Intervijas ar Askoldu Uldriķi pirmā daļa izlasāma šeit.
Pāris reizes sarunas laikā pieminējām LFF. Tu šo organizāciju, pieļauju, labi pārzini. Kāds ir tavs viedoklis par LFF darbu? Pirmkārt, izgāztā stadiona projekta sakarā, bet, otrkārt, - un tas mani interesē pat vairāk, - kādas tavas domas par ilgtermiņa situāciju? Kāpēc esam nonākuši līdz situācijai, ka Latvija no “Euro 2004” finālturnīra dalībnieces mazliet vairāk nekā 10 gadu laikā būtībā pārvērtusies par Eiropas futbola punduri? Par stadionu jau ieminējos, ka vajadzētu izpētīt, cik lietderīgi tika iztērēts vairāk nekā miljons eiro. Kuriem algās tika samaksāti 247 tūkstoši? It īpaši, ja tāmē atsevišķa apmaksa ir paredzēta konsultantiem, juristam, PR speciālistam, apsargam, lietvedim, tulkam... Kur atradās birojs ar dārgajām uzturēšanas izmaksām? Tikai par tā uzkopšanu - vairāk nekā 3 000 eiro!
Kāpēc Latvija pārvērtās par Eiropas futbola punduri? Tādēļ, ka pēc līdzdalības šajā finālturnīrā mūsu futbola sabiedrība dzīvoja eiforijā, nevis centās izmantot šo panākumu kā futbola izaugsmes stimulu. Federācijā daudzi joprojām domā – ja jau futbols ir sporta veids numur viens pasaulē, tad tas automātiski ir arī numur viens Latvijā. Diemžēl tā nav... Latvijas sabiedrībā pastāv sagrozīta vērtību skala, tostarp arī sportā. Vairumā pasaules valstu futbols neapšaubāmi ir numur viens. Protams, ir atsevišķi izņēmumi, kur visaugstāk kotējas krikets, amerikāņu futbols vai hokejs, taču arī tur futbols neatrodas pabērna lomā. Mūsu futbola sabiedrībai ar LFF priekšgalā vajadzētu pielikt milzīgus pūliņus, lai pamazām izmainītu ačgārno situāciju.
Bet kā ir patiesībā? Federācija vairākiem darbiniekiem nav vienīgā darbavieta, un skaidrs, ka viņi nevar tur strādāt ar simtprocentīgu atdevi. Tika izdomāts samākslots sauklis "Futbols Latvijas sirdī", kuru man gribētos pārfrāzēt – "Futbols tavā sirdī". Federācijā netrūkst labu cilvēku un darbinieku, bet viņi tikpat labi varētu strādāt basketbolā vai handbolā. Futbolam ir jābūt sirdslietai. Par to jādomā ne tikai no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, bet arī pēc darba, brīvdienās. Cik šādus cilvēkus redzu federācijā? Jānis Mežeckis, Dainis Kazakevičs, Artūrs Saļņikovs, Egons Brants, Ādolfs Supe... Supi satieku visur – Virslīgā un pirmajā līgā, bērnu mačos un veterānu sacensībās. Lūk, tādai ir jābūt futbola mīlestībai un tādiem cilvēkiem ir jāstrādā federācijā! Padomā pats, kurus LFF darbiniekus, sākot ar prezidentu Indriksonu, izdodas sastapt kaut vai Virslīgas spēlēs!
Mežeckis gan nebauda sevišķu sabiedrības popularitāti un jāņem vērā, ka viņš, esot tik augstā amatā, ir līdzatbildīgs par LFF komandas sastāvu daudzu gadu garumā. Tātad arī par kopējo skumjo rezultātu. Mežecki augstu vērtē starptautiskajās organizācijās FIFA un UEFA, kā arī Latvijas sporta sabiedrībā - viņš ir LOK izpildkomitejas loceklis. Arī futbola sabiedrībā dzirdēsi daudz labu vārdu par viņu. Blakus Mežeckim nav cilvēka, kas varētu pareizi parādīt tos darbus, kurus viņš veic ikdienā, un līdz ar to spodrinātu viņa tēlu. Tādēļ sanāk, ka nelabvēļi, kaut vai piesaucot seno skandālu Lietuvā, joprojām spēj aizēnot viņa pozitīvo darbību.
