“Bijām veikuši pusi ceļa, kad pirms Brocēniem autobusa aizmugurē pārsprāga viena no sapārotajām riepām. Šoferis teica, ka pabraukt var, taču cilvēkus pārvadāt nebūtu ieteicams. Aizklumburējām līdz Saldus aplim (tajā krustojas Rīgas-Liepājas un Saldus-Ventspils šosejas).
Komandu izlaida ārā – blakus "Narvesen" un "Hesburger". Šoferis aizbrauca un sameklēja domkratu. Paldies Dievam, mums bija ļoti labs šoferis, kurš nesmādēja darbu. Paspējām! Liepājā ieradāmies vēlāk, nekā cerēts, tomēr bez pirmsspēles iesildīšanās nepalikām.
Pirmā ceturtdaļa bija tāda, kāda bija. Otrajā viss kārtībā. Galotnē pietrūka punktu guvēju, īpaši pēc tam, kad savainojumu guva Zane Jākobsone-Pelse. Beigu starpībai var nepievērst uzmanību – viens, divi metieni un spēle varēja izvērsties pavisam citādi.
Aiz cieņas pret skatītājiem abām komandām jāgūst noteikts punktu skaits. Ja vienai nesanāk, otrai izdodas viss. Annai (Bušai) un Gunai (Lagzdiņai) šoreiz nebija, kas runā līdzi. Diemžēl liktenis nebija mums labvēlīgs, jau sākot ar autobusa ķibeli.
Neraugoties uz visu, esmu pateicīgs meitenēm, ka viņas tika ārā no situācijas. Beigās radījām svētkus Liepājas skatītājiem. Bija intriga, mājiniekiem labvēlīga galotne – skatītāji mājās aizgāja pārlaimīgi. Basketbols savu funkciju izpildīja.
Manuprāt, spēka ziņā nezaudējām. Arī Liepājas tvertne šodien bija patukša. Teiktu, ka drīzāk zaudējām modrībā – Emīlija Grava pie mūsu groza paņēma pārāk daudz bumbu. Lai samestu punktus, pirms tam jāveic citas rezultatīvas darbības – kuru mums tehniskajā protokolā nebija.
Anna Buša pusfināla sērijas beigās spēlēja pāri saviem spēkiem. Vienatnē mēģināja saasināt spēli. Cepuri nost arī Alisei Markovai – notur jebkuru pretinieka garo spēlētāju. Pietrūka tikai pašu gūto punktu – par cīņas sparu saku meitenēm paldies. Patīk stils, kādā komanda šobrīd spēlē.
Par LBL2 – manuprāt, ir stereotipiski apgalvot, ka viena (augstāk izsēta) komanda ir stiprāka par otru. Vai Jelgava ir pieredzējušāka komanda, neskaitot Salvi Mētru un Jēkabu Rozīti? Internetā raksta visādi, taču pats neuzskatīju LLU par favorīti. Uzvarējām likumsakarīgi.
Paldies Svenam Vilkam. Viņa nervu sistēmas stabilitāte, augums un “play-off” paveiktais ļauj teikt – malacis! Pēc visa, kam viņš treniņos un spēlēs gājis cauri, kļuvis par vēl vienu RSU spēka punktu. Šajā brīdī viņš bija kā laimests loterijā – varēju arī nelaist laukumā. Uzlaidu un tas attaisnojās.”
“Visu, ko vajadzēja paveikt līdz 11. aprīlim – izdarījām! Patiesībā sēriju vajadzēja beigt jau svētdien. Domāju, ka otro spēli zaudējām nenoskaņošanās dēļ – pats pēdējais uzzināju, ka RSU todien nevarēs palīdzēt Zane Jākobsone-Pelse. Tajā brīdī šķita, ka viss kārtībā...
Šodien tāpat. Plus septiņpadsmit ir – spēle beigusies! Sākām uzbrukumā nodarboties ar izgudrošanu, nenosedzām aizsardzībā. Kad ir +15, jāturpina mest iekšā. Tādos brīžos parādās atšķirība starp labu un ļoti labu spēlētāju.
RSU svētdien spēlēja skaisti un atbrīvoti. Kā komanda, kurai nav, ko zaudēt. Problēmas radās mums – rokas drebēja, galvas izslēdzās. Todien mūs iegāza pašpārliecinātība. Spēlētājas, kuras neiemeta metienus, pēc tam krita iekšā aizsardzībā. Viss izrādījās savstarpēji saistīts.
“Play-off” strādājam pēc plāna. Pirmdien komandai bija brīvdiena – nebija jēgas meitenes sodīt. Trešdienas spēle ir sods pats par sevi. Otrdien vakarā noskatījāmies video, redzējām savas kļūdas. Un trešdien labojām.
Mani kā treneri gandarītu, ja komanda cienīgi nospēlētu finālā. Slota šauj vienreiz – TTT sastāvs ir labi nokomplektēts un sērijā mums izredžu maz. Jācīnās atsevišķās spēlēs. Nepadoties, nenokārt degunus, izmantot dotās iespējas.
Uzdevums – censties apstādināt TTT ātrās pārejas. Pozicionālā spēlē varam savas lietas izdarīt, taču brīžos, kad pretinieki sāk skriet, kļūst ļoti grūti.”
