Tās ir šausmas. Kaut kāds kauns. Domāju, ka visiem bijušajiem un esošajiem futbolistiem tas ir liels, liels kauns. Pret pēdējo vietu Eiropā. Nezinu, ko vēl pateikt… Vai tas ir lielākais apkaunojums Latvijas futbola vēsturē? Nu ja… Mainīt varētu it visu – treneri, spēlētājus. Taču šajā situācijā nav viena pareizā veida, kā visu izārstēt,- sak, iedzēru tabletīti un esmu vesels. Problēma ir kompleksa. Kļūdu un līdz galam neizdarītu lietu komplekss, kas līdz šai situācijai ir novedis. Nevaru teikt, ka vainīgs ir viens konkrēts cilvēks - Starkovs vai kāds spēlētājs. Jāspēj drosmīgi cits citam acīs pateikt par visu neizdarīto, un viss jāsāk no baltas lapas. Tikai tā. Neko izlabot nesanāks, viss ir jāsāk no jauna.
Vai Starkovam pēc šāda zaudējuma un šādām 11 spēlēm kopumā būtu jāatkāpjas? Varu tikai teikt, ka visdrīzāk vai nu pašam Starkovam, vai arī federācijai ir jāpieņem lēmums par šķiršanos. Un šajā gadījumā ir jāmeklē speciālists, kurš izlasi gatavos jau pavisam citādi. Skaidrs, ka pārdzīvosim arī šo kaunu un, laikam ejot, viss nokārtosies un piemirsīsies. Taču [turpinot tādā pašā garā] nebūs nekādas nākotnes un atkal mīņāsimies uz vietas. Tas ir mans viedoklis. Tam var piekrist un var arī nepiekrist. Vai Starkova apstiprināšana pirms gada bija kļūda? Tobrīd, kad tika lemts par Starkovu, tika pieminētas arī citas kandidatūras. Grigorčuka kandidatūra. Taču ne viss bija izdarīts, un valde nemaz nenodarbojas ar treneru piesaistīšanu. Ar to nodarbojās federācijas oficiālās personas.
Ja ar Grigorčuku vienoties neizdevās, tātad ne viss tika izdarīts līdz galam. Un Starkovs valdei tikai piedāvāts kā vienīgā kandidatūra, par kuru varēja balsot vai nebalsot. Arī atstāt izlasi bez vadītāja pēc Pahara aiziešanas nebūtu bijis pareizi. Verpakovskis tolaik zināja nedaudz vairāk, jo bija runājis ar Grigorčuku. Gan pirms valdes, gan pēc tās. Tā ka tobrīd viņš zināja vairāk un tādēļ tā arī nobalsoja. Un arī sarunā ar Starkovu viņam atklāti pateica, ka, Petrovič, atvainojiet, bet par jūsu kandidatūru balsot atturēšos. Valde balsoja tā, kāda informācija bija tās rīcībā. Ja tagad būtu jāmeklē jauns treneris, gribētu arī pats personīgi piedalīties kandidatūru meklēšanā un izvērtēšanā. Un balsotu tikai tādā gadījumā. Saprotiet, tolaik pirms balsojuma valdē netika piedāvāta cita kandidatūra.
Dažas pozīcijas pamatsatsāvā varētu radīt šaubas, taču citādi tāds šobrīd ir mūsu sastāvs. Karašausks un Kamešs? Karašauska sakarā, paši zināt, ir iekšējs konflikts ar treneri. Un netiek saukts acīmredzot tādēļ, ka Starkovs nevēlas riskēt [ar mikroklimatu]. Savukārt Kamešam līdzīgu spēlētāju izlasē ir daudz. Varbūt gan viņš ir meistarīgāks, jo spēlē augstākā līmenī. Var teikt, ka būtu jāsauc arī tas un tas spēlētājs, bet tā ir trenera izvēle. Treneri starp līdzīgiem spēlētājiem allaž izvēlēsies to, kuram vairāk uzticas. Un ne tikai Starkovs. Brīnumi tuvākajā laikā noteikti nenotiks. Jo mūsu spēlētāji pēkšņi nesāks spēlēt krietni labāk.
Rezultāts, protams, nebija īpaši labs. Bet nevajag aizmirst, ka Starkovs pārbauda jaunos spēlētājus, tādēļ nevajag viņu tagad par to strikti tiesāt. Mums veidojas jauna izlase. Visu laiku gribam kritizēt, atlaist un vietā kādu jaunu, kuram arī vajadzēs laiku. Vai lēmums pirms gada apstiprināt Starkovu bija pareizs? Tagad, skatoties laikā, visi ir gudri. Nedomāju, ka tas bija briesmīgs lēmums, jo, pirmkārt, mums toreiz nebija cita kandidāta. Un par to naudu, par kuru LFF atļaujas nodarbināt treneri, viņš bija labākais kandidāts, kurš arī piekrita vadīt izlasi. Un to, domāju, dara ar lielu atbildību.