Savukārt LFF komandas komplektācijā izpaudās Mežecka labsirdīgā daba. Pie viņa varēja aiziet bijušais futbolists vai treneris, un viņam tika atrasts kāds darbiņš. Un tā LFF štats kļuva arvien lielāks un lielāks... Pēdējā laikā gan tiek pieņemti gados jaunāki cilvēki, bet te mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par futbolu un sirdslietu.
Varbūt tev pašam ir bijusi vēlme pieteikties darbam federācijā? Kad strādāju jaunatnes futbolā, paralēli darbojos arī Jaunatnes komitejā. Tur mēs veicām ļoti noderīgu darbu, it īpaši jaunatnes klubu sakārtošanā un sacensību sistēmas uzlabošanā. Pagājušajā gadā pamēģināju pieteikties citā komitejā, taču LFF noraidīja manu kandidatūru. Izvēlējās citus: vienu, kuram savulaik palūdza aiziet no darba federācijā; otru, kurš pats jau pametis aktīvo darbošanos futbola sfērā. Neredzu sevi pašreizējā situācijā pašreizējā federācijā.
Vari nosaukt šos divus uzvārdus? Vladimirs Šteinbergs un Emīls Latkovskis. Biju pieteicies LFF Klubu sacensību komitejai, jo ticēju, ka spēšu tādā veidā pilnveidot Latvijas čempionāta sistēmu. Jau pirms gadiem desmit rakstīju, ka mums ir jāizveido sistēma ar trim spēcīgām līgām. Pirms dažiem mēnešiem to prezentēja arī Latkovskis kopā ar Oliveru Šlēglu. Pirmkārt, ir jāuzlabo pirmās līgas turnīra līmenis, samazinot tanī komandu skaitu – lai šis turnīrs ražotu patiešām spēcīgus klubus Virslīgai un nebūtu caurbraucamā sēta. Savukārt otrajā līgā sacenstos 8–10 vājāki klubi. Otrkārt, ir jāpanāk, lai klubiem būtu interese no otrās līgas pāriet uz pirmo un no pirmās – uz Virslīgu. Normālā futbola valstī kluba līdzjutēji līksmo pāris dienu svinībās, ja tas iegūst ceļazīmi uz augstāku līgu, bet mums daži mierīgi atsakās no tās. Tāda situācija ir absurda.
Ja ir tik daudz neizdarību un absurdu, kuriem cilvēkiem, tavuprāt, no LFF būtu jāaiziet? Negribu saukt konkrētus uzvārdus, taču daudziem – visiem, kuriem futbols nav sirdslieta un kuri nav gatavi strādāt Latvijas futbola labā ar režīmu 24/7. Saprotams, ka pašreizējā situācijā vajadzētu aiziet LFF prezidentam. Iepriekšējā kongresā viņš apsolīja, ka nenostrādās savā amatā visu termiņu. Patlaban viens no četriem gadiem ir pagājis, un ne tas labākais gads Latvijas futbola vēsturē.
Vai redzi kādu reālu kandidātu uz LFF prezidenta amatu? Kādreiz uzskatīju, ka reālākais Indriksona mantinieks LFF prezidenta krēslā ir Mežeckis. Tagad teorētiski šāda pārmantojamība varētu notikt uz neilgu laiku, - kamēr briest jaunie kandidāti. Šajā sakarā nebūšu oriģināls, jo redzu divus variantus: Kaspars Gorkšs vai Māris Verpakovskis. Taču Gorkšs joprojām spēlē un 35 gadu vecumā dara to visnotaļ labā līmenī. Savukārt Verpakovskim nāktos pamest dzimtās Liepājas klubu, kas tikai pamazām sāk nostāties uz kājām. Katrā ziņā viņi ir labi draugi, kuri noteikti spētu sadalīt amatus.
