“Imanta Kalniņa dziesmā “Četri balti krekli” bija vārdi “Runa nav par krekliem, bet sirdsapziņām”. Pārfrāzējot, zaudējām kareivīgumā un noskaņojumā. Salīdzinot divu spēļu tehniskos protokolus, skaidri redzams – tur, kur sestdien bijām labāki, trešdien pēkšņi zaudējām.
Ja pirmajā puslaikā pieļaujam 18 kļūdas un pretinieks izmet par 25 metieniem vairāk... Puslaikā! Saproti, ka viena komanda spēlē un otra piedalās – šoreiz tā bija. Pārtraukumā izdevās meitenes pamodināt. Rādītāji uzlabojās, izņemot metienu realizāciju.
Iznācām laukumā ar domu – visiem nav jādara viss. Problēma – man šobrīd nav piecu spēlētāju. TTT komandā bija piecas spēlētājas. Visu laiku. Sanāk, ka pretinieces palika nepieskatītas. Un otrādi – nepalīdzējām savām punktu guvējām, lai viņas varētu brīvāk darboties.
Manuprāt, kopš sestdienas nekas nav tik ļoti mainījies, lai tagad spēlētu tik slikti. Būtu nepieklājīgi, ja uzvarētu, sametot 48 punktus. Un tas neattiecas uz punktiem – protokolā jāpiepilda visas ailes – punkti atnāks paši! Piemēram, juniores sameta 12 bezatbildes punktus ātrajos uzbrukumos. Uzdāvinājām metienus tukšā grozā.
Viena komanda atradās uz emocionāla viļņa. Nāca un cīnījās. Otra – nemācēja sevi atrast un pamodināt. Sezonas atbildīgākajā spēlē nepietuvojāmies savām spējām. Tas parādās rezultāta dinamikā – bija piecminūtes, kad neguvām nevienu vai tikai trīs punktus.
Mūsu “kardiogramma” bija kā Rīgas panorāma – ar caurumiem, spraugām. Stiprām komandām jāspēlē vienmērīgāk. Pretinieks spēlēja 40 minūtes, mēs tikai 28. No slimības netikām vaļā arī, kad spēlēja Kristīne (Silarāja) un Zane (Jākobsone-Pelse) – mums nekad nebija piecu spēlētāju. Man labāk patīk spēlētājas, kuras jāpiebremzē. Sak`, pietiek mest. Nevis, glaudot – varbūt metīsi?
Sezonā esam spēlējuši labāk. Viena no labākajām – otrā izbraukuma spēle Tallinā, kad igaunietes bija iegādājušās vēl vienu ārzemnieci ar domu tikt četriniekā. Tur nospēlējām vislabāk. Bija arī pāris kvalitatīvas spēles pret Liepāju, piemēram, uzvara viesos, kad pusfinālā panācām 1-1.”
“Pēc pirmās spēles varēju vairāk dusmoties uz sevi. Ka nespēju meitenes piespiest spēlēt, kā vajag. Jānovērtē arī pretinieka spēks, masa, jauda. Viņas pirmajā spēlē cīnījās – mēs nebijām gatavi. Izanalizējām. Izrunājām. Sapratām lietas, kuras jāuzlabo. Grozu zaudējām likumsakarīgi, bet – mazāk nekā sestdien. Atspēlējām starpību uz kļūdu rēķina (9-26).
Māra treniņā pirms iepriekšējās spēles nokrita uz muguras. Gluži kā (“Warriors” aizsargs Patriks) Makkavs spēlē pret Sakramento – identiski. Aizķērās aiz Elizabetes (Zumentas) pleca un nokrita uz grīdas, ciešot lielas sāpes. Izsaucām ātro palīdzību. Tikai nakts vidū bijām mājās.
Apstiprinājās, ka nav nekādu lūzumu. Tikai ļoti stiprs sasitums vai saišu sastiepums. Pēc pirmās spēles Māra lēnām atsāka treniņos kustēties. Trešdien pati vēlējās spēlēt. Teica, ka var mēģināt. Veselība ir pirmajā vietā – tādos gadījumos nevienu nedrīkst piespiest. Dzīve parāda – ja izkrīt viens spēlētājs, varam spēlēt.
Soliņš tik aktīvi atbalsta kopš brīža, kad komandā ir Marianna (Kļaviņa). Nesen bija U18 treniņš un meklēju – kur ir Marianna? Kāpēc klusums zālē? Tādi cilvēki ir vajadzīgi. Emocijas, kuras viņa dod komandai, ir neatsveramas. Esmu priecīgs, ka mums viņa ir.
Ir jāizvēlas prioritātes, tai skaitā nosakot izslēgšanas spēļu kalendāru. Ja pārklājas divi notikumi – jābūt prioritātēm. Man tās ir Latvijas Sieviešu basketbola līgas spēles. Kad vienlaikus jābūt citur, palūdzu citiem palīdzēt. Kolēģi ir atsaucīgi.”
