Bazevičs: "Zviedrijā spēlē ķērājus, nākamajā dienā Kanādā piedāvā izkauties"

Sezonas beigās sešas nedēļas nevarēji spēlēt potītes savainojuma dēļ. Kā iedzīvojies traumā?Otrajā izgājienā uz ledus devos aizsardzības zonas stūrī, lai nosegtu pretinieku. Liku soli ar labo kāju, bet purngals ieķērās ledū, tāpēc ar visu svaru pārkritu pāri. Neveiksmīgi. Neviens pat nebija apkārt.

Uzreiz bija skaidrs, ka laukumā nedosies tik ilgu laika posmu?Nē, sākumā nedomāju, ka ir tik nopietni. Magnētisko rezonansi uztaisīja tikai pēc nedēļas, un tad teica, ka būs jāizlaiž apmēram 20 dienas. Gāju uz zāli, bet kājas trenēt nevarēju. Tad piezvanīja dakteris un teica, ka šodien varbūt nevajag, bet rīt varu spēlēt. Uz ledus nebiju gājis vispār, kāja vēl sāpēja, tāpēc teicu, ka nevaru spēlēt. Aizsūtījām rezultātus dakterim Viļumam uz Latviju, un viņš pateica, ka cietusi savienojošā saite, kas satur kopā lielās saites, un ar tādu savainojumu nedrīkst trenēties sešas nedēļas. Lai gan Somijā teica, ka viss būs labi pēc trim. Tobrīd vēl bija sapampušas kājas - nemaz nevarēju slidu uzvilkt.

Komandai bez tavas palīdzības klājās labāk vai sliktāk?Vienmēr gribu piedalīties un palīdzēt, jo nekad nav bijis patīkami sēdēt malā. Regulārajā sezonā bija četri vadošie aizsargi, bet piektais un sestais numurs - nu, tā. Kaut kā tikām galā, iekļuvām izslēgšanas spēlēs, kur izdevās atšifrēt pretinieku taktiku.

Vidēji mačā cik daudz spēlēji?Kad vēl devos laukumā, ap 16 vai 17 minūtēm. Bija viena spēle ar 24 minūtēm, bet mazāk par 15 īsti nebija. Strādāju mazākumā, aizsardzībā, divcīņās, vārtu priekšā. Mazākumā bloķēju metienus un metu ripu ārpus zonas. Kārtīgs aizsargs.

Kas jādara, lai bloķētais metiens nesāpētu?Jāatrodas metiena līnijā un jāliek ārā nūja. Bet, lai nesāpētu, jāskatās pēc situācijas. Parasti nemaz neguļos uz ledus, jo visi aizsargi ir priekšā kājām. Jāskatās, lai kājas būtu starp ripu un vārtiem, un tad viņš pats uzmetīs virsū. Biežāk palieku kājās, reizēm sēžos uz viena ceļa. Jāskatās pēc situācijas.

Pirmā sezona pieaugušo hokejā - cik grūta bija pāreja?Sākums bija grūtāks, jo Somijas otrajā līgā ir ātrs hokejs. Uzbrucēji uzreiz metas virsū, nav daudz laika, lai pieņemtu lēmumu. Divcīņās tāpat varēju uzvarēt, pie borta spēka netrūka. Vairāk nācās piešauties pie ātruma - uzreiz jādod piespēle, jo nav laika apstrādāt ripu.

Ievadā aizvadīji divus mačus pie junioru komandas.Jā, tas bija no sākuma, kamēr netiku sastāvā pie lielās komandas, jo kopš sezonas ievada nebiju devies laukumā. Nu, tikai divus mačus Latvijas čempionātā.

Kā atradi "Hermes"?Aģents palīdzēja. Atbrīvojās vietas, un pārējo izdarīja aģents. Man atlika tikai aizbraukt.

Cik ilgs laiks pagāja no brīža, kad sākāt sarunas, līdz brīdim, kad kravāji koferus?Tobrīd skatījos arī citus variantus, tāpēc uzreiz neaizbraucu. Interese bija, to zināju. Kad kopā ar ģimeni pieņēmām lēmumu, ka braukšu, dienas laikā saliku mantas un devos ceļā.

