli.
Tad jau varētu teikt, ka jums šogad ir līdzīgi spēles stili un uzdevumi?Jā, šogad es spēlēju līdzīgi kā viņš, bet neaizmirsīsim, ka viņš sita Vācijā un Polijā, bet es vēl esmu šeit.
Bet statistika izlases rindās ir tev par labu.Kā to lai ņem... Es uzskatu, ka viņam mazliet traucē žurnālistu un fanu spiediens, jo visi saka, ja sit Bundeslīgā, tad ir jāsit arī izlasē, bet tas nav tik viegli. Es neizjūtu spiedienu un man sanāk iesist, tas arī viss. Domāju, ja viņam būs iespēja sevi pierādīt laukumā, tad savu tiesu viņš iesitīs arī izlases rindās.
Kuri varētu būt tie atslēgas spēlētāji, uz kuriem varētu balstīties izlases spēle nākamajā ciklā?Tie varētu būt jau pieredzes bagātie: Gorkšs, Laizāns un tad jau nāk Cauņa, Rugins, Gabovs, Fertovs, Zjuzins.
Iepriekšējā lielā intervija ar tevi bija vairāk nekā pirms diviem gadiem un tad tu apgalvoji, ka vispirms šeit ir jākļūst par labāko, tad varēsi doties prom. Šogad nav zināms, vai kļūsi par labāko uzbrucēju, bet par vienu no labākajiem noteikti. Vai jūti, ka laiks doties?Js atceros tos laikus, tad saprotu, ka tad nebiju gatavs spēlēt augstā līmenī ārzemēs un šeit pat bija kur augt un augt, bet tagad es jūtu, ka varu mēģināt. Bet es nesaku, ka arī šeit es esmu sasniedzis maksimumu, vienkārši jūtu, ka tagad ir laiks, kad varu mēģināt kāpt augstāk.
Nesen kluba darbinieks Askolds Uldriķis paziņoja, ka turku „Trabzonspor” par tevi ir izrādījis lielu interesi un pat veicis pārrunas ar tevi un taviem vecākiem. Ja šādas sarunas ir bijušas, tad cik tās ir nopietnas?Šādas lietas kārto mans tēvs un kluba vadība. Es pagaidām ne arvienu klubu neesmu ticies. Es iesaistīšos tad, ja būs jau kaut kas konkrēts, bet pagaidām tas ir citu uzdevums.
Pieminēji, ka tavs tēvs iesaistās jaunā kluba izvēlē, vai arī citādā ziņā viņš tev ir palīdzējis attīstīties kā futbolistam?Protams, viņš vienmēr ir bijis blakus un audzinājis ar sportisku garu, kā arī pusaudžu gados neļāva noiet no ceļa. Ja bija kāds solis pa kreisi, tad sadeva pa ausīm un nolika pie vietas.
Vai esi jau domājis uz kādu līgu vēlētos doties, bet kādam piedāvājumam iespējams atteiktu? Uz Azerbaidžānu brauktu?Azerbaidžānai, iespējams, atteiktu. Izvēli izdarītu par labu līgai, kurā ir liela varbūtība tikt pamanītam un kur ir iespēja pacelties vēl uz augšu, un tas visdrīzāk varētu notikt kādā no Eiropas līgām. Man pagaidām nauda nav svarīgākais, tā kā izvēli varētu izdarīt par labu nākotnes perspektīvai. Bet vēl jau jāatrod klubs, kas vēlēsies mani pirkt.
Lielajā futbolā tu esi jau trešo gadu, bet tev tagad ir tikai 19 gadi, vai neesi pārāk ātri kļuvis pieaudzis un nav mazliet žēl, ka neesi pilnībā izbaudījis pusaudžu gadus?Nē, es izvēlējos būt par futbolistu, tādēļ arī eju uz šo mērķi un daudz lieka nevaru atļauties. Kaut ko zaudēju, bet tajā pašā laikā esmu daudz ko ieguvis, ko citi neiegūs. Protams, redzu, ka daudzi mani vienaudži tusējas un citādi izklaidējas, bet ko gan viņiem citu darīt, ja tikai mācās, tad jau laiks ir daudz un, ja nav ierobežojumu, tad jaunībā var iet vieglāko un jautrāko ceļu.