Vai par šo pašu naudu varētu atrast labāku ārzemju treneri? Nezinu, grūti teikt. Jāskatās arī tas, ko šis ārzemnieks gribētu paveikt Latvijas futbolā. Vai viņš strādātu tikai savas reputācijas vai vienkārši naudas dēļ. Katrs kandidāts būtu jāizskata atsevišķi. Vai Starkovs ir labākais no vietējiem treneriem? Arī jāanalizē. No manas puses būtu nekorekti par to runāt. Šajā brīdī viņš bija labākais kandidāts. Tagad nevaru pateikt, kā varētu būt tālāk. Jāskatās. Vai Starkovam būtu jāatkāpjas vai jāturpina darbs? Domāju, ka valdē to apspriedīsim, un Latvijas sabiedrība par to, kādu lēmumu pieņemsim, uzzinās pirmā.
Domāju, ka galvenā problēma ir tāda, ka spēlētāji tikai tagad sāk sezonu. Ir starpsezona. Mums vajadzēja aizvadīt draudzības spēli, un mēs to izdarījām. Kā zināt, [agrāk] Fēru salām mājās vispār zaudējām ar 0:2, tagad rezultāts bija 1:1. Protams, spēles kvalitāti vienmēr varētu gribēties labāku. Domāju, ka galvenais faktors ir tāds, ka mums ir daudz jauno spēlētāju. Noteikti ir pamats cerībām uz progresu. Viņš izsauca [Vladislavu] Fjodorovu, kurš guva vārtus, un pārbauda daudz cilvēku. Tās ir draudzības spēles, un tām nevajag pievērst tādu uzmanību, kā varu noprast no jūsu jautājumiem, ka visu laiku Starkovs, Starkovs, Starkovs… Jāļauj viņam strādāt.
Redz, ģenerālsekretārs mums faktiski neatstāja izvēli un nominēja vienu kandidātu. Un nedeva apspriest citus kandidātus. Kopš Pahara atlūguma līdz valdes sēdei bija pietiekami ilgs laiks, gandrīz mēnesis [no 29. marta līdz 19. aprīlim]. Vispirms bija Latvijas Futbola treneru asociācijas valdes sēde, kuras vadītājs ir Jānis Skredelis un kurā ir ievēlēti 11 treneri ar "Pro" un A kategorijām. Skredelis sasauca asociācijas valdi un teica, ka ir tāds priekšlikums Pahara atlūguma dēļ no mūsu puses izvirzīt Starkovu. Un deva parakstīt papīru. Es vienīgais no klātesošajiem to neparakstīju, citādi man pēc tam nebūs izvēles un iespēju spriest LFF valdē par citu kandidātu, jo es jau būšu nominējis Starkovu. Tā kā neviena no pārējiem LFF valdē nav – tikai pats Starkovs, kurš pēc apstiprināšanas par treneri uzreiz zaudēja balsstiesības -, tas tika [parakstīts] un nodots Mežeckim. Viņam bija laiks uzrunāt citus trenerus, zinu, ka bija tādi, kuri paši piedāvāja savu kandidatūru, un viņam bija laiks atrast kādu ārpus Latvijas. Paļāvos uz to, ka [vēl] kāda kandidatūra tiks piedāvāta vai tiks pateikts, ka notikušas tādas un tādas pārrunas un mums viņš nav bijis pa kabatai.
Bet valdes sēdē bija tā, ka, lūk, ir vēstule no Treneru asociācijas, kas rekomendē Starkovu, un arī viņš uzskatot, ka Starkovs ir piemērotākais kandidāts. Un prasīja par to balsot. Tā kā citu kandidātu vairs nebija un izlase jau gandrīz mēnesi bija bez trenera, tajā brīdī arī nobalsoju par Starkovu. Būtu normāli, ja valdei piedāvātu vismaz divus trīs variantus, bet tas nebija pat apspriešanas līmenī. Valdes sēdē bija kāds jautājums par Grigorčuku. Mežeckis teica, ka bija viņam zvanījis, bet nebija runas par summām, cik viņš gribētu. Ne man, ne arī kādam citam neviens federācijas vārdā nebija devis pilnvaras veikt pārrunas, un to darbu veica pats Mežeckis kā ģenerālsekretārs. Cilvēkiem jāizskaidro, ka LFF valdē ir ievēlēti cilvēki, kuri ikdienā federācijā nesēž un neko nedara. Vienkārši atnāk uz valdes sēdi, kurā jau ir sagatavoti visi papīri un dokumenti. Vienīgais, kur mēs kā valdes locekļi kaut ko darām, ir komitejas. Valde vairāk ir kā padomdevējs un ieteicējs, bet visu reālo darbu uz vietas veic darbinieki. Jā, mēs ieceļam galveno treneri, bet ne mēs balsojam par jaunatnes izlašu treneriem, ne kādu LFF darbinieku maiņu, ne mēs zinām, kādi jauni darbinieki parādās, un ne mēs zinām, cik saņem Mežeckis vai kāds cits.