Tikai divas spēles, bet - kādus secinājumus vari izdarīt par Latvijas čempionātu?Jau domāju, ka beigšu karjeru. Rīgā iestājos augstskolā. Uzreiz pēc iepriekšējās sezonas vienojos ar citu Somijas klubu - "Tuto". Viss kārtībā. Aizbraucu, no maija pēdējās līdz jūnija pēdējai nedēļai trenējos kopā ar komandu. Ielika dzīvot mājā, kurā sezonas laika dzīvo visa komanda. Kad izvācos, man pateica, ka esmu salauzis veļasmašīnu, salauzis trauku mazgājamo mašīnu. Pateica, ka esmu radījis zaudējumus trīs tūkstoš eiro apmērā. Galvenajam trenerim mājas īpašnieki bija labi draugi. Izvācos pēdējai, tāpēc domāja, ka tas biju es. Kad ievācos, neviens kopā ar mani nedevās apskatīties, kādā stāvoklī ir māja. Tikai iedeva atslēgas. Izvācos, un tad pateica: viss, vari braukt mājās. Kāpēc? Viņš saka, ka esmu salauzis to un to. Atbildu, ka neko neesmu lauzis. Vienojāmies, ka tiksimies un runāsim aci pret aci. Aizbraucu uz Turku, četras stundas gaidīju viņu. Izrunājāmies, pateicu, ka esmu dzīvojis daudzās valstīs, Amerikā pie ģimenēm, un nevienā vietā neko neesmu salauzis. Ģimene nav audzinājusi mani lauzt svešas lietas. Divas nedēļas uzkavējos Somijā un meklēju citus piedāvājumus, bet neko nevarēju atrast. Atbraucu mājās, viss līdz kaklam, un tobrīd gribēju beigt karjeru. Pēkšņi parādījās "Hermes" variants. Kad aizbraucu, izrādījās, ka tur ir spēlētāji, kuri iepriekš pārstāvējuši "Tuto", un viņi teica, ka jau tobrīd tās mantas bijušas salauztas.

Kā tiki pāri posmam, kad gribēji beigt karjeru?Ģimene pierunāja. Tik daudz darba, laika, naudas ir ieguldīts un veltīts. Viss kopā. Un tā pielikt punktu...

Kāpēc Latvijā izvēlējies tieši "Zemgali"?Jauna komanda, labs kolektīvs, cilvēcīgs un labs treneris, divi treniņi dienā. Pats zvanīju, kopā ar draugu Didzi Jansonu, kurš tur spēlē, nokārtoju lietas.

Kad pēc sezonas vienojies ar "Tuto", bija daudz piedāvājumu no somu klubiem? Jo U20 līgā padevās laba debija.Uzreiz pēc pēdējā mača dzirdēju par "Tuto" interesi. Sazvanījāmies, un jau maija sākumā zināju, ka braukšu pie viņiem. Sezonas vidū tika atlaists treneris, un viņam Somijā ir "laba" reputācija. Traks.

Pēc vairākiem gadiem Ziemeļamerikā pārcēlies uz Somiju. Kāpēc?Vispār bija interesanti. Atbraucu no Amerikas, no NAHL. Zināju, ka gribu uz Somiju, jo tuvu mājām un labs hokejs. Tomēr man nebija nekādu kontaktu. Sākumā uzrakstīju visām otrās līgas komandām, ka gribu braukt pie viņiem uz pārbaudes laiku. Atbildēja, ka nav naudas ārzemniekam, jo jāmaksā transfērs tūkstoš eiro apmērā. Tad vienu dienu braucu mašīnā kopā ar vienu draugu, un redzējām, ka parkā cits draugs skrien krosu. Jautāju, kāpēc viņš skrien. Izrādās, brauc pie Vjačeslava Fanduļa uz Somijas ceturto līgu, uz Pori pilsētu. Zināju, ka viņiem ir "Assat" komanda - gan U20, gan lielā. Noskaidroju, ka jau nākamajā dienā piecos no rīta viņš brauc prom. Piezvanīju Fanduļam, sarunāju, ka varu braukt, saliku mantas un nākamajā rītā devos ceļā. Aizbraucu, nedēļu trenējos pie Fanduļa, un viņš teica, ka sarunās U20 komandas treneri, lai viņš atnāk un paskatās. Ieradāmies pirmdien, bet prom devāmies piektdien. Bija sarunāts, ka treneris nāks ceturtdien, bet neatnāca. Nebija arī piektdien. Domājām, ka nekā. Beigās parādījās sestdien un uzreiz pateica, ka viņam vajadzīgs aizsargs. Gribēja mani, gribēja Danielu Riekstiņu, par kuru nebija 100% pārliecināts vēl, jo jāskatās, kurus paņems uz lielo komandu. Man uzreiz atsūtīja programmu, pateica, ka augustā jābūt atpakaļ.

