Zinot, kā beidzās spēle ar Beļģiju – ko varēja darīt savādāk, lai spēle no paša sākuma neiegrieztos tik nelabvēlīgā gultnē?
Kaut ko droši vien neizdarījām vislabākajā veidā, bet kurš tagad var pateikt, kā būtu bijis, ja rīkotos savādāk. Varbūt vajadzēja skarbāk runāt vai veikt kādus mobilizējošus pasākumus. Bet tādi nepieciešami, lai spēlētājus „uzvilktu”, bet mums taču bija cita vajadzība – nomierināt viņus. Atbrīvot no liekās spriedzes. Varbūt vajadzēja sarīkot par vienu videoseansu mazāk, nepārslogojot galvas ar taktikas niansēm.
Tradicionālajiem līderiem spēle negāja no rokas. Vai todien optimālā sastāva meklējumi neieilga?
Visā čempionāta laikā centos neraustīt spēlētājus ar maiņām, nemainot pēc pirmās kļūdas. Uzticējos viņiem, un šī uzticība tika attaisnota. Varbūt kāds lēmums tika pieņemts mazliet par vēlu. Tomēr otrajā puslaikā atradām, manuprāt, labāko virknējumu.
Jāņem vērā vēl kāds aspekts, kas palika neredzam līdzjutēju acīm . Negribu, lai tas tiktu tulkots kā aizbildinājumu meklēšana, bet Kristaps Janičenoks visu turnīru nospēlēja ar rokas un kājas savainojumiem. Rihards Kuksiks spēlēja ar plīsušu kājas kaulu, kas sezonas gaitā netika laikus pamanīts un izārstēts līdz galam. Pirms pēdējā mača no ierindas izgāja Kaspars Bērziņš – mūsu pieredzējušākais un stabilākais garais spēlētājs. Komandai pietrūka gan viņa punktu, gan spēka zem groziem. Arī drošības sajūtas. Labākajā sastāvā un kondīcijā varam veiksmīgi cīnīties ar ikvienu, tomēr drošības rezerve mums nav ļoti liela.
Komentāros izskanējuši mājieni par Latvijas sporta spēļu komandu tradicionālo „nelaimi” – sparīgu cīnīšanos ar favorīti Franciju un nevarību izšķirošajā mačā ar savas klases komandu...
Kad pirms četriem gadiem sāku trenēt valstsvienību, gribēju panākt, lai komanda būtu gatava izmantot savas iespējas, kādas parādās katrā mačā. Lai pat pret visspēcīgākajiem pretiniekiem mums nebūtu bezcerīgu zaudējumu. Pēdējā laikā tādu nav bijis. Arī pret Franciju pēc neveiksmīgās pirmās ceturtdaļas mums parādījās iespēja aizķerties un centāmies to izmantot. Frančus noķert neizdevās, taču par spēli mums nebija jākaunas. Turklāt bija pietiekami daudz laika, lai atpūstos un sagatavotos nākamajam mačam.
Mākam spēlēt, bet nemākam uzvarēt izšķirošajās spēlēs?
Četras reizes šajā čempionātā mācējām! Mums taču visas spēles bija izšķirošas – gan ar Bosniju un Melnkalni, gan, jo īpaši, ar Maķedoniju un Ukrainu. Pēc tām neviens nevarēja teikt, ka nemākam uzvarēt. Taču tik garā distancē katrai komandai gadās savas melnās spēles un mums, par nelaimi, tāda iekrita pret beļģiem.
Man tas bija briesmīgākais zaudējums līdzšinējā karjerā un, domāju, spēlētāji teiks to pašu. Taču arī šāds mirklis ir jāizgaršo, kā izgaršojām prieka brīžus, un – jāaizmirst. Svarīgi būs tikai tas, kā spēsim piecelties un spert nākamo soli. Tādos pārbaudījumos rūdās raksturi. Vājie salūzt, stiprie kļūst vēl stiprāki.
Modelis Latvija’2014/2015 var būt vēl stiprāks?
Protams! Nevienam no EuroBasket’2013 dalībniekiem neredzu iemeslu neturpināt spēlēt valstsvienībā. Ir arī rezerves, kur smelties papildinājumu – ja spēlētāji sportiskās konkurences ceļā pierādīs, ka ir labāki par kādu no šāgada sastāva. Svaigas asinis ir vajadzīgas katrā komandā, bet esmu pārliecināts, ka kodols saglabāsies.
Vai šogad savstarpējā konkurence bija pietiekami labs dzinējspēks?
Visi uz treniņiem uzaicinātie bija reāli pretendenti uz vietu sastāvā, bet, galu galā izvēlējāmies, manuprāt, optimālo divpadsmitnieku. Paldies spēlētājiem par sapratni, vēlēšanos cīnīties un pierādīt sevi. Paldies maniem palīgiem par nesavtīgo darbu un Basketbola savienībai par sagādātajiem darba apstākļiem.
Žēl, ka nevarēja palīdzēt Žanis Peiners, kura nestandarta darbības varēja noderēt. Protams, žēl, ka kluba sezonas pēdējā spēlē no ierindas izgāja Dāvis Bertāns, kuram pērn bija nozīmīga loma un šogad tā būtu varējusi būt vēl lielāka. Esmu pārliecināts, ka Dāvja enerģija un meistarība valstsvienībai noderēs vēl ilgus gadus – lai tikai viņš veiksmīgi atgriežas ierindā.
Kuri jaunie spēlētāji varētu tuvākajā laikā papildināt valstsvienību?
Var pieaugt loma Jānim Timmam un Jānim Bērziņam, vismaz kandidātos būs Kaspars Vecvagars un Ojārs Siliņš. Redzēsim, kā progresēs Anžejs Pasečniks un Kristaps Porziņģis. Jaunajiem vajadzīgs laiks, lai viņi nobriestu gan kā sportisti, gan cilvēki. Kā nobrieda pašreizējie izlases spēlētāji, kuriem pirms diviem trim gadiem reti kurš ticēja. Slovēnijas laukumos labāk veicas komandām, kurām ir pieredzējis kodols ar jauno spēlētāju „piešprici”. Mūsu modelis šogad bija tuvs šādam ideālam, bet pēc diviem gadiem tas nebūs sliktāks.
Ja tomēr būtu nopelnīta iespēja ceturtdaļfinālā spēlēt ar Horvātijas izlasi...
Ukrainas komandai, salīdzinot ar mums, ir stiprāka vairākās pozīcijās, kuras savstarpējā mačā veiksmīgi neitralizējām. Viņiem ir ko likt pretī Horvātijas izlasei, tomēr horvātu pusē būs liels pārsvars pieredzē un čempionāta gaitā iegūtā pārliecība. Izskatās, ka horvāti, kuri medaļas pēdējo reizi izcīnījuši pirms 18 gadiem, ir sasnieguši labu kondīciju un izbauda šo čempionātu. Mēs viņiem būtu nestandarta pretinieks, kas, iespējams, sagādātu lielākas problēmas. Šajā čempionātā viss šķiet iespējams, tikai jāprot izmantot savas iespējas. Un izturēt izšķirošo cīņu spriedzi, kas ar katru dienu pieaug. Mums tā bija pilnīgi jauna pieredze.
Guntis Keisels, basket.lv
Seko un uzzini pirmais:
