Amatierisms – kaut kas valda pār tevi. Profesionālisms – tu valdi pār kaut ko.
Amatierisms nenozīmē amatieru sportu. Tas vienkārši ir haotiskums un ceļš uz neveiksmi. Nodarbošanās ar iemīļoto sporta veidu, netēmējot uz lieliem panākumiem, ir lieliska lieta! Un amatieru sportā ļoti bieži ir novērojama stingri profesionāla attieksme pret to, ko sportisti dara. Amatierisms ir tad, kad sporta nodarbības tiek darītas neatbilstoši to jēgai un mērķim. Amatierisms ir tad, kad kādas lietas sportā, vai saistītas ar sportu, tiek darītas neadekvāti.
Profesionālisms nenozīmē profesionālo sportu, bet gan veiksmi un uzvaras nesošu attieksmi un darbības sportā. Savukārt paši sporta profesionāļi retāk vai biežāk pieļauj amatierisku, neveiksmi nesošu domāšanu un rīcību, vai bezdarbību. Profesionālisms nozīmē adekvātumu.
Amatierisms jeb diletantisms sportā izpaužas daudzos gan redzamos, gan slēptos veidos. Profesionālisms nozīmē izvairīties no šiem neveiksmes slazdiem un darīt lietas gudri.
Daļu no svarīgām lietām, kas ietekmē sportista panākumus, esmu nosaucis par: Iekustēšanās, krāšana, darbs ilgtermiņam, neticība sev, disciplīna, “īstais brīdis”, gribēšana, svaru “cilāšana”, “gudrība”, nodoms, sportiskās formas zaudēšana, attieksme pret zaudējumu, pret uzvaru, pret kritiku, sevis pārvaldīšana un šīs reizes tēma – “lielais” sports un sevis uztveršana un identitāte.
Amatieris sevi pārāk identificē ar to, ar ko viņš nodarbojas. Dzīvošana sportam un domāšana pārsvarā tikai par sportu amatierim ir gan stresors, gan ierobežotas dzīves uztveres faktors. It kā jau ir labi, ja sportists ļoti aizraujas ar savu lietu, taču nenoliedzams fakts ir tas, ka viņam tik ļoti patīk vienkārši dalība tajā, ka piespiest sevi strādāt ilgtermiņam un iziet ārpus komforta zonas bieži vien šķiet apgrūtinoši. Ir, piemēram, atšķirība – trenēties vieglatlētikā, vai kļūt par augstas klases vieglatlētu, trenēties tenisā, vai kļūt par labu tenisistu. Nodarboties ar sportu ir daudz vieglāk un patīkamāk, nekā kļūt par uzvarētāju.
Profesionālis apzināti it kā nedaudz distancējas no sporta, lai gūtu tajā lielākus panākumus. Profesionālis saprot, ka, lai tajā gūtu panākumus, ir arī jāprot dozēt slodzi. Profesionālis labāk prot atpūtināt nervu sistēmu no sporta, vairāk paplašina savu redzesloku, kas tieši sekmē atjaunošanās procesus. Profesionālis „nesadeg”. Viņš saprot, ka viņam, kā cilvēkam, ir vērtība arī bez sporta. Profesionālim sports ir darbs, taču viņš nekad neteiks: “es esmu mans darbs”. Viņš sevi uztver kā cilvēku, atbildīgu personību, kas nodarbojas ar sev ļoti interesantu un ļoti nozīmīgu lietu. Pārāk nozīmīgu, lai to visu sabojātu.