Sezona Somijas U20 līgā bija ļoti veiksmīga vai ļoti, ļoti veiksmīga?Ļoti veiksmīga. Treneris daudz uzticējās, ļāva spēlēt, neko īpaši nemācīja, jo biju viens no vecākajiem. Deva laiku - laukumā gāju pa 25 minūtēm mačā, reizēm virs 30.

Kā sezonas laikā var savākt lietderības koeficientu +37?Aizsardzībā jāvinnē divcīņas, jāatdod uzbrucējam ripu un jāiet uz priekšu. Tieši tik vienkārši.

Sezonas gaitā pievienojies arī lielajai komandai.Jā, biju uz četriem treniņiem un devos arī izbraukumā. Līdz pēdējam brīdim nebija zināms, vai spēlēšu. Beigās pieteica sešus aizsargus un 13 uzbrucējus. Ja būtu septiņi aizsargi, tiktu pieteikumā.

Ko galvenais treneris Peka Rautakalio pateica par Latviju?Parunājām par Latviju, par manu treneri Amerikā Polu Baksteru, kurš iepriekš strādāja Somijā. Par manu spēli neko daudz nerunājām. Par Latviju viņam bija tikai labākās atsauksmes - laba un patīkama pilsēta. Neko sliktu neteica.

Jaunajiem spēlētājiem Somija ir labākais risinājums?Ļoti atkarīgs no trenera - vai uzticas un dod spēlēt. Ārzemniekam tas ir ļoti svarīgi. Kad aizbrauc tur, kur neesi vēlams, kad esi paņemts kā piektais vai sestais aizsargs... Kā es šajā sezonā. Viņi zināja, ko grib, tāpēc bija savākti četri aizsargi, bet brīvas bija tikai pēdējās divas vietas. Somijā ir labs hokejs - ātrs, tehnisks, taktika. Neko sliktu nevaru teikt.

Izsaukums uz Latvijas izlasi bija pārsteigums?Jā, bija, jo ilgāku laiku nebiju spēlējis. Piezvanīja, kad bija trauma. Teicu, ka darīšu, ko varēšu, ka ārstēšu kāju. Skatīsimies, kā būs. Šodien [pagājušajā ceturtdienā - aut.] uz ledus esmu piekto reizi kopš traumas.

Kādas ir tavas izredzes sastāvā noturēties kaut nedēļu ilgāk?Atkarīgs no tā, cik ātri atjaunošos, jo neko kājām neesmu darījis. Nedēļu pirms nometnes atsāku slidot. Kopā ar komandu gāju uz ledus, bet vieglā režīmā un bezkontakta kreklā. Redzēsim, kā kāja jutīsies. [Pēc piektdien notikušās pārbaudes spēles pret Latvijas U18 izlasi Bazevičs no komandas tika atskaitīts - aut.]

2014. gada novembrī pārbaudes turnīrā Norvēģijā debitēji Latvijas izlasē. Kā nonāci tur?Caur Fanduļu, kurš teica, ka Mārim Baldoniekam ir interese. Uz klubu tika atsūtīts uzaicinājums. Prasīja, vai vēlos doties, jo sanāca izlaist vienu maču. Protams, ka gribēju. Latvijas izlase ir pats augstākais līmenis. Sajūtas bija ļoti labas.