Varbūt, ka tas pat nebija Mežecka, bet gan Indriksona lēmums. Tā kā viņš ir nozīmējis ģenerālsekretāru, būtu pareizi, ja viņu starpā būtu diezgan normāla komunikācija. Bieži vien liekas, ka valdē ir tā, ka vadība – Guntis Indriksons – pasaka, ka mēs taču vakar jau nolēmām tā. Kur viņi vakar nolēma, ar ko nolēma, kādā sastāvā nolēma… Es tā kā esmu mazākumā. Nevarētu pat teikt, ka esmu opozicionārs, jo pret visiem lēmumiem neprotestēju, taču neesmu iekļauts tajā lokā, kas pieņem būtiskos lēmumus. Noteikti, ka tas loks ir šaurāks, un jau iepriekš esmu teicis, ka radusies tāda situācija, ka neviens no biedriem neiet uz atklātu konfliktu ar federācijas vadību. Jo federācijas vadība šādos vai tādos dažādos veidos ar programmu un konkursu palīdzību dod naudu biedriem. Tā ka, ja sāksi lekties, viņiem būs pietiekami daudz krānu, kurus piegriezt. Nosacīti, akadēmiju vērtējumi, treneru kategorijas, konkursi par finansējuma iegūšanu turnīru organizēšanai, atlaides treneru mācību maksām utml. Visvairāk jau akadēmiju atbalsts. Kaut ko viņi saka aizkulisēs un savam kaimiņam un labākajam draugam, bet atklāti neviens to negrib teikt. To pateikt no tribīnes būtu gatavi labi, ja 5-10%. Un arī ne tad pateiktu visu, ko būtu gatavi teikt individuāli.
Gibraltārs ir viena no vājākajām izlasēm, neliela mūsu pilsētas izmēra komanda. Mūsu laikos bija neizšķirts mājās ar Sanmarīno (1:1), taču toreiz neieskaitīja vairākus vārtus un visu laiku apsēdām viņu vārtus. Bet šeit, skatoties rezultātus pret nosacīti vājajām izlasēm, diemžēl ir skumīgi redzēt, kā bija pirms tiem pašiem 15 gadiem un kas notiek tagad. Izlasēs toni parasti nosaka spēlētāji, kuri ir vecuma grupā aptuveni no 22 līdz 32 gadiem. Labākajiem parasti ir ap 26-28 gadiem. Šajā vecumā pašlaik ir deviņdesmito gadu pašā sākumā dzimušie, kuri uz futbolu varētu būt atnākuši deviņdesmito gadu otrajā pusē un futbola pamatus apguvuši aptuveni no 1997. līdz 2005. gadam. Tieši tad, kad svinējām savu lielāko panākumu futbolā (smejas). Tajā posmā daudz kas tika palaists garām. Viens laikam ir arī objektīvi saprotams iemesls, jo mainījās treneru arods, daudzi juku laikos trenēšanu pameta un sistēma bruka kopā. Nekā jēdzīga vietā tobrīd nebija, un tagad redzam, pie kā tas ir novedis. Tā ka, visticamāk, kaut kur tā ir arī likumsakarība.
Liekot jebkuru treneri, rezultāts kādā atsevišķā spēlē, protams, var mainīties, bet diez vai tas uzreiz mainītos ilgtermiņā. Ar izlasi strādāt ir daudz grūtāk nekā ar klubu, jo izlasē daudz vairāk esi ierobežots spēlētāju izvēlē, spēlētāju fiziskās sagatavošanas iespējās. Var runāt arī par sastāva izvēli. Bieži vien lasu par Kamešu un Karašausku. Es saprotu, kāpēc viņu nav, bet citiem to saprast varbūt ir grūtāk. Par Kamešu tik labi gan nezinu, bet, cik noprotams, Karašauska uzvedība bijusi tāda, ka viņš ["Skonto" laikos"] grāvis trenera autoritāti pārējo spēlētāju acīs. Pieļauju, ka tā varētu būt bijis. Nevienam trenerim tas nav patīkami, ne tikai Starkovam. Pertija ar viņu sadzīvo varbūt tādēļ, ka viņš dod rezultātu un viņiem ir saskaņa – vienādas dvēseles vai vēl kaut kas (iesmejas). Taču arī pie citiem treneriem viņam tik labi nav gājis. Cik zinu, arī Liepājā viņi brīžiem strīdas un viens otru dzen ārā no treniņiem, tad kaut ko atbild un nākamajā dienā viss atkal ir normāli. Tā kā futbols ir kolektīvs sporta veids, vajag, lai spēlētāji ticētu trenerim un ietu uz kopīgu mērķi. Varbūt, ka tā nemaz nav bijis – nezinu -, bet pieņemsim, ka, ja viens no nosacīti vadošajiem spēlētājiem visu laiku saka, ka treneris nepareizi domā šo un nepareizi domā to, tad kolektīvā varētu sākt rasties idejas, ka tas treneris ir vispār nekāds. Tādēļ treneriem ir jāizvēlas starp normālu mikroklimatu un spēlētājiem, kuriem viņš tic un ar kuriem iet uz nosprausto mērķi, vai arī riskēšanu ņemt šo spēlētāju, kurš atsevišķās spēlēs var nospēlēt ļoti labi un dot rezultātu, bet ilgtermiņā būtu grūti izveidot saliedētu kolektīvu.