Un Mihelsons? Vārdi, ko tālāk citēšu, iespējams, tika veltīti tieši mūsu izlases kapteinim, ne? “To, ko runā par personāžiem, kas varētu nākt par nākamo LFF prezidentu, es varu teikt, ka viņi ir tālu no futbola realitātes.” Tas, kuram veltīts šis izteikums, jāvaicā pašam Mihelsonam. Kādreiz patiešām pieļāvu iespēju, ka viņš varētu kļūt par LFF prezidentu, taču Ģirtam ir viens liels mīnuss. Viņam ir tikai divas krāsas – baltā un melnā. Tie, kas darbojas "Mettas" sistēmā, ir labie, bet visi pārējie – sliktie. Tā nav. Arī citur ir labi, godprātīgi cilvēki, kas strādā un grib strādāt Latvijas futbolā. Ar savu radikālo attieksmi Mihelsons izpelnījās to, ka pēdējā kongresā viņu vairs neievēlēja par LFF Jaunatnes komitejas vadītāju un LFF valdes locekli. Tā vietā delegāti izvēlējās Artūru Zakreševski, kas vispār ir absurds. Zakreševskis ikdienā vada Jura Docenko futbola skolu "Alberts" – piedalījos tās izveidošanā un trīs gadus strādāju par tās direktoru. JDFS "Alberts" kļuva par vienu no vadošajām skolām Latvijā un arī Baltijas valstīs, ar perspektīviem puišiem, komandām un mūsdienīgu spēlētāju sagatavošanas metodiku. Tagad šī skola ir pārvērsta par fizkultūriešu pulciņu, kura spēles visās vecākajās grupās ir bēdīgi, skumji skatīties. Loģiski, ka jaunatnes futbola dzīvi Latvijā vajadzētu vadīt Mihelsonam, kurš uzbūvēja un vada neapšaubāmi spēcīgāko futbola skolu Latvijā. Bet viņa raksturs...
Kāpēc, tavuprāt, JDFS “Alberts” piedzīvoja regresu? Dibinot šo skolu, salikām valdē vienīgi vecākus. Viņi darbojās labi līdz brīdim, kad sāka jaukties iekšā sporta jautājumos. Daži bija tālu no futbola, viens pat tika apsūdzēts kukuļdošanā, taču viņi sāka regulēt futbola lietas – kā jātrenē un kā jāspēlē, sāka atlaist trenerus un nonāca arī līdz “neērtajam” direktoram Uldriķim, kurš nespēja mierīgi noskatīties un klusēt par viņu patvaļu. Manā vietā par direktoru tika iecelts intrigantu “čoms”, taču viņš noturējās vien dažus mēnešus un aizlaidās no šī darba. Skola sāka panīkt, un šo futbolā “gudro” vecāku bērni pārgāja uz citiem klubiem vai vispār beidza spēlēt... Ja nemaldos, skolai jauns direktors joprojām nav atrasts.
Par Verpakovski runājot, vai tad ir izslēgta amatu apvienošana, kā to savulaik gadiem darīja tas pats Indriksons? Pirms pieciem gadiem tika paziņots, ka pēc starptautiskās federācijas nolikuma LFF prezidents vairs nedrīkst būt vienlaikus arī kāda kluba prezidents. Toreiz Indriksons aizgāja no "Skonto" kluba, un viņa vietā stājās Koļesņičenko.
Kādi konkrēti darbi LFF, tavuprāt, būtu jāveic pirmām kārtām? Steidzamākie darbi ir atrast stadionu, kur pēc diviem mēnešiem spēlēt Latvijas nacionālajai izlasei ar Portugāli, un treneri, kurš vadīs mūsu komandu šajā spēlē. Ja runājām plašāk, tad vislielākās problēmas saskatu infrastruktūras lauciņā. Jārisina jautājums, kur turpmāk spēlēt mūsu valstsvienībai, kur spēlēt mūsu Virslīgas klubiem, zemāka ranga komandām, jauniešiem... Kādos laukumos (jo par stadioniem tos grūti saukt) notiek Virslīgas pirmo kārtu spēles?! Federācijai ir aktīvāk jāstrādā. Piemēram, "Ventspils" spēlē Virslīgā 20 gadus un noteikti būtu pelnījusi no LFF kādu palīdzību savai mājvietai. Tur ir vajadzīgs mākslīgais apgaismojums. Satiekamies un liekam naudu kopā – no LFF, no UEFA, no kluba, no pašvaldības, no valsts, no sponsoriem, no kādiem fondiem... Līdzīgi par tribīni Hanzas vidusskolas laukumā "Mettai", kas ir vadošā jaunatnes skola un spēlē Virslīgā.
