Arnis Angers lielāko daļu savas dzīves veltījis motosportam. Motocikla mugurā diendienā pavadīti 14 gadi, nobrauktas vairāk nekā 500 vērienīgas sacīkstes, un pēc karjeras beigām Angers no šī sporta uzreiz neatkāpās. Lai gan piedzīvoti kritieni, neskatāmas tehnikas problēmas un ļoti nopietnas traumas, sportists nekad nepadevās un rezultāts ir katra braucēja sapņa piepildījums – Angers ir vienīgais latvietis, kas uz mūžu ierakstīts pasaules motokrosa vēsturē kā 1968.gada Nāciju motokrosa čempions. Vien 21.gada vecumā šī sportista vārds jau izskanēja visā pasaulē.
Bijušais braucējs nāk no Ventspils puses, kur arī meklējams viņa karjeras sākums. Savu pirmo motociklu Angers ieguva uzreiz pēc tiesību nolikšanas 1963. gadā, vien 16 gadu vecumā. Lai gan likās, ka grūtākais jau garām, tagad tikai sēdies un brauc, Ventspils sekcija jaunietim izsniedza nevis pilnībā sagatavotu braucamo, bet maisu, kurā bija visas motociklam nepieciešamās detaļas. Viss atkarīgs no paša jaunieša – ja māki salikt, vari braukt. Tajā brīdī Angers saprata, ka nekas netiks dots tāpat vien – viss būs jāpanāk paša spēkiem.
Līdz karjeras sākumam ilgi nebija jāgaida. Pateicoties vecākā brāļa aicinājumam pievienoties Ventspils ostas sekcijas komandai, Angers jau 16 gadu vecumā sāka nopietni pievērsties motokrosam un braukāja pa visu Latviju. Taču tas prasīja pilnu atdevi no jaunā sportista: „Ko ikdienā varēja redzēt – garāžu, sacīkstes, garāžu, sacīkstes. Protams, patika braukt, sākumā bija bailes, tāpat kā visiem, bet pieradu.”.
Lai gan Angera talants ātri kļuva redzams, viss nāca pakāpeniski. Bija daudzas reizes, kad braucēji no Rīgas apdzina jauno sportistu pat par apli. Taču Angeram prātā viens – treniņi, treniņi, treniņi. 2 reizes nedēļā komanda devās uz tankodromu Ventspils jūras krastā, jo šeit jebkurā gadalaikā bija smiltis - ideāla vieta braukšanai. Gadu vēlāk visi pūliņi atmaksājās. 1964.gadā Angers jau bija viens no Latvijas jauniešu medaļniekiem. Tam sekoja brauciens uz spartakiādi – daudzu sporta veidu sacīkstēm PSRS. Vien gadu pieredzējušajam sportistam tā bija pilnīgi jauna vide, jauns izaicinājums, jauni sāncenši.
Pusotru gadu vēlāk, 66.gadā, 19 gadus vecais Angers pirmo reizi tika uzaicināts uz Pasaules meistarsacīkstēm. Šeit jaunietis brauca ar 500cc motociklu. Tika iedoti jauni modeļi un likās, ka sportistam vairs nav kur apstāties. Taču negaidīts pavērsiens – Angers piedzīvo šausminošu kritienu. Jaunais motocikls nebija kārtīgi pieregulēts, 20m gara lēciena laikā ieķērās drosele. Mēģinot iztaisnot spēkratu, tā atvienojās no karburatora un piezemējoties motocikls bija nevaldāms. Angers apmeta iespaidīgu kūleni, pārlauza ķiveri un pamatīgi sadauzīja braucamo – „dzelži bija pieliekti pie riteņiem”, atceras braucējs. Taču Angeram nerūpēja nedz kritiens, nedz drošība, tajā brīdī viņā valdīja tikai viena emocija – dusmas, ka netika līdz finišam.
Tolaik tehnikas atšķirības, kā apgalvo Angers, bija milzīgas. Tā piemēram, Anglijas uzvarētajam bija viegls BSA motocikls ar titāna rāmi, kamēr mūsu sportistam aptuveni 140 kg smags braucamais. Angers pie jaunas tehnikas tika tikai nākamajā, 67.gadā. Ar piešķirto motociklu iepriekš brauca pasaules otrās/trešās vietas laureāts, Ukrainas pārstāvis, atceras Angers. Arī tajā gadā ukraiņu sportists gatavojās braucienam, bet neatgriezeniskas traumas dēļ bija spiests pārtraukt karjeru.
Pateicoties šim labās kvalitātes motociklam, 1967. gadā Angers uzvarēja PSRS čempionāta Ogres posma 1. etapu un 2. etapā izcīnīja 3.vietu. Kopumā tā gada PSRS čempionātā bija 6 posmi, kur pulcējās labākie braucēji. Viena brauciena ilgums bija 45 min. plus 2 apļi, tādēļ izturība, kas tika prasīta no braucējiem, bija neiedomājama. „Pēc tādām kārtīgām sacīkstēm no abām plaukstām varēja pilnībā noņemt tulznas. Rokas bija ļoti trenētas, uz pirkstiem varēju noturēt pāri 110 kg. Tas ir tāpat, kā vingrotajam 45 min. vingrot, neatlaižoties no stieņa. Mums tā bija ar motociklu. Arī triecienus ļoti izjutām un iznesām uz kājām un rokām”, atceras čempions.
