Kā esi iejuties Toljati?Nevaru sūdzēties, ir labāk, nekā biju gaidījis. Klubs piešķīra mašīnu, ir labs dzīvoklis, veikalos visu nopirkt var, viss notiek. Pēc treniņiem mūs baro, ja ir viens treniņš dienā, tad reizi, ja divi - pat divas reizes dienā. Dzīvoju netālu no halles. Ja nav sastrēgumu, līdz hallei tieku desmit minūtēs, spēļu dienās nedaudz vairāk.
Dzirdēju, ka piešķirtais auto esot LADA markas.Jā, tā ir, kaut kas līdzīgs Citroen C2. LADA Kalina Sport - kā darba mašīna gandrīz ideāla, turklāt līgumā tas nebija atrunāts.
Kā ar satiksmi? Kāda ir pati pilsēta?Iedzīvotāju skaita ziņā pilsēta ir tāda pati kā Rīga, nedaudz netipiska. Ja gribi dzirdēt salīdzinājumu, tad visprecīzākais būs iedomāties lielu Zolitūdi, visa pilsēta ir kā milzīga Zolitūde. Strādnieku pilsēta, rūpnīcas, bet pats netipiskākais ir fakts, ka pilsētai nav centra, centra tādā mūsu izpratnē. Ielas ir taisnas un platas, netipiski Krievijai ir daudz apļu un līdz ar to arī apļveida kustības. Kad sāku braukt, bija nedaudz neierasti, bet tagad jau esmu pieradis. Tur visi brauc vieglā sporta režīmā, man atliek pielāgoties (smejas).
Ar vietējiem ceļu kārtības sargiem arī jau esi iepazinies?Jā, divreiz man ticis piedots. Pirmo reizi pašā sākumā, kad pēc dokumentiem atpazina un teica: „uvažuha” (visu cieņu). Otrā reize bija pirms nesenās spēles ar SKA, kad braucu pa ielu, kur nebiju braucis un pie gājēju pārejas neapstājos. „Labvakar treneri, turpmāk palūgšu uzmanīgāk, jūs taču tomēr neesat pēdējais cilvēks pilsētā,” apmēram tā tiku uzrunāts. Pajautāja, kāpēc nelieku vārtos Masaļski, apsolīju, ka pret SKA būs, un tiku palaists. Tā ir lieta, ko viņi ļoti kontrolē. Ātruma ziņā pat nav tik traki, kā jau teicu ielas ir taisnas, platas, visi vālē ar 80. Abas reizes esmu noķerts tieši pie gājēju pārejām. Interesantākais ir ar tiem apļiem, no trešās rindas braukt ārā skaitās normāli. Es gan pats pārāk neriskēju, braucu no otrās. Sods par neapstāšanos pie gājēju pārejas ir līdz 1500 rubļiem, kas ir aptuveni 20 eiro.
Edgars Masaļskis saka, ka Toljati psiholoģiski spēlēt esot vieglāk nekā Rīgā. Kā ir ar tavu darbu?Lielas atšķirības nav, rezultāts tika prasīts Rīgā, un te ir tieši tāpat. No tā nekur neaizmuksi, profesionālais sports ir un paliek profesionālais sports. Kluba vadība saprot, ka Gagarina kausu neizcīnīsim, bet rezultātu vajag un vēlams jau vakar. Es pašā sākumā sevi nedaudz pārsteidzu, jutos ļoti pārliecināts par sevi, un to, ko daru. Iespējams, tāpēc, ka esmu tur viens, prom no ģimenes, koncentrējos tikai darbam.
Ko vadība prasa šobrīd, kad komanda ir konferences tabulas lejasgalā?Neko jaunu, turpina cerēt un sapņot par izslēgšanas spēlēm. Pirms pauzes spēlējām labi, krājām punktus, pēc pauzes izgāzām spēli pret Magņitogorsku. Paši vien esam vainīgi, darījām muļķības, un pretinieki mūs sodīja. Šobrīd esam nedaudz iesprūduši (saruna notika pirms spēles ar Rīgas „Dinamo”). Esam piedzīvojuši zaudējumus pēdējās piecās spēlēs, lai gan divās pa punktam esam dabūjuši. Saturiski komanda nespēlē slikti, es pat teiktu, ka labi. Pret SKA… Atkal izlaidām uzvaru, tas bija mačs, kur mums bija jāņem trīs punkti. Spēles vēl ir daudz, taču arī spēļu grafiks nav vienkāršākais. Negribu attaisnoties, bet laika posmā no novembra līdz decembra pauzei mums ir 13 spēles, no kurām astoņas ir ar vadošajām komandām. Pa divām reizēm jāspēlē ar Ufu, Magņitogorsku, Helsinkiem, pa reizei ar SKA un Maskavas „Dynamo”. Punkti būs jāņem, ko arī centīsimies darīt.
Ar ko tu skaidro uzvaru sēriju pirms novembra pauzes?Spēlētāji pildīja spēles plānu, darījām lietas pareizi, ripa kaut kur uzlēca uz lāpstiņas. Nevienu no spēlēm neuzvarējām ļoti pārliecinoši, viss izšķīrās niansēs. Šajā ziņā nekas nav mainījies, detaļas un nianses ir tās, kas izšķir spēļu likteņus. Pēdējais mačs, kurā paņēmām trīs punktus, bija pret Ņižņekamsku - rezultāts 5:2, bet spēle bija kā uz naža asmens.
Sezonas sākums „Ladai” sanāca ļoti smags. Neko sliktu jau laikam nevari teikt, jo biji tajā pašā laivā, kurā Sergejs Svetlovs.Šo tēmu plaši analizēt negribu, bet es nepiekritu ļoti daudzām lietām, ko centās darīt Sergejs kā galvenais treneris.
Divus ar pusi gadus biji strādājis kā galvenais, bet nu esi palīgs. Cik viegli bija atkal mācēt ieklausīties, un vairāk paklusēt?Es pēc būtības esmu tāds, kuram muti grūti pieturēt ciet, bet ir reizes, kad tas jādara. Ir situācijas, kad tomēr ir vērts paklusēt, bija interesanti, viegli noteikti nē. Tas bija brīdis, kad es par visiem simts sapratu, ka gribu būt galvenais. Sākumā pat, iespējams, nebija slikti, ka biju otrais. Varēju nedaudz iejusties, tomēr ārzemēs ir nedaudz citādāk.
Cik sakārtotas ir kluba sistēma, ņemot vērā, ka komanda ir salīdzinoši jauna.Klubs ir tapšanas stadijā, nobriešanas stadijā. Jā, iepriekš komanda spēlēja Augstākajā līgā (VHL), taču tur bija gan cita kluba vadība, gan spēlētāji. Ja pareizi esmu saprati, tad palikuši ir tikai slidu asinātājs un autobusa šoferis, viss pārējais kontingents ir jauns. Kluba direktors ir vietējais, pārējie nav no Toljati.
Komandai sezonas gaitā pievienojās arī Vilnis Klucis, tā bija tava iniciatīva?Jā, pilnībā.
Edgars Masaļskis?Tur bija nedaudz citādāk… Mums vajadzēja vārtsargu, un ģenerālmenedžeris ar Edžu bija strādājis „Yugra” komandā. Viņam bija bažas, vai Edža būs gatavs braukt uz pārbaudes laiku. Teicu: brauks, kur liksies! Pārbaudes laiku palīdzēju viņam sakārtot, pārējo viņš izdarīja pats, malacis!
Dzirdēju, ka arī Roberta Bukarta kandidatūra esot izskatīta.Teorētiski tika. Tas bija laiks, kad mums trūka spēlētāju. Daudzi spēlētāji bija savainoti, un bija atlikušas vēl astoņas spēles līdz pauzei. Mums bija brīvas „importu” vietas, gribēju, lai viņš atbrauc un nospēlē vismaz līdz pauzei. Aprunājāmies , bet beigās vadība laikam nespēja vienoties.
Kurā brīdī Toljati klubs uzrunāja tevi?Piedāvājums bija jau ļoti savlaicīgi. Vilcināju laiku, cik spēju, lai saprastu, kas notiks Rīgā. Bija viens piedāvājums arī pagājušās sezonas laikā, gan ne no „Ladas”. Toreiz gan uzreiz pateicu, ka neesmu gatavs. Bijām iesākuši slikti, bet konkrētais brīdis sakrita ar laiku, kad mums bija astoņu mājas spēļu sērija, no kurām trīs bijām uzvarējuši. Biju izsaukts uz sarunu pie Savicka. Toreiz nekur negribējās īsti braukt.
Kāda ir sajūta ienākt „Arēnā Rīga” kā viesu komandas galvenajam trenerim?Ko tur par „Arēnu Rīga” runāt, ja es jau ierodoties Rīgā jutos ne savā ādā. Nervozēju, nesapratu, kur likties. Tagad ar tevi runājot, viss ir kārtībā, bet pēc tam paredzu, ka atkal sāksies. Ļoti jocīgi… Pirmā reize ir pirmā reize.
Vakarā galvenais nesajaukt soliņus.Jā, jāiet vēl jāizstaigā, lai zinu, kā vakarā tur nokļūt (smejas).
Tava aizbraukšana uz Toljati sakrita ar tava dēla Rodrigo došanos pāri okeānam. Tā bija tava iniciatīva?Sākšu ar to, ka man pagājušajā sezonā nevienā spēlē nebija jāsarkst. Ja es būtu palicis, tad domāju, ka arī viņš būtu te, un gan jau sezonu uzsāktu kopā ar Gintu Meiju un Andri Džeriņu. Nāca piedāvājums no Portlendas, taču man galvenais bija, lai ar viņu tur kāds turpinātu strādāt. Viņš mani pārsteidza, nebiju domājis, ka viņš pirmajā sezonā pie lielajiem būs tik konkurētspējīgs, arī viņa pašam to esmu teicis. Karjeras sākuma arī man pašam bija piedāvājums no Ziemeļamerikas, taču tas bija brīdis, kad sieva bija stāvoklī, starp citu tieši ar Rodžeru, un nekur neaizbraucu. Jāpateicas arī „Dinamo” vadībai, kas viņu palaida, jo līgums Rīgā bija spēkā vēl uz gadu. Galvenais, lai viņš turpina progresēt.
Ziemeļamerikā hokejs tomēr ir krietni vienkāršāks. Vai viņš šobrīd tomēr nezaudē?Sākums bija ļoti labs, viņš tur „vazāja” ļoti daudzus. Man ir iespēja redzēt spēles internetā un pieskatīt viņu. Jā, hokejs tur ir stipri vienkāršāks, un es viņam arī saku, lai nepielāgojas, lai turpina spēlēt savu spēli, ir kreatīvs. Lēmums ir pieņemts, atpakaļceļa nav. Ja būs iespējas, gan aizķersies.