Noslēgsim arī LFF tēmu, bet ne infrastruktūras tēmu – kad biji “Skonto” direktors, tevi, saprotams, “Skonto” stadionā varēja satikt ļoti bieži. Pastāsti pāris vienkāršos teikumos, ko nozīmēja stadiona pārdošanas darījumi, kas aiz tiem stāvēja un vai darījumos, ņemot vērā ārkārtīgi dažādās summas, nebija kaut kas aizdomīgs? Vēl biežāk mani varēja satikt tanī laikā, kad nedaudz vairāk nekā pusgadu strādāju par direktoru arī "Skonto" stadionā un hallē. Mēs kopā ar Koļesņičenko pārņēmām to 2013. gada nogalē visai smagā situācijā. Pirmkārt, vajadzēja meklēt investoru, lai izpirktu šo sporta kompleksu no "Revertas", kur tas bija ieķīlāts. Otrkārt, tuvojās ziemas sezona, bet iepriekšējie apsaimniekotāji bija iekrājuši milzīgus parādus par komunālajiem pakalpojumiem, par dažādiem nodokļiem... Iepriekš šajā sporta bāzē tika iekasēta prāva summa no īrniekiem, taču tā mistiskā veidā bija pazudusi. Mums regulāri draudēja atslēgt elektrību vai silto ūdeni, taču ar milzu piepūli mums izdevās izgrozīties grūtajā situācijā – halle un stadions turpināja sekmīgi funkcionēt.
Paralēli Koļesņičenko meklēja investorus, un viņam izdevās tos atrast. "Revertā" varēja priecāties, ka stadions ir nopirkts par prasīto cenu 13,8 miljoniem eiro – valstij tika atgūta šī milzīgā summa. Tas bija galvenais! Vēlāk sporta komplekss tika pārdots tālāk... Cik saprotu, vienīgais, par ko sākās izmeklēšana, bija aizdomas par to, ka nav pareizi samaksāti nodokļi šajos darījumos.
Elementārs jautājums - kāpēc “Skonto” stadiona sēdvietas mūždien ir netīras? Nemaz nerunājot par nolaistajām iekštelpām, briesmīgajām tualetēm…Par sēdvietām – ir vairāki faktori. Tribīnes ir apjumtas, attiecīgi tās nemazgā lietus ūdens. Sēdekļi ir novecojuši un tajos vieglāk ķeras putekļi. Kad mēs apsaimniekojām stadionu, strādnieku brigāde mazgāja atsevišķi katru sēdekli ar ūdeni un mazgāšanas līdzekli - viss bija kārtībā. Tātad visu var izdarīt, ja vien grib un velta nelielus finanšu līdzekļus.
Remontiem nepieciešamas lielākas summas. Tā kā regulāri mainījās bāzes apsaimniekotāji un visu laiku pastāvēja tās nojaukšanas draudi, neviens negribēja veikt kapitālo remontu. Nedaudz pielaboja sienas, griestus, un viss.
Kāpēc “Skonto” stadionā aizpagājušajā nedēļā demontēja prožektorus, sēdekļus? Savulaik bankā atsevišķi tika ieķīlāts stadiona nekustamais un kustamais īpašums. Kustamo īpašumu varēja iegādāties kādā izsolē, un viens uzņēmīgs vīrs to izdarīja. Vēlāk mums ar Koļesņičenko nācās izpirkt to no šī vīra. Kad "Skonto" komplekss tika pārdots, vienojāmies par barteri ar tā jaunajiem apsaimniekotājiem Aivara Tropa vadībā, ka viņi varēs gadu izmantot visu kustamo īpašumu (tehniku, vārtus, tablo utt.) par velti, ja "Skonto" komanda spēlēs stadionā bez maksas. Gads sekmīgi pagāja, bet nākamajā Trops paziņoja, ka viss pārgājis viņa īpašumā. Kādā sakarā? Piemēram, īrētais zāles pļāvējs ir viņa, jo daudz ieguldīts tā remontā. Absurds! Tagad Tropa bezkaunībai tika pielikts punkts. Viņš nevarēja un nevar pievākt cita īpašumu.
