Kāds teiks, ka nekas īpašs – sasisti futbola pundurīši. Daļēji taisnība, taču pēdējā laikā Latvijas futbola druvā tik sērīga situācija, ka jāpriecājas arī par šādu panākumu. Piemēram, lielā izlase šogad piecās spēlēs nav uzvarējusi ne reizi (pie tam viens no diviem neizšķirtiem kaunpilns – viesos pret Lihtenšteinu), PK2014 ciklu aizvada ļoti vāji un skaidrs, ka līdz augustam uzvaru arī nebūs - vismaz 10 mēnešus būs jāsadzīvo ar faktu, ka Latvijas izlase neuzvar. Tāpat arī U-21 izlase pagājušo kvalifikācijas ciklu nospēlēja bezcerīgi (0-2-6, vieni gūti vārti astoņās spēlēs!), kas ar nelielu piesardzību lika raudzīties Latvijas – Lihtenšteinas U-21 izlašu spēles virzienā.
Jā, Lihtenšteinas komanda spēlēja vāji un drīzumā varēsiet lasīt arī šīs valsts U-21 izlases trenera vakardienas komentāru par viņa gaužām pieticīgajām iespējām komplektēt sastāvu. Tai pašā laikā mums taču tik ļoti patīk salīdzināt sevi ar kaimiņiem – leišu U-21 pirms nedēļas tikai 83. minūtē Marijampolē izrāva 2:1 pār Sanmarīno (sitieni vārtu rāmī vien 4:2), savukārt igauņi vakar nospēlēja 1:1 ar Andoras U-21 (sitieni rāmī 4:4!). Piebildīšu, ka Sanmarīno ir aptuveni tikpat iedzīvotāju kā Lihtenšteinā (33-37 tūkstoši), bet Andorā (76 tūkstoši) divreiz vairāk. Ja domājat, ka leiši un igauņi ir bezcerīgi un nevajadzētu skatīties uz to sliktāko piemēru, tad oponēšu – tā pati Lietuvas U-21 vakar viesos 90. minūtē izlaida uzvaru pret Somijas vienaudžiem (2:2, sitieni rāmī 5:4 somu labā), savukārt Igaunijas U-21 pirms vakardienas murga prata ļoti cienīgi nospēlēt ar Dānijas U-21 (0:1, sitieni rāmī 3:3). Tāpat arī labi atceros viena poļu U-21 futbolista man teikto pēc panu 4:1 uzvaras pār Latvijas U-21 – sak, leišu U-21 bijuši ievērojami niknāki un sparīgāki pretinieki nekā mūsu U-21. Atgādinu, ka Polijas U-21 pārbaudes mačos martā gan Lietuvu, gan Latviju uzveica ar trīs vārtu starpību.
Tā ka priecāsimies par to, kas ir. Jā, tā bija tikai Lihtenšteina, bet līdz rudenim esam 1. vietā (13. augustā Horvātijas U-21 būs iespēja viesos Lihtenšteinu pārspēt pārliecinošāk) un līdz tam laikam Marianam Paharam un pārējiem ir iespējas sagatavoties arī nopietnākiem pretiniekiem. 5. septembrī Latvija uzņems Šveici, un šī spēle tad arī sniegs atbildes, vai varam ievainot arī lielos. Ticu, ka varam. Pagaidām priecājamies, bet īstie eksāmeni, kari, pārbaudījumi būs rudenī.
Atgriežoties pie vakardienas spēles, pārsteidza kuplais apmeklējums. Skatītāju bija tik daudz, ka spēles organizētājiem beidzās biļetes(!) un turpinājumā tās tika tirgotas, nedodot pretī papīrīti… Šādi nebiju mierā un pieprasīju, lai vismaz uz manis iedota papīra lapas pārdevēja uzraksta, ka esmu latiņu samaksājis - negribēju pēc tam mēģināt pārliecināt apsargu, ka tik tiešām esmu samaksājis... Oficiāli tika paziņota 780 skatītāju klātesamība, kaut man šķiet, ka bija vairāk. Nezinu, kā vispār varēja sarēķināt, ņemot vērā, ka daudzi tika iekšā ar ielūgumiem. Ņemiet vērā, ka Slokas stadionā kopumā ir 2 500 skatītāju vietas un patukši bija tikai malējie sektori. Var jau būt, var jau būt, ka bija tikai 780, tikai tad jājautā, kā Jūrmalas „Spartaka” mājas spēlēs var tikt fiksēti 600 skatītāji, ja atšķirība „uz aci” starp vakardienas izlašu spēli un Virslīgu bija vismaz pāris reizes U-21 izlases labā. Bet tas jau citas sarunas temats.
Nedaudz par spēlētāju sniegumu, uzreiz iestarpinot, ka viedokļi var atšķirties, un tas ir tikai normāli! Es paudīšu savējo. Vārtsargam Dmitrijam Grigorjevam darba praktiski nebija un vienīgajā Lihtenšteinas izcilajā momentā viesi pārsita pāri. Tomēr pēc pretinieku centrējumiem Grigorjeva izgājieni, ķermeņa valoda bija pārliecinoša un droša.
Arī aizsargiem darba, protams, bija pamaz, tomēr iekrita acīs Edijs Joksts un viņa spēle. Ja pērn Virslīgā šis garais futbolists bija lēnīgs un spēlēja nodurtu galvu un būtībā izcēlās tikai ar augumu, tad tagad man viņš šķita ļoti kustīgs un pārliecināts par sevi. Arī uzbrukumus ievadīja bez kompleksiem un precīzi. Visticamāk, neskatoties uz neesošo spēļu praksi četru mēnešu garumā (trauma), par labu nākusi atrašanās Polijas 1. līgas kluba „Zawisza” rīcībā. Ja Joksts būs mērķtiecīgs, nākotnē šis 1.96m aizsargs var kļūt par lietaskoku arī lielajā izlasē.
Gribētos līdzīgus vārdus teikt arī par komandas kapteini Vitāliju Jagodinski, tomēr viņa pieraksts (Kijevas „Dynamo” sistēma) ir skaļāks nekā līdz šim parādītais sniegums – ja Polijā viņam spēle vispār nevedās, tad vakar aizsardzībā darba īpaši daudz nebija, tomēr ļoti kliboja uzbrukumu iesākšana. Jācer, tā bija tikai neveiksmīga sakritība, un Jagodinskis citās spēlēs būs labāks – tā vienkārši jābūt un ne tikai pārstāvētā kluba, bet arī kapteiņa apsēja dēļ. Malējie aizsargi Dmitrijs Hmizs un Aleksejs Giļničs patika, pirmais kārtējo reizi pierādīja, ka vislabāk jūtas, pieslēdzoties uzbrