“Ar visu to, ka augstlēkšana bija no otras puses – Laura bija sagatavota ļoti labi. Ātruma īpašības labas, izturības īpašības – labas, mešanas disciplīnas – tur, jā, vienmēr var pielikt, un tomēr. Ja par kļūdām – šķēpā pēc otrā mēģinājuma viņa sapriecājās. Arī trešais sanāca labs, taču, ja būtu trāpījusi šķēpā – metiens varēja būt vēl stipri tālāks. Sākums vispār bija pavisam traks – ar to, ka nebija pieteikta pareizajā 100 m/b skrējienā. Tas noteikti stipri ietekmēja, jau tur pazuda punkti. Arī tālāk brīnumi sekoja cits citam, taču ar visu to – ceturtā vieta, tikai pieci punkti aiz personiskā rekorda. Šodien personiskais šķēpā, personiskais 800 metros, un milzīgs potenciāls – jo lēkšanas disciplīnās pašreizējā brīdī viņa ir tālu no tā, ko spēj izdarīt,” pirmo analīzi uz ātru roku veica Ikaunieces-Admidiņas treneris. “Latvijas daudzcīņā tas ir nebijis notikums, neviens tik augstu nav ticis – par to prieks. Arī par to, ka kopā ar mums bija arī Lauras vīrs, daudz palīdzēja, un mums ir izveidojies vēl viens kārtīgs komandas biedrs, kas mūs atbalsta arī sacensībās. Jā, varbūt arī piebremzē mani, kad kļūstu pārāk nikns, taču es vienkārši cenšos sapurināt – tāds es esmu, un mani vairs neviens neizlabos.”
Vērtējot mīnusus un varbūt līdz galam nepaveikto, Austrups, kā ierasts, nerunāja aplinkus, bet gan tiešu valodu: “Varbūt nedaudz traucē tas, ka Laurā ir mazliet par maz sportiskā niknuma, viņa mazliet par daudz čilo. Psiholoģiski ļoti noturīga, taču – bišķi par gaisīgu... Man gribētos, lai viņa mazliet vairāk koncentrētos darbam, un tad jau arī daudz lielākus kalnus var sākt gāzt. Potenciāls ir milzīgs – ja parēķina, ka augstumā viņa ir lēkusi 1,85, tālumā 6,49, un tam klāt vēl nelaimīgā barjerskriešana – tur vien jau punktu sakrājas ļoti daudz.”
Runājot par audzēknes veselības likstām, treneris kā galveno ieskicēja pēdas savainojumu. “No traumām principā traucēja vienīgi atspēriena kāja augstlēkšanā, kuras dēļ nācās lēkt no otras puses. Taču mēs visu laiku esam lekuši no otras puses, un principā redzu, ka viņa tehniski labāk var lekt tieši ar labo kāju – trāpa gurnā, trāpa atspērienā, ļoti labi meta augšā. Centos viņu uz to pierunāt jau sen arī sacensībās, taču es neesmu diktators. Varbūt esmu psihopāts, bet diktators es neesmu...”
Austrups atzinās arī kādā savā grēkā – pēc pirmās dienas paslīdējusi roka atvērt un iepazīties ar interneta komentētāju viedokļiem... “Gribētos, lai arī līdzjutēji būtu pozitīvāki un palīdzētu ar labām domām. Kaut kā netīšām vakar ieskatījos interneta komentāros, un tas bija vienkārši ārprāts, kā mūs tur lamāja. Ātri izslēdzu, jo sapratu, ka dažiem cilvēkiem laikam nav ko darīt. Sāp jau tā sirds, kad nevis priecājās, ka kaut ko dari un esi viens no vadošajiem pasaulē, bet norej. Labāk priecājamies par to, kas mums ir, nevis cits citam bedri rokam,” pēc iegūtas 4. vietas olimpiskajās spēlēs aicina Austrups.
Līdzīgi kā pati Laura, arī viņas treneris uzskata – līdz ar šo laiks likt sezonai punktu. “Mums it kā paredzētas sacensības Talencē, daudzcīņas sezonas noslēdzošie mači, taču pēc visas šīs trakās pieredzes – laikam nē. Salaizīsim brūces. Šīs nav sporta spēles, šis ir specifisks individuālais sporta veids, kurā divās dienās ir maksimālās slodzes, pēc kurām jāatjaunojas, un tikai tad var sākt domāt par tālāko. Domāju, ka šo sezonu esam beiguši. Ja nu Laurai būs kāds cits viedoklis. Protams, vēl jāpārrunā un jāsakārto iekšējās attiecības komandā, taču šobrīd galvenais – es gribu mājās. Man jau te ir apnicis, es vairs nevaru izturēt... Gribu mājās, zāle jāpļauj – dārzā pāraugusi!”