Atceroties turnīru, kādas ir pirmās atmiņas?Viss sakārtots, viss organizēts, visi ir profesionāļi un zina, kāpēc tur atrodas. Labākās viesnīcas un labākā ēšana. Uzreiz jūti, ka esi tur.

Runājot par izlasēm, esi pārstāvējis U20 komandu, bet ne U18. Kopš 14 gadu vecuma spēlēju ārpus Latvijas. Treneri izvēlējās spēlētājus no "Rīgas". Ņēma tos, kuriem uzticas. Mani nezināja. Ko varu un ko nevaru. Tā sanāca. Pēc sezonas atbraucu no Amerikas, patrenējos, un viss.

Jau pieminēji treneri Baksteru, kurš vadīja "Wichita Falls Wildcats" - tavu pēdējo komandu Ziemeļamerikā. Ko viņš tev ir devis?Viņš ir labākais treneris, kāds līdz šim bijis. Iemācīja spēlēt aizsardzībā. Pirms tam neviens nebija stāstījis, kā pareizi jādara. Kad uzbrucējs ir stūrī, kur jāliek nūja. Kā jāizdara spēka paņēmieni. Kad zonā tiek iemesta ripa, kā pareizi savākt - nevis skriet pēc ripas un tad griezties, bet ar loku ieslidot ripā. Nianses, kas pēc tam noder. Un loģiskas nianses. Sēdi un domā: kā es to varēju nezināt? Bet neviens nebija parādījis, neviens nebija mācījis. Ļoti palīdzēja. +37 ir Bakstera nopelns.

NHL Baksters bija zināms kā kauslis. Spēlējot pie viņa, arī tu pievērsies dūru cīņām.Kad mani aizmainīja uz jauno komandu, pirmajā spēlē redzēju, ka nav neviena, kurš aizstāvētu komandas biedrus. Bija pāris spēka paņēmienu uz robežas, bet neviens nepievērsa uzmanību. Zaudējām. Vēl no pirmā mača atmiņā palicis tas, ka paņēmu ripu, izgāju no savas zonas, tiku pāri visam laukumam un metu pa vārtiem. Nogāju malā, un tad Baksters teica - ja vēlreiz tā izdarīšu, sēdēšu malā.

Jo?Mēs spēlējām piespēļu hokeju. Individuāli neļāva spēlēt. Bija piespēles, viss uz nūjas. Nedrīkstēja pa bortu laist ripu ārā no zonas. Izdarīsi - nespēlēsi. Viņš strādāja izaugsmei, nevis rezultātam, lai gan beigās tas saiet kopā. Viņam bija svarīgi, lai izdari visu pareizi. Nesanāks - nekas. Varbūt nedabūji ripu ārā no zonas, jo komandas biedram iedeva iekšā, bet atdevi uz nūjas - izdarīji. Viņš skatījās uz priekšu, uz nākotni.

Atgriežoties pie kautiņiem, viņš deva padomus?Jā, iemācīja pāris lietas. Viņam patika, ka rādām raksturu, ka esam cits par citu. Sapratu: ja gribu spēlēt, tad jāapvieno darbs aizsardzībā un komandas biedru aizstāvēšana. Sanāca tīri labi. Lai gan baigie kautiņi nebija - vairāk pabakstījāmies. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka parādi otrai komandai: ja iedos iekšā, to neatstāsi bez ievērības. Un tas uzreiz strādā psiholoģiski.

NAHL valda netīrs hokejs?Nav nemaz tik netīrs. Nav tā, ka ar nūjām sit pa galvu, kamēr tiesnesis pagriezis muguru. Taču ir spēka spēle, tāpēc gadās asumi. Visi cīnās, kapājas, bloķē metienus. Izteikts amerikāņu hokejs.

Kad pārcēlies uz "Wichita Falls Wildcats", pirmo sezonu dzīvoji fermā.Kopā ar istabas biedru dzīvojām vienā lielā istabā, nebija katram sava. Mājās bija trīs ēzeļi, turpat pagalmā ganījās zirgi. Līdz pilsētai bija jābrauc 25 minūtes. Otrajā gadā dzīvoju pie Breda Kemspija, kuram ir savi naftas urbumi. Taču uz ielas nekad nepateiksi, ka viņam ir vairāk naudas nekā citiem. Parasts, pieticīgs. Bet mums klājās ļoti labi - nauda nebija aktuāla.

