Kādas ir sajūtas, slidojot kreklā, kuram uz krūtīm ir Latvijas ģērbonis?Protams, ka īpašas. Visi čaļi ir zināmi no bērnības, kopā esam spēlējuši. Arī galvenais treneris ir zināms. Viennozīmīgi īpaša un patīkama sajūta. Treniņā ar visiem sarunāties savā valodā ir ļoti patīkami.
Sezonas gaitā cik ļoti ilgojies pēc mājām?Neaprakstāmi. Brīžiem ir tā, ka ļoti gribu mājās. Sākumā ir viegli, jo viss jauns, taču sezonas vidū ir brīži, kad sāc ilgoties. It kā jau nevari sūdzēties, jo dari to, kas patīk. Bieži runāju ar citiem Latvijas hokejistiem, kuri atrodas ārpus valsts. Cits citu atbalstām, padalāmies domās un iespaidos. Visbiežāk runāju ar Juri Upīti, Miku Indraši - tiem, ar kuriem kopā spēlēju junioros. Sekoju līdzi, pēc labas spēles uzrakstu. Kontakts ir ar daudziem.
Esi dzīvojis gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Lielbritānijā. Eiropā par mājām domā mazāk?Īstenībā jā, jo Ziemassvētkos un Jaunajā gadā vari atbraukt mājās. Ar Ameriku ir astoņu stundu starpība, plus 12 stundas jālido. Kad ej gulēt, latvieši ceļas, un otrādi.
Cik tuvu Latvijas izlasei esi bijis līdz šim?Pie Teda Nolana tiku pasaukts uz nometni, bet galīgi negaidīju, tāpēc neatrados labākajā sportiskajā formā. Īpaši lielu konkurenci nespēju izrādīt un pārāk ilgi tur nenoturējos.
Sezonu pabeidzi Anglijā, bet sāki Latvijā, pārstāvot Rīgas "Prizmu". Kāda ir sajūta, kad citi dodas uz klubiem, bet tu vēl meklē darbu?Protams, sajūta nav patīkama, kad redzi - visi jau trenējas un spēlē, bet tu vēl sēdi mājās, trenējies saviem spēkiem, gaidot un cerot uz jauniem piedāvājumiem pēc iespējas ātrāk.
Kāpēc nevarēji atrast komandu?Bija sarunāts, ka braukšu atpakaļ uz iepriekšējo komandu [Tulsas "Oilers" no ECHL - aut.]. Bija sarunāts, ka ņemšu līdzi Miku Lipsbergu - bija labas attiecības ar treneri, viņš paskatījās statistiku un piekrita. Pēkšņi nomainījās treneris, jo iepriekšējais pārcēlās uz Amerikas Hokeja līgu. Tobrīd meklēja jaunu treneri, bet ģenerālmenedžeris teica, ka viss būs kārtībā. Mutiski bijām vienojušies, gaidīju biļetes, taču septembra sākumā treneris pateica, ka ņems savus spēlētājus. Traka situācija. Pirms tam piedāvāja Eiropas komandas, bet atteicu, jo domāju, ka braukšu atpakaļ uz Ziemeļameriku. Nācās sākt Latvijas čempionātā, nekas cits neatlika. Kad parādījās pirmā iespēja, aizbraucu uz Angliju.
Pats biji apmierināts ar sezonu un 47 spēlēs savāktajiem 14 punktiem?Vienmēr gribēju uzspēlēt Amerikā, un beigās viss izvērtās labi. Lai gan bija savainojumi, noturējos komandā līdz sezonas beigām, jo treneris paturēja. Sezonas laikā daudz spēlētāju nāk un iet. Tiklīdz ar kādu sadraudzējies, viņu atskaita. Spēlētāju daudzums ir nenormāls. Mums nomainījās laikam septiņi vārtsargi. Jebkurā brīdī var aizmainīt uz jebkuru komandu, tādēļ nedrīkst slinkot - visu laiku jāstrādā, jāpierāda. Motivācijas ziņā tas ir ļoti labi. Protams, ir brīži, kad liekas, ka ir par traku. Summā neko sliktu nevaru teikt. Izbaudīju Amerikas hokeju. Aizbraucam uz Floridu, izejam ārā no halles, un tur silda saule un aug palmas. Nevis Kazahstāna, kur sniegs.
Kādas domas šaudījās pa galvu, kad sēdies lidmašīnā un devies uz ECHL?No citiem spēlētājiem biju dzirdējis labas atsauksmes par Amerikas Savienotajām Valstīm, tāpēc lidoju ar patīkamu uztraukumu. Pirms došanās visu interesantāku padarīja fakts, ka komandā biju vienīgais eiropietis. Uztvēru to kā jaunu izaicinājumu.
Iepriekš teici, ka ECHL algas ir 500 līdz tūkstoš dolāru nedēļā. Kā tas izskatās uz Eiropas fona?Nu, mums tikai kādiem trim četriem veterāniem bija tūkstotis nedēļā, pārējiem bija mazākas algas. Varbūt citās komandās bija lielākas, bet zinu tikai par mūsu aptuveno atalgojumu. Man kā austrumeiropietim maksāja aptuveni 550 dolārus nedēļā.
Atgriežoties pie pēdējās sezonas, oktobra beigās Rīgas "Prizmu" nomainīji pret Mančestras "Storm". Kā nonāci Anglijā?Ja godīgi, pirmo reizi komandu neatradu ar aģenta palīdzību. Palīdzēja draugs, kurš mācījās kopā ar treneri. Mums bija spēlējošais treneris. Komandai negāja labi, viņš bija pieminējis, ka meklē aizsargu. Es Latvijā meklēju komandu. Aizlika par mani vārdu, un jau pēc pāris dienām biju tur.
Anglijā ir futbols, futbols un vēlreiz futbols. Kāda izskatās hokeja karte?Futbols visiem ir pirmajā vietā, bet hokejs ir ļoti līdzīgs ECHL. Ļoti daudz amerikāņu un kanādiešu, kas spēlē Ziemeļamerikas stilā. Komandās ir arī pāris angļu, kuri spēlē izlasē. Gan līmenis, gan spēles stils ir līdzīgs ECHL. Tikai nedaudz rupjāks, jo otrpus okeānam ir labāki tiesneši, kuri atļauj mazāk.
Tev 41 mačā sakrājās 60 soda minūtes.Tieši tāpēc. Vienmēr patikusi spēka spēle, vienmēr esmu to piekopis. Pērn aizbraucu uz Ameriku, treneris bija bijušais kauslis, un tur kaušanās ir norma. Atsēdi piecas minūtes, ej laukumā un kaujies atkal. Pieradu pie spēka stila. Sanāca izkauties vienu reizi, bet redzēju, ka čaļi cits citu aizstāv, un man tas patika. Arī Anglijā sanāca viens kautiņš. Interesanti un specifiski.
Kā gāja kautiņos?Amerikā bija līdzīgi, pat varētu teikt, ka uzvarēju. Arī Anglijā liekas, ka uzvarēju. Man vismaz tā šķiet. Ir pieejams arī video. [Pārliecinoša uzvara Birziņa kontā - aut.] Sanāca sitiens, arī pats mazliet dabūju. Turējos labi, jo neesmu pats lielākais.
Dzīvojot Mančestrā, kļuvi par "United" vai "City" fanu?Nepatīk sēdēt mājās, tāpēc pēc iespējas vairāk cenšos atrast kādu nodarbi. Lai dienas izsūtījumā ātrāk skrietu uz priekšu. Bija labs kontakts un iespēja tikt pie lētākām futbola biļetēm, sanāca aiziet uz divām "United" un vienu "City" spēli. Ja jāizšķiras starp abām komandām, tad laikam vairāk fanoju par "United" - labāka atmosfēra un senākas tradīcijas.
Mančestras "Storm" sezonu pabeidza turnīra tabulas lejasgalā un neiekļuva izslēgšanas spēlēs. Objektīvi vai nepaveicās?Kad atbraucu, komandai negāja, bet vēlāk uzvarējām 10-12 spēlēs pēc kārtas. Manuprāt, bija salīdzinoši meistarīga komanda. Būtu labāk, ja mums nebūtu spēlējošais treneris, kas Anglijā ir populāra lieta. Man šķiet, ka to apvienot ir diezgan grūti. Ja sezona būtu par desmit spēlēm garāka, mēs tiktu izslēgšanas mačos!
