- Sagatavošanās periodā vairāki spēlētāji, kuri bija kandidātu sarakstā, guva savainojumus un nācās šo sarakstu koriģēt, piesaistot dažus jaunus kadrus. Arī pirms treniņnometnes bija zināmi vairāki spēlētāji, kuri dažādu iemeslu dēļ valstsvienībai atteica. Cik viegls vai grūts tev bija šis darba cēliens ar izlasi?
- Ir cilvēki, kuri grib un kuri negrib, bet nesaukšu nevienu uzvārdu. Ir spēlētāji, kuri izpētīti un skaidrs, ka viņš vienalga nevar palīdzēt komandai, psiholoģiski nav gatavs un Nolans [Teds - M.L.] ir nonācis pie tāda slēdziena, ka ar tādiem nav vērts runāt un lūgties. Arī man daudzu gadu laikā ir uzkrāta pieredze un varu secināt, ka ar šādiem spēlētājiem nekas nenotiek, ir tikai kaut kādas runas apkārt un tamlīdzīgi. Uzskatu, ka stingrāk un stingrāk ir jāpieņem tādas līnijas - tie, kuri grib, lai spēlē. Tas jau ir ieprogramēts galvā - tu gribi spēlēt, uzvarēt, tu gatavojies, cīnies, gribi kaut ko sasniegt, bet, ja pret tevi izturas ar «lūdzu, atnāc», ... tie nav īstie karotāji.
- Sastāvs ir nosaukts, kandidātu saraksts šogad, tavupārt, bija optimāls? Kāds varbūt palika nepamanīts?
- Kad taisīju kandidātu sarakstu, galvā jau bija visi hokejisti, taču bija jāpiedomā pie tā, lai kādu neaizmirstu. Gribēju visus tajā iekļaut. Neviens nevarēja paredzēt, ka Koba Jass varētu tikt izlasē. Jā, bija informācija, ka viņš spēlē Krievijas augstākajā līgā, bet tas arī viss. Par viņu varēja sākumā tikai iedomāties, neko vairāk. Varēja varbūt iekļaut Vitāliju Pavlovu, Lauri Bajarunu un vēl kādu. Ja nemaldos, treniņnometnei cauri izgāja 38 vai 40 spēlētāju. Ir gandarījums, ka viņi arī ieguva kaut ko, piemēram, pārliecību, ka par viņiem interesējas, ka viņus te kāds gaida. Nākotnē viņi nekur nepaliks, liela daļa būs izlases spēlētāji un ar cīņassparu, darbu var panākt, ka tiek valstsvienībā. Uz šādiem spēlētājiem arī jāorientējās. Nevaram meklēt tās zvaigznes kaut kur, ja tā zvaigzne ir blāva un nevarīga un no tās nekā nav. Tad ir tikai cīņa par palikšanu, pēdējo vietu. Ar tādiem cilvēkiem negribas strādāt. Man patīk, ka man tā atklāti pasaka - es šodien nevaru, man kaut kas ir, piemēram, kā Arvīds Reķis, kuram bija ģimenes pieaugums. Es viņu varu saprast - vīrs un vārds.
- Sabiedrībai bieži interesē, cik tad nopietns ir spēlētājam savainojums. Mēs nejūtam šīs sāpes - kā varam saprast, kad sāp tā, ka nevar paslidot, bet, kā tad, kad savainojums nav tik nopietns? Kur ir šī mēraukla?
- Dakteriem ir liela pieredze, nerunāju šeit par sevi. Spēlētāji tiek aizsūtīti pie labākajiem ārstiem, paņemtas analīzes un veselības problēmas tiek pārrunātas ar citiem speciālistiem. Šajā jomā vienmēr konsultējamies un tad rodas tā aina kopumā - hokejists ir dzīvs, pusdzīvs vai kāds ir viņa stāvoklis. Negribu daudzas lietas komentēt, bet mana pārliecība ir, ka mums jau pašā saknē vajag to visu nocirst - va nu jā vai nē.
- Varbūt tad pirms kandidātu saraksta paziņošanas ir vērts hokejistam pajautāt - vēlies piedalīties treniņnometnē vai nē?
- Jā, tā varētu arī darīt, bet redz, piemēram, NHL spēlētājus sezonas laikā nemaz nevar tā raustīt. Ir tādi likumi Ziemeļamerikā - drīkst runāt tikai ar klubu menedžeriem, bet mēs tos bieži neievērojam. Žurnālisti jautā, vai runājām ar tādu un tādu spēlētāju, bet likums to aizliedz. Viņi tur ievēro tos likumus, bet tajā pašā laikā arī jāsaprot vēl viena lieta - viņiem uz vienu vietu varbūt pretendē trīs spēlētāji, nebūs viens, nāks cits.
- Rīt jau pirmā spēle čempionātā ar Krievijas izlasi. Vai bez tā, ka šogad ir jauns turnīra formāts, Starptautiskā Hokeja federācija vēl ir veikusi kādas būtiskas izmaiņas reglamentā.
- Man nav tādas informācijas, bet es pieļauju, ka turnīrā varētu ļaut spēlēt trīs pieteiktajiem vārtsargiem. Šāds punks tika ieviests U-20 čempionātā. Ja reiz izlases atvedušas trīs vārtsargus, tad kādēļ trešajam cerēt uz tikšanu laukumā tikai tad, ja kāds gūts savainojumu. Viņi varētu rotēt, bet patlaban šāda informācija nav oficiāli paziņota.
Tweet