Pusaudža gados būt prom no mājām - tas ir grūti?Pirmie gadi bija smagi. Gribējās satikt draugus, gribējās braukt mājās un ēst omas pusdienas. Taču otrajā gadā, kad dzīvoju Zviedrijā, apradu. Sapratu, ka tas ir dzīvesveids, kuru esmu izvēlējies, ka daru to, ko gribu darīt. Bija jāmācās pašam risināt problēmas.

Kā no Zviedrijas nokļuvi Amerikā?Facebook sāka rakstīt aģents. Neatceros, kā sākās, bet beidzās ar to, ka pēc katra mača sūtīju viņam, kā gāja - lietderības koeficients, punkti, ja tādi bija. Uzturējām kontaktu no janvāra līdz sezonas beigām. Un tad viņš mēģināja mani iekārtot Kanādas līgas importu draftā.

Kāpēc neizdevās noturēties WHL?Zviedrijā uz spēlēm nāca maksimums 200 cilvēku. Maksimums, jo parasti bija vecāki un kādam draugi. Mierīgs hokejs. Bērnu hokejs. Tad aizbrauc uz WHL, pirmā draudzības spēle notika hallē, kur iepriekš norisinājās pasaules čempionāts junioriem - 10 vai 11 tūkstoši vietu. Augša bija ciet, bet arēnas apakša bija aizpildīta, kādi seši tūkstošu. Kultūršoks. Vienu dienu gaitenī spēlē ķērājus, nākamajā gar soliņu slido spēlētājs un visiem piedāvā izkauties. Psiholoģiski nebiju gatavs. Arī fiziski ne. Ja noturies mēnesi vai divus, tad pievelc klāt, bet sākumā tas ir liels šoks.

Kas notiek, kad zaļam gurķim piedāvā izkauties? Nodur galvu un ceri, ka neizvēlēsies tevi?Baigi bailīgs nebiju, bet tajā brīdī domā: skatīties acīs vai tēlot, ka tev atsējusies slida? Tobrīd nemaz nezināju, ko atbildēt. NAHL samācījos. Ja ceturtās maiņas spēlētājs, kurš to vien dara kā kaujas, piedāvā, tad labāk gribi, lai viņš ir laukumā. Manai komandai ir izdevīgāk, ka viņš spēlē. Pretiniekiem ir izdevīgi, ka kāds no manējiem, kurš spēlē hokeju, atsēž piecas minūtes. NAHL iemācījos, ka tā arī jāsaka. Vai jāpaskatās uz numuru un jāpajautā: kas tu esi?

Kad nenoturējies WHL, nonāci Aļaskā.WHL ir tuvu NHL - halles, ģērbtuves, viss. Aizbraucu uz Aļasku, lidostā savāca menedžeris, 45 minūtes braucām līdz hallei, jo todien bija spēle. Parunājām par hokeju un dzīvi. Ierodos hallē. Pirmais - tribīnes ir metāla soli. Kad izdari ko labu, nevis aplaudē, bet ar kājām dauza pa soliem un taisa troksni. Ģērbtuves atradās ārpus halles - tāds vagoniņš, kuru pieāķē mašīnai un aizvelc, kā celtniekiem. No WHL superģērbtuves uz turieni. Bet bija interesanti. Kad ārā bija auksts, 50 metrus garo celiņu līdz hallei uzlējām ar ledu. Gluži kā filmā "Mystery, Alaska".

Tur juties kā filmā?Bija interesanti. Neteikšu, ka slikti. Lai gan tieši sliktās lietas saliedē komandu. Sezonas beigās beidzās lentes. Tad ņēmām izlietoto nost no nūjām un ar to stiprinājām kājsargus. Īpašniekam vienkārši beidzās nauda. Bija forši. Pēc tam atceries. Labākie gadi jautrības ziņā. Visi draudzīgi smējāmies par to, kas mums nav, nevis burkšķējām.