Pirms mūsu intervijas minēji, ka tev ir arī viedoklis par jauniešu sistēmu. Saprotams, ka tas ir milzīgs temats un atsevišķas sarunas vērts, bet ieskicē savu redzējumu – kas ir labi un kas nav labi, kas ir pareizi un kas nav pareizi? Jā, protams, par šo tematu mēs varētu runāt gari un plaši. Šoreiz akcentēšu tikai vienu lietu metodikā, ko ikdienā novēroju, bet pagaidām neviens nav runājis par to. Pirms gadiem desmit Latvijas jaunatnes futbolā dominēja primitīvs futbols – aizspert bumbu tālāk no vārtiem un sagaidīt pretinieku vārtsarga vai aizsargu kļūdu. Pēdējos gados tas tika labots, un patiešām prieks bija skatīties, ka pat mazo skolu komandas centās pieturēt bumbu, pakontrolēt to. Bet tas viss ir aizgājis otrā galējībā – komandas ilgstoši pārvalda bumbu ar piespēlēm šķērsām laukumam vai atpakaļ, taču maz apdraud pretinieku vārtus. Skaidrs, ka piespēle uz priekšu – tas ir risks, kas nereti beidzas ar bumbas zaudēšanu. Treneriem tas nepatīk. Ja uzrodas kāds futbolists, kurš spēj iedot asu piespēli uz priekšu – precīzi kaut vai katru otro vai trešo, treneris sēdina viņu rezervē vai pārmāca spēlēt drošāk, proti, atpakaļ. Mūsu futbols gan jauniešu sacensībās, gan arī Virslīgā kļūst lēns, garlaicīgs, ar maz vārtu gūšanas iespējām... Rietumeiropā tieši otrādi – liels akcents tiek likts uz ātru pāreju no aizsardzības uzbrukumā, uz ātriem uzbrukumiem brīvajās zonās.
Viens no iemesliem, kāpēc jauniešu sistēma tev ir svarīga, ir abu dēlu nodarbošanās ar futbolu. Roberts jau iegājis lielajā futbolā, bet Normunds tam vēl tikai tuvojas. Izmantojot viņu kā piemēru, paanalizē, ko viņš savā attīstībā iegūtu vairāk, ja, piemēram, augtu Vācijas futbola sistēmā! Riherts intervijā sacīja, ka līdz 15 gadu vecumam “Metta” spēj konkurēt ar jebkuru mūsu platuma grādos. Jā, šajā ziņā var piekrist Rihertam, taču ar vienu piebildi. "Metta" ārzemēs sekmīgi var konkurēt kā komanda, nevis kā spilgtu spēlētāju audzinātāja. Ja paskatos uz "Mettas" jaunajiem futbolistiem, tad neredzu tik spilgtus spēlētājus kādi, piemēram, agrāk bija JDFS "Alberts" sastāvā vai vēl agrāk - JFC "Skonto". Ārzemēs jaunatnes futbolā vairāk domā par individuālo meistarību.
Ko varētu iegūt Vācijā? Treniņus uz dabīgajiem laukumiem, kvalificētākus trenerus, regulāras spēles ar spēcīgiem vienaudžiem... Bet uzskatu, ka tas neatsver jauno futbolistu izaugsmi tepat, Latvijā. Citvalstu akadēmijās joprojām nav izaudzis neviens spilgts Latvijas futbolists, lai gan bijuši daudzi mēģinājumi Itālijā, Skotijā, Zviedrijā... Cerēju, ka šajā aspektā par pirmo bezdelīgu varētu kļūt 1997. gadā dzimušais Andrejs Cigaņiks, taču diemžēl arī viņš pagaidām vēl neattaisno šādas cerības. Pērn uz Itāliju un Vāciju pārcēlās vairāki 2000. gadā dzimušie puiši – pasekosim līdzi, kā viņiem veiksies. Uzskatu, ka pagaidām vispirms ir jāapliecina sevi kaut vai Virslīgas līmenī, un tikai tad var nopietni domāt par spēlēšanu laba līmeņa ārzemju klubā.
