Abām komandām sastāvos būs pārmaiņas, tas bija zināms vēl pirms spēlēm Rīgā un tas var mainīt abu komandu sniegumu ne tikai savstarpējā mačā, bet arī visā turnīrā kopumā. Cik brīvu vietu vēl ir Latvijas izlasē?
Tas, ka abas spēles pret Krieviju aizvadījām ar vienu un to pašu sastāvu, ir gan labi, gan ne visai labi. Labi tas ir tāpēc, ka tā bija vēl viena iespēja nostabilizēt maiņas vai vismaz spēlētāju saiknes, tā bija iespēja neizdarīt secinājumu par to vai citu spēlētāju jau pēc viena mača ar tik spēcīgu konkurentu (piemēram, Kaspars Saulietis otro spēli aizvadīja krietni saturīgāk un bija daudz redzamāks nekā pirmajā mačā). Nav īsti labi tas tāpēc, ka līdz pasaules čempionātam jau ir maz laika, bet par vairākiem izlases kandidātiem vēl nav īstas skaidrības, turklāt laikam jau diezgan šaurs ir arī reālo kandidātu skaits – nav lielas jēgas pieteikt spēlei hokejistu, uz kuru kā uz reālu spēlētāju pasaules čempionātā nemaz neceram. Droši vien, ka abās spēlēs nebūtu viens un tas pats virknējums, ja Šveicē nebūtu aizķēries Ronalds Ķēniņš, ja veseli būtu Ģirts Ankipāns un Mārtiņš Cipulis, ja ātrāk brīvi būtu Edvīns Muštukovs un Aleksandrs Jerofejevs, ja nebūtu pēkšņi apslimis Māris Jučers. Šonedēļ visi trīs uzbrucēji trenējas kopā ar izlasi un abās pēdējās spēlēs ar Franciju (30. aprīlī un 1. maijā) spēlēs, atsāk trenēties Roberts Jekimovs, klāt būs Jerofejevs... Cik spēlētājus gaidīsim?
Pasaules čempionātā šogad drīkst pieteikt 22 laukuma spēlētājus (un 3 vārtsargus) nevis 20, kā tas bija agrāk, taču nav teikts, ka visas 22 vietas Latvijas izlasē jau būs aizņemtas uz pirmo spēli. Tiesa, mēs laikam tomēr nevaram atstāt pāris brīvas vietas turnīra otrajai daļai, jo mums svarīgākās lietas jāpaveic jau pirmajās septiņās spēlēs. Un tomēr tādu variantu nevar izslēgt. Piemēram – attiecībā uz Kasparu Daugaviņu vai Oskaru Bārtuli. Filadelfijas „Flyers” jau ir iekļuvusi Stenlija kausa izcīņas otrajā kārtā un tas nozīmē, ka uz čempionāta sākumu Bārtulis var nepaspēt. Otavas „Senators” ir vadībā pret „Rangers” sērijā ar 3:2 un tas nozīmē, ka Daugaviņš var arī vēl aizkavēties Ziemeļamerikā. Riskēt un gaidīt? Artūrs Kulda un viņa „St.John’s” Kaldera kausa izcīņā pagaidām spēlē neizšķirti (1:1) ar „Syracuse” un arī viņa iespējamo ierašanās termiņu var tikai prognozēt. Toties jau brīvs ir Slovakijas čempions Bratislavas „Slovan” sastāvā Aleksandrs Jerofejevs, vēlākais 28. aprīlī brīvs būs Georgijs Pujacs (iespējams, ka jau šovakar kļūs zināms Gagarina kausa ieguvējs). Varbūt nevienu negaidīt? Turklāt labu iespaidu atstāja Miks Indrašis, atgriezies izlases rindās un uzņem sportisko formu Andris Džeriņš, atgriežas treniņos Māris Bičevskis... Konkurence tik un tā veidojas laba un treneriem vēl nāksies palauzīt galvas, izvēloties spēlētājus. Varbūt vairs nevienu negaidīt? Jautājumu netrūkst, taču ir maz laika atrast uz tiem atbildes, tāpēc liekus jautājumus labāk nemaz neradīt.
Šonedēļ izlases darbā iesaistīties Dānijas vicečempions vārtsargs Edvīns Muštukovs un viņam tiks dota iespēja spēlēt pret Franciju, tā ka laikam vēl nevar teikt, ka vārtsargu līnijā viss ir skaidrs. Izņemot, protams, pirmo numuru – Edgaru Masaļski. Māris Jučers labi nospēlēja Dānijā, taču Tedam Nolanam un Co būs vismaz interesanti klātienē pārliecināties par Muštukova sniegumu, kurš aizvadītajā sezonā bija viens no labākajiem vārtsargiem Dānijas līgā un ar to nopelnīja sev vietu nākamsezona Zviedrijas Allsvenska līgas (otrās pēc ranga) komandā. Būtu muļķīgi izlikties no nezinam un nelikties par Muštukovu ne zinis. Masaļskis, Jučers, Muštukovs – tāds vārtsargu trio pašreiz liekas visreālākais (Mārtiņš Raitums no Kazahstānas var tikt ātrākais nedēļas beigās un diezin vai paspēs iesaistīties konkurencē par vietu izlasē).
Aizsardzībā un uzbrukumā daudz kas būs atkarīgs no to spēlētāju veselības un varēšanas, kuri atgriežas ierindā pēc savainojumiem. Ankipāns, Cipulis, Džeriņš, Bičevskis, Jekimovs – tie tomēr ir pieci uzbrucēji un divi no viņiem deficītajā centra uzbrucēju pozīcijā. Plus aizsargi Jerofejevs, kurš jau ir klāt, un Pujacs, kurš paspēs būt klāt un kuram savu noderību izlasei diezin vai ir jāpierāda. Tā gluži nav, ka Latvijas izlasē ir maza konkurence (paturam taču prātā vēl arī trīs mūsu ziemeļamerikāņus), kaut gan tā nav un nekad nebūs tik liela, kā lielajās valstīs, taču nav nekas slikts arī tad, ja daļa sastāva jau ir zināma savlaicīgi vai pat vēl pirms izlases koptreniņu sākuma – nav tik daudz mums to augstas klases spēlētāju, toties pietiek vienkārši labu spēlētāju. Var pieļaut, ka divas trešdaļas no izlases sastāva treneriem vairāk vai mazāk ir zināmas, bet pārējos uzzināsim spēlēs ar Franciju vai varbūt jau pat pēc tām – skaties, kā gribi, bet Daugaviņš, Bārtulis vai Kulda tiks paņemti izlasē uzreiz, tiklīdz būs brīvi un ja vien tas vēl būs iespējams.
Vai Krievija nospēlēja tik slikti vai mēs tik labi? Atbilde ir kaut kur pa vidu. Jaunā galvenā trenera Zinetulas Biļaletdinova vadībā Krievijas izlasei būs tamlīdzīgs spēles stils, taču ar NHL zvaigžņu iekļaušanos sastāvā nāks klāt arī lielāka improvizācija uzbrukumā. Mums šīs spēles (neatkarīgi no tā, kā nospēlēja Krievija) pirmām kārtām nāks par labu pašapziņas un pārliecības palielināšanai. Liela daļa izlases sastāva taču jau ceturto sezonu spēlē KHL pret tiem pašiem vai tāda paša līmeņa spēlētājiem un kāpēc gan vajadzētu no viņiem vai viņiem līdzīgiem „raustīties” izlases rindās?