Pats gan viņu personīgi nepazīstu, un arī Verpakovskis [svētdien] teica, ka pēdējā gada laikā disciplīnas problēmas nav manījis. Man nav iemesla neticēt. Tomēr bieži vien ir tā, ka pirmais iespaids ir spēcīgāks un paliekošāks, kuru pēc tam ir grūti mainīt. Un pat mainoties pirmo slikto iespaidu var neizdoties labot. Meistarības ziņā domāju, ka viņi abi būtu izlases līmenim atbilstoši, taču svarīgs ir arī spēles stils un spēlētāja atbilstība tam. JDFS "Alberts" treneru kolektīvā ir Edijs Daņilovs, kurš bija viens no vadošajiem sava vecuma spēlētājiem [1975.g.]. Un pirms kāda [jauniešu] atlases turnīra viņu vienkārši nepaņēma. Ar argumentu, ka neesam tik spēcīgi un būs daudz jāspēlē bez bumbas aizsardzībā, bet tu esi maziņš un bez bumbas vispār negribi spēlēt. Liepājā, kļūstot par čempionu, viņam bija treneris Zeļkevičs, kurš pateica, ka bez bumbas viņš drīkst gandrīz vai atpūsties nākamajam uzbrukumam un visu izdarīs pārējie. Varbūt, ka tā ir arī ar Artūru. Īpaši neesmu pētījis, taču vismaz palicis iespaids, ka Virslīgā viņš bieži vien bez bumbas ne pārāk strādā. Tā ka svarīga ir arī trenera pieeja un filosofija. Starkovam tāda tipa spēlētājs, visticamāk, vienkārši neder. Gan pēc rakstura, gan varbūt arī spēles uztveres.
Izlasē tagad ir daudz jauno spēlētāju. Savulaik tā bija arī pie Revaza Dzodzuašvili. Bija zīmīga epizode, kad [1998. gadā] zaudējām Islandē [1:4] un restorānā klusumā varēju dzirdēt, ko pie blakus galdiņa teica vadība, tas pats Mežeckis. Sak, uz kurieni mēs ejam, un tobrīd jau bija runas, ka Revazu vajadzētu ņemt nost. Taču pirmajā atlases spēlē uzvarējām Norvēģiju (3:1), kas nebija ilgi zaudējusi un bija Pasaules kausā uzvarējusi arī Brazīliju. Un pēc tam jau tika teikts, ka Revazs ir ļoti labs treneris. Treneru dzīve ir tāda, ka pietiek uzvarēt divās trīs svarīgās spēlēs, lai būtu labs treneris. Vai otrādi, zaudējot vājākiem pretiniekiem. Nesaku gan, ka tagad tūliņ sāksim uzvarēt. Starkova skatījumā viņš acīmredzot domā, ka ir izsaucis visus labākos. Citam trenerim labākie būs citi. Lai kādu sastāvu neizvēlētos, tribīnēs kāds vienmēr zinās labāk (smejas). Vai Starkovam ir jāatkāpjas? Tieši šoreiz es pat neteiktu, ka jāatkāpjas. Tas būtu tādā gadījumā, ja būtu jau sākuši atlases ciklu, Nāciju līgu un šādas divas spēles [pret Fēru salām un Gibraltāru] aizvadījuši tajā. Mūsu laikā līdz 2010. gadam domāju, ka treneri pēc tādām spēlēm pilnīgi noteikti atlūgumu jau būtu uzrakstījuši uzreiz (smejas). Tad gan spiediens no LFF būtu daudz lielāks, gan arī pats treneris saprastu, ka kaut kas nav kārtībā. Noteikti, ka pats Starkovs ļoti pārdzīvo par rezultātu. Viņš nemīl zaudēt.