Kas Aļaskā notiek brīvajā laikā?Reizēm pie halles nāca aļņi. Paslēpāmies mašīnās un kaitinājām. Braucām ar sniega močiem un kvadricikliem, visādas ziemas izklaides. Eksotiski. Izbraukumi gan bija traki. Vispirms lidojām uz Sietlu, tad lidojām uz Edmontonu, bet beigās astoņas stundas autobusā. 13 dienās bija septiņas vai astoņas spēles izbraukumā, un visas uzvarējām. Toreiz atbraucām mājās trijos naktī. Iekāpām mašīnā, tad istabas biedrs manā pusē nolaida logu, lai pajautātu, cikos rīt treniņš. Un vairs nevarējām pacelt logu augšā. Ārā -40 grādi un 40 m/s liels vējš, un līdz mājām jābrauc pusstunda. Izdzīvoju. Ir par ko pasmieties un pastāstīt.

Vasarā trenējies Sanktpēterburgā. Kā nonāci tur?Nometnes nosaukums ir "Gladiator Land", un tur brauc KHL un MHL hokejisti. Ir tāds kā skriešanas trenažeris, kuru var pacelt augšā un nolaist lejā. Visu filmē, gudri treneri. Viena kāja tie taisni, otra ir mazliet slīpa. Pie tā jāstrādā. Lai abas ietu taisni, citādi zaudē spēku, zaudē ātrumu, jo neslīd tik labi. Zālē skatījās katram individuāli. Man pēc vingrinājumiem reiba galva, jo nebija attīstīta līdzsvara sajūta. Intensīvs treniņš 45 sekunžu garumā, maiņas ilgumā, lai būtu lielāka jauda. Jāmet kūleņi, jālec un gaisā jāapgriežas par 360 grādiem. Vestibulārais aparāts. Individuāla pieeja, mazas grupas - ne vairāk par pieciem cilvēkiem.

Kārļa Skrastiņa un Oskara Bārtuļa nometnē esi pasniedzis Bikram jogu. Kādā veidā tā aizrāva tevi?Pirmo gadu ārpus Latvijas dzīvoju Losandželosā. Katru dienu braucām garām studijai, un katru dienu tur bija daudz cilvēku - gāja iekšā, nāca ārā. Skatījāmies, skatījāmies, līdz vienu dienu aizgājām. Kad dzīvoju Stokholmā, arī tur daudz cilvēku gāja - vienmēr pilns. Tad tētis izdomāja, ka tas varētu būt labs bizness. Lai atvērtu studiju, jāiziet deviņas nedēļas ilgs kurss - divas nodarbības dienā, anatomijas kurss, lekcijas. Aizsūtīja arī mani, lai uzlabotu formu un nostiprinātu muskuļus. Tagad ir tāda kā profesionālā izglītība - varu braukt uz jebkuru vietu pasaulē un pasniegt, ja tur nav sava cilvēka. McDonald's Ņujorkā ir tāds pats kā Maskavā. Tāpat Bikram joga Rīgā ir tāda pati kā Losandželosā vai Austrālijā.

Ar ko tā atšķiras no parastās?Katram savs. Tā 90 minūšu laikā nodarbina visas muskuļu grupas. Pozas izvēlētas tādā secībā, lai papildinātu cita citu. 90 minūtēs nodarbina visus muskuļus - lielos, mazos, iekšējos, ārējos. Un tas viss notiek 40,6 grādu karstumā.

Es varētu izturēt 90 minūtes 40,6 grādu karstumā?Tas ir domāts visiem. Bija arī mani vecvecāki. Tāpat kā skrienot krosu - vari iet, vari lēnām tipināt, vari sprintot. Pats kontrolē. Izmēģināt ir iespējams arī bez maksas. Pagājušajā gadā katru svētdienu pulksten 11:11 Lucavsalas parkā bija nodarbība. Kad būs labs laiks - varbūt maija vidū, maija sākumā. Jāseko līdzi bikramyoga.lv. Ja godīgi, vēl tam neesmu pieķēries - sezonas laikā to lieku malā, galvenais ir hokejs.