Bet, ja tev ir brīvs laiks un vēl spēks saglabājies, ar ko tad nodarbojies?Man patīk reizēm apmeklēt Rīgas "Dinamo" spēles, man patīk atmosfēra un šovs, kas izveidots ap spēli. Pēdējā laikā gan esmu tāds slinks palicis, pavisam vairs negribas nekur doties, pārsvarā brīvo laiku pavadu dzīvoklī. Uzspēlēju Xbox, Facebook ir tāda spēle TOP11, kurā man ir komanda „Valerij FC” un kurā ir tādi spēlētāji kā Sineļņikovs, Karašausks un Šabala (smejas). Tagad mācos auto skolā, ir mērķis līdz jaunajam gadam iegūt auto vadītāja apliecību.
Šogad izlases un kluba rindās esi nopelnījis vairākas sarkanās kartiņas. Tās ir emocijas un vēlme uzvarēt katrā epizodē?Es domāju, ka man ir jāspēlē mazliet asi pret aizsargiem, tāds ir mans spēles stils. Bet, ja aizsardzībā pārkāpju noteikumus, tad jau laikam tā ir vēlme iegūt katru bumbu un apstādināt pretinieku. Gan jau ar laiku tie sodi būs mazāk. Spēlē pret „Ventspili”, uzskatu, ka otrais brīdinājums nebija jādod, jo pats Tarasovs atzina, ka ar elkoni viņam netrāpīju un tieši par to man tika piešķirta otra dzeltenā kartiņa, kaut gan ar pirkstu acī gan es viņam esot trāpījis.
Laiks mūsu lasītāju jautājumiem. Kā tu izskaidro faktu, ka tik daudz spēlētāju nāk no Vecmīlgrāvja (Dmitrijs Grigorjevs, Germans Māliņš, Andrejs Siņicins, Valērijs Šabala, Dmirtrijs Jermolajevs, Vladimirs Babičevs u.c.)?Šeit jau ir tradīcijas, jo laukumi te nekad nestāv tukši. Vienmēr, kad gribas uzspēlēt, aizejam un redzam, ka priekšā kāds jau ir. Šeit ir sportiska gaisotne, tādēļ domāju, ka labi spēlētāji no šī rajona būs vēl. Agrāk brīvajā laikā šeit bieži uzspēlējām, bet tagad ir sezona un nedrīkst riskēt kādu traumu iegūt, bet pēc sezonas ceru, ka izdosies savākt veco brigādi ar Māliņu priekšgalā.
Vai Māliņš arī Vecmīlgrāvī stāv vārtos?Nē, spēlējot Vecmīlgrāvī, viņš nekad nestāv vārtos, laikam grib parādīt ko var izdarīt laukumā. Vispār viņš būtu arī labs laukuma spēlētājs.
Kādēļ tu reti sit no distances?Nav tā, ka es nevarētu sist, bet es un treneri uzskata, ka tas nav mans un Karašauska darbs. Mums ir pēc iespējas tuvāk jāpiespiež pretinieks viņu vārtiem un jāsit no nelielas distances, bet, ja ir iespēja uzsist no tālākas distances, tad tas jau ir pussargu darbs, kā to šogad labi ir parādījuši Fertovs un Laizāns.
Kādēļ pēc iesistiem vārtiem nekad neskrien svinēt pie faniem? Varbūt tu viņus nemaz neesi ievērojis?Protams, ka zinu kas ir H-Side un viņu atbalsts vienmēr palīdz, tomēr nekad neesmu aizdomājies līdz tam kā svinēt iesistos vārtus, tādēļ to daru vienkāršākajā veidā – kopā ar komandas biedriem.
Tagad Skonto FC un fanu grupa H-Side organizē aptauju, lai noteiktu šī gada labāko spēlētāju, par ko tu izdarītu savu balsojumu?Visa komanda nospēlēja lielisku sezonu, bet, ja jāizvēlas, tad bez šaubām – Gabovs, Mingazovs un Laizāns, kurš ne tikai labi spēlēja, bet arī daudz palīdzēja jaunajiem spēlētājiem.
Izmantotie resursi:Skonto FC