Gan regulārajā čempionātā, gan izslēgšanas spēlēs uzvarēja Šefīldas "Steelers". Kā viņiem veiksies Čempionu līgā?Pirmās četras piecas komandas ir ļoti naudīgas, ar labiem spēlētājiem. Mums kā pirmā gada komandai pret viņiem gāja grūtāk, bet man ir otrādi - labāk patīk spēlēt pret spēcīgām komandām, nevis vājām. Var pārbaudīt spēkus. Domāju, ka viņi Čempionu līgā nebūs vājākie, taču šaubos, ka sastādīs konkurenci Zviedrijas un Somijas labākajām vienībām.
Spēles pret latviešiem ir īpašas?Protams. Pret komandu, kurā spēlē cits latvietis, gribu nospēlēt labāk, lai pēc tam, ja nu kāds apjautājas, kā gāja, varu pateikt tikai labāko. Pēc mačiem bieži satiku Mārtiņu Poreju un Ņikitu Koļesņikovu. Patīkami satikt latvieti un parunāties dzimtajā mēlē.
Esi spēlējis arī kopā ar latviešiem - 2013. gadā kopā ar Ēriku Ševčenko un Jāni Straupi devāties uz Norvēģiju un mēģinājāt iekarot vietējo līgu. Tomēr pēc 20 mačiem devāties prom.Kopā gāja labi. Aizbraucām uz jaunu valsti, dzīvojām trijatā, bija jautri. Pavisam citādi ir dzīvot un spēlēt vienā komandā ar citiem latviešiem, nevis būt vienam pašam. Viennozīmīgi. Sezonas vidū mums pateica, ka komandai beigusies nauda, tāpēc draudzīgi vienojāmies, ka lauzīsim līgumus un katrs dosimies savu ceļu.
No Norvēģijas pārcēlies uz Itāliju. Kā ir pievienoties komandai jau sezonas gaitā?Ševa aizbrauca uz ECHL, Straupe - uz Ukrainu, es - uz Itāliju. Izklīdām pa pasauli. Itālijā atkal viss bija jauns - komanda, kultūra, apstākļi. Klubs bāzējās ļoti skaistā vietā - apkārt daudz kalnu, 40 minūtes no Austrijas robežas un viena stunda līdz Venēcijai. Pasakaina vieta! Vides ziņā Itālija patika daudz labāk nekā Norvēģija, un arī tur nebiju pilnīgi viens, jo 100 kilometru attālumā spēlēja Mārtiņš Jakovļevs. Pēc spēlēm sanāca satikties un parunāt. Kopā pat sanāca aizbraukt ekskursijās.
Pirms Eiropas un Amerikas apceļošanas biji starp pirmajiem, kuri lauza ceļu Kazahstānā. Tiesa, piedalījies vien desmit spēlēs un vēlāk devies prom. Kādas atmiņas palikušas pēc pieciem gadiem?Kazahstāna man saistās ar diezgan sliktām atmiņām. Cerēju pēc pirmās kaut cik jēdzīgās sezonas aizbraukt un spēlēt, bet treneris manus plānus mainīja. Pusi sezonas nespēlēju, tikai trenējos ar komandu. Arī kultūra bija sveša un eksotiska. Ķīnieši, kuri runā krieviski, likās diezgan interesanti. Zirga gaļa veikalos, apkārt klaiņojoši suņi stepēs. Pilnīgi pretēji Latvijai. Bet tik un tā jauna pieredze, un reizēm sliktās lietas palīdz priekšdienām. Kopsummā tā bija mana sliktākā izvēle karjerā. Trenerim nepatiku, tā var īsumā raksturot. Nogrieza algu, nelaida uz citām komandām. Bija drausmīgi. Gan jau par šo treneri ir dzirdēts nelaiķa Kaspara Astašenko intervijās.
Esi mēģinājis spēlēt arī mājās, jo trenējies kopā ar Rīgas "Dinamo".Jā, pagājušajā gadā pirmajā Jūrmalas treniņā smiltīs sarāvu kājas muskuli. Diezgan neveiksmīgi viss izvērtās.
Kurā virzienā skaties nākamās sezonas sakarā?Visticamāk, palikšu Eiropā. Kaut gan nekad neko nevar zināt!
