Ļoti labi apzinos, ka būs daudzi, kas pēc izlases parādītā snieguma sašutumā iepletīs acis un izsauksies - par ko viņiem maksāt, vai par to, ka ar grūtībām noturējušies augstākajā grupā? Piekrītu, ka par 13. vietu prēmijas nepienāktos, un, atklāti sakot, spēlēšanai valstsvienībā nevajadzētu kļūt par peļņas vietu. Nauda ir jāpelna klubos, kā tas ir lielākajā daļā valstsvienību.
Latvijā gan ir prakse gada beigās no valsts budžeta prēmēt izcilniekus. Ir pat izstrādāti atlases kritēriji. Savulaik par olimpisko zeltu maksāja 100 000 latu, ja nemaldos, par pasaules čempiona titulu - 20 tūkstošus. Sporta veidu ir ļoti daudz, un, ieskatoties prēmējamo sarakstā, tad jau atkal ir jāiepleš acis - kur viņi makšķerējuši vai kurā mežā skrējuši... Daudzi uzvārdi patiešām nav zināmi pat rūdītiem sporta notikumu līdzsekotājiem.
Sporta spēļu pārstāvjiem cerēt uz iekļūšanu prēmējamo saraksā nav īsti reāli. Tad patiešām ir jāsakrīt daudziem apstākļiem, lai aizspēlētos līdz medaļām. Šī iemesla dēļ arī Latvijas Gada balvā sportā komandas sporta spēļu pārstāvjiem izredžu plūkt laurus tikpat kā nav.
Visam augšminētajam bija tāds zemteksts, ka prēmiju kontekstā, manuprāt, būtu jāizskata atsevišķi sporta spēļu izcilnieki, kuri patiešām devuši lielu ieguldījumu, pārstāvot nacionālo izlasi, lai gan es saprotu, ka izstrādāt konkrētus atlases kritērijus ir neiespējami. Gūtie vārti vai iemestās bumbas - nu nevarēs nekādi noteikt robežu, aiz kuras jāsāk maksāt. Varbūt viss balstās uz emocijām, bet šī ir tā reize, kad izvēlēties labākos nebūtu nekādu problēmu. Visa turnīra gaitā vilcēji bija vārtsargs Edgars Masaļskis, kā arī uzbrucēji Lauris Dārziņš un Kaspars Daugaviņš. Abi uzbrucēji divatā guva astoņus no 11 komandas vārtiem, ar rezultatīvām piespēlēm piedaloties vēl divos, savukārt bez Masaļska nezin vai izdotos saglabāt vietu elitē.
Daudzi individuālie sporta veidi tomēr nav tik populāri, bet hokejs sagādā pozitīvas emocijas ļoti daudziem. Ar nosacījumu - ja ir tādi līderi kā Masaļskis, Dārziņš un Daugaviņš.