Runājot par otru dēlu, vēl 2015. gadā Uldriķu ģimene tika atzīta par “Mettas” gada ģimeni, bet šoziem notika Roberta slavenā pāreja uz RFS… Ņemot vērā, ka Roberta gadījumā šai vecumā un pie viņa potenciāla nauda ir otršķirīgs lielums un ka RFS ar “Mettu” spēlē vienā un tai pašā turnīrā (turklāt nesen “Metta” savstarpējā mačā Virslīgā uzvarēja), kādi bija galvenie pārejas iemesli? Pagājušajā ziemā par Roberta pāreju interesējās vairāki klubi gan ārzemēs, gan Virslīgā. Tā kā ārzemnieku interese nebija tik nopietna, kā gribētos, nolēmām vēl uzspēlēt Latvijā. Izvēle no vairākiem variantiem nebija viegla. Runājām ar klubu pārstāvjiem un beigās pat sarakstījām uz lapiņas katra plusus, mīnusus. Skaidrs, ka pēc diviem gadiem bija grūti pamest ierasto "Mettas" kolektīvu, tomēr pienāca laiks, kad viņš pārauga šīs komandas līmeni – vajadzēja trenēties un spēlēt kopā ar spēcīgākiem partneriem, vairāk darīt to uz dabīgā zāliena, cīnīties par augstākiem mērķiem. Jā, RFS zaudēja "Mettai", taču tā bija tikai viena atsevišķa spēle, un, manuprāt, tikai kvēlākie "Mettas" līdzjutēji varētu apšaubīt to, ka Roberts pārcēlās uz spēcīgāku klubu.
Attiecībā uz Riherta sacīto par rubļiem – uzskatu, ka tās bija emocijas. Skaidrs, ka Robertam šobrīd svarīgākais ir izaugsme, nevis alga. Piekritām, ka RFS viņa atalgojums būs krietni mazāks nekā kluba labāk apmaksātajiem futbolistiem. Man nauda nav galvenais dzīvē. Riherts var pārprasīt to Mihelsonam. Divreiz aptuveni pa stundai runājām ar viņu par manu iespējamo strādāšanu "Mettas" sistēmā, apspriežot darbus un stratēģiju, un šajās sarunās pat neieminējāmies par manas algas apmēru.
Savukārt par RFS - diemžēl sezonas sākums šai komandai iznāca samocīts [saruna notika pirms RFS uzvaras Liepājā - aut.]. Pagājušā gada nogalē, kad Roberts pārgāja uz RFS, pilnā nopietnībā domāju, ka komanda varētu pacīnīties pat par pirmo vietu Virslīgā. Šo domu pagaisināja turpmākā komplektācija un spēles starpsezonu periodā. Tomēr ceru, ka komandas vadība izdarīs pareizos secinājumus, lai pacīnītos par Virslīgas godalgām un Latvijas kausu.
Tiešām spēles starpsezonu periodā tevi nepārliecināja? RFS taču bija Ziemas kausa čempione! Starpsezonu periodā galvenais nav rezultāts, bet gan spēles saturs. Komandas komplektācija, sastāva izvēle un taktika nepārliecināja, un neilgi pirms sezonas sarunā ar RFS sporta direktoru Aleksandru Usovu pat izmetu, ka nekas labs nav gaidāms. Viņš pasmaidīja un nepiekrita. Pirmās kārtas parādīja, ka manas bažas bija pamatotas. Tomēr RFS komandai ir labs potenciāls, un saglabāju cerību, ka izdosies parādīt to jau atlikušajās pirmā riņķa spēlēs ar spēcīgajiem pretiniekiem.
Un ar ko tu nodarbojies pēc “Skonto” bankrota? Var teikt, ka briestu kādam jaunam izaicinājumam un atpūšos, jo pēdējie gadi ar "Skonto" iznāca ļoti smagi psiholoģiskajā ziņā. Nav noslēpums, ka patlaban pelnu naudu ar pokera spēlēšanu. Uzskatu, ka tas nav kaut kas nosodāms, jo pokers ir prāta un sporta spēle, kurā notiek arī pasaules čempionāti un ko kādreiz translēja "Eurosport". Tā kā mani var regulāri sastapt "Olympic Voodoo Casino" – labākajā vietā Latvijā, kur spēlēt pokeru, turklāt darīt to patīkamā atmosfērā. Un noslēgumā gribu novēlēt visiem dzīvot pozitīvāk un vairāk smaidīt.
