«Otrajā puslaikā pietrūka resursu, jo izšķirošajās spēlēs bija ierobežots spēlētāju skaits, kas nesa vezumu uz saviem pleciem. Tie, kas daudz spēlēja, beigās izskatījās paguruši,» aģentūrai LETA atzina Vecvagars, kura dēls Kaspars bija viens no Latvijas U-20 izlases līderiem. «Tomēr nav ko runāt par to, kas pietrūka. Otrā vieta Eiropā - tātad nekas nepietrūka. Domāju, ka spēlētāji samērā ātri apjautīs sasniegto. Visiem saku, lai izbauda šo mirkli, jo nav zināms, vai kādreiz dzīvē vēl tāds būs.»
«Viena kļūda vai neveiksme šādā čempionātā var pagriezt visu uz otru pusi,» piebilda Vecvagars. «Veiksme ir jānopelna. Dažreiz dzīvē sastājas visas zvaigznes un tev viss sanāk. Šeit gan nav runa par aklu veiksmi, jo visi uzvarēja ar pašatdevi - gāja spēlēt, spītējot traumām. Tas arī deva augļus.»
Kaspars Vecvagars, kurš beigās tika iekļauts turnīra simboliskajā izlasē, divas turnīra spēles izlaida pirksta traumas dēļ, tomēr izslēgšanas mačus aizvadīja par spīti sāpēm.
«Kad uzzinājām par Kaspara traumas nopietnību, viņš man jautāja, vai neesmu pilnīgi pret, ka viņš spēlēs. Atbildēju, ka viņš ir pieaudzis cilvēks un pašam jāpieņem šādi lēmumi. Viņš tikpat labi varēja nospēlēt ceturtdaļfinālā slikti, norakt maču un pēc tam sev to nepiedot. Tomēr viss izvērtās veiksmīgi,» pauda Arnis Vecvagars.
