Un tomēr – zaudējums Beļģijai radīja sliktu pēcgaršu labam turnīram. Pēdējam mačam vienkārši pietrūka garšvielu un maltīte tika sabojāta, bet, kā zināms, atmiņā vislabāk paliek pēdējās spēles rezultāts.
Visvienkāršāk būtu sākt gausties par latviešu mentalitāti, izraēliešu un portugāļu grābekļiem pieskaitot arī Beļģijā darināto kātu, taču šoreiz tas ir nevietā. Pirmkārt jau tāpēc, ka iepriekšējos turnīros Latvijas basketbolisti mājās devās pēc trim spēlēm un labākajā gadījumā ar vienu uzvaru čemodānā.
Šoruden Latvijas izlase izcīnīja četras uzvaras, pārspējot Bosniju un Hercegovinu, Melnkalni, Maķedoniju un Ukrainu. Tieši mačs pret Maķedoniju vislabāk apliecina to, ka šī nebija nekāda zaudētāju komanda. Puiši varēja cerēt uz diezgan loģisku Lietuvas uzvaru pār bosniešiem, taču satvēra likteni savās rokās, izdarīja to, kas bija jāizdara un pirmoreiz kopš 2001. gada sasniedza kontinenta labāko divpadsmitnieku. Arī uzvara pār Ukrainu pierāda, ka šai komanda pēc pirmā mērķa izpildīšanas pat prātā nenāca doma, ka darbs jau ir padarīts.
Kas notika mačā pret Beļģiju? Kāpēc komanda, kas visu turnīru no spēles uzbruka ar augstu precizitāti pēkšņi nevarēja trāpīt brīvus metienus? Ja gribat viennozīmīgu atbildi, tad tādas nav. Kā gan Francija varēja zaudēt Vācijai, kā gan Serbija varēja neuzvarēt Ukrainu, bet Grieķija zaudēt Somijai?
Neviena komanda šajā turnīrā nav aizvadījusi labi visas spēles un pēc mača pret Beļģiju to var teikt arī par Latviju. Vienā dienā un vienā mačā var notikt jebkas un šoreiz tas notika – puiši meta garām brīvus metienus, izmeta autā piespēles un beigās zaudēja. Zaudēja pelnīti. Konkrētajā spēlē, bet ne turnīra kontekstā.
Mūsdienu basketbolā Latvijas izlase Eiropas čempionātos līdz šim nebija izcīnījusi vairāk par divām uzvarām vienā turnīrā, bet šogad izdevās uzvarēt četrās spēlēs. Bija gan pārliecinošas uzvaras, gan uzvaras spraigās galotnēs, turklāt nebija neviena bezcerīga zaudējuma.
Un tagad jautājums – vai tad kopš 1993. gada mums ir bijusi labāka Latvijas izlase? Nav runa par tām komandām, kuras bijušas tikai uz papīra un dažu cilvēku prātos, kuri pieņem vairs tikai sava viedokļa pareizību. Runa ir par reāliem spēlētājiem, treneriem un parādīto sniegumu.
Protams, pēc spēles pret Beļģiju zaudējuma rūgtums vēl kādu laiku neļaus pilnībā izbaudīt kūku pie kafijas, tomēr nav pamata šīgada Latvijas izlasi saistīt ar iepriekšējo gadu neveiksmēm. Šīgada komandai bija jau pavisam cita mentalitāte. Vienīgi turnīra gaitā strauji augošā apetīte tagad liedz izbaudīt labi padarīta darba augļus.