67.gadā izdevās iegūt vēl dažas medaļas un nonākt PSRS redzes lokā. Tādēļ 68. gadā, kad pieredze jau bija uzkrāta, Angers tika uzņemts PSRS izlasē. Ziemā norisinājās fiziskās pārbaudes, bet pavasarī treniņi notika Kaukāzā. Izlasē bija arī pieredzes bagātākais Andris Kļaviņš, kurš tobrīd, tiekot pie jauna 500cc motocikla, savu veco atdeva Angeram. Treniņu laikā Angers pamanīja, ka daudzi spēcīgi PSRS braucēji nevar atrauties. Skaidrs viens- jaunieša slavas mirklis ir pavisam tuvu.
Tā gada vasarā beidzot bija pienācis grandiozais notikums – 1968.gada Nāciju čempionāts. PSRS izvēlē par labu Angeram bija fakts, ka viņš bija ļoti jauns, taču pieredzējis. Daudzi iepriekš zināmie un talantīgie latviešu sportisti bija gados vecāki – nāca jauni motocikli, nebija vairs ar ielas transportu jābrauc trasē, vajadzēja jaunas iemaņas, jaunus spēkus un veiklību.
Nāciju kauss notika Kišiņevā ap Jāņu laiku un karstums trasē tuvojās 40 grādiem. Norises vieta bija līdzīga gravai, vēja nebija vispār - milzīga sutoņa. Ik pa laikam no trases pacēlās vien putekļu mākoņi, jo visu trasi nelaistīja. Taču par spīti svelmainajiem apstākļiem, Angers Nācijas kausa abos braucienos finišēja 4. vietā, arī viņa komandas biedri uzrādīja labu rezultātu, ierindojoties pirmajā desmitniekā. Tādēļ uzvara kopvērtējumā PSRS izlasei bija rokā.* Tas bija viens no iespaidīgākajiem notikumiem ne tikai mūsu Angera, bet visas PSRS izlases pieredzē, jo tā bija pirmā reize, kad PSRS izlase ieguva Nāciju kausu. Tika izsniegtas zelta medaļas un ceļojošais kauss. Taču galvenais, motokrosa augstākā virsotne – 1968. gadā Nāciju čempionu tituls – vien 21 gada vecumā tika sasniegta.
Angers karjeru turpināja līdz 76.gadam, kuras laikā piedzīvoti gan dažādi kuriozi, gan pārpratumi. Čempiona ikdiena bija tikpat strauja un mainīga, cik mainīgas bija sacensību trases - te panākumi, trofejas un tituli, te kritieni, vilšanās un sadauzīti motocikli, bet galvenais – neaizmirstamas atmiņas un neaprakstāmas emocijas. Pēc karjeras beigām Angers kādu laiku strādāja par vecāko motosporta treneri Rīga, tad kļuva par Republikas Auto-moto kluba priekšnieka vietnieku, bet pēc tam par tā priekšnieku. Pateicoties viņam tika rīkotas neskaitāmas motosporta un autosporta sacīkstes. Angeram svarīgi bija sniegt latviešiem kvalitatīvus mačus.
Tagad Angers savu ikdienu vairs nesaista ar aktīvo motokrosu, ja neskaita vien dalību LaMSF Vēstures un veterānu ikgadējos motosportistu salidojumos. Ilgu laiku pēc karjeras beigām slavenajam braucējam bija grūti skatīties uz citu sacīkstēm, jo acu priekšā bieži rādījās smagie kritieni un traumas, ko savulaik nācās piedzīvot sportistiem ne pārāk labās tehnikas vai nekvalitatīvo trašu dēļ. Taču arī tam Angers ir ticis pāri un šad tad labprāt noskatās kādas sacīkstes televīzijā vai dodas uz tam klātienē, taču tagad vairs ne kā braucējs un potenciālais līderis, bet gan kā vērotājs no malas.
Attiecībā uz PSRS izlases izcīnīto zeltu – šeit jāpaskaidro Nāciju motokrosa punktu skaitīšanas formāts. Katrā braucienā sportisti saņem punktus atbilstoši finišēšanas secībai. Uzvar tā komanda, kurai finālā ir vismazākā punktu summa (tātad vairāk augstākas vietas braucienos). Šads formāts ļauj saglabāt intrigu līdz pat pēdējam braucienam, kad finišējuši pilnībā visi komandas sportisti.
Informāciju sagatavoja:Kristīne Ābelniece un Kaspars Kuļikovs,Latvijas Motosporta federācija (LaMSF)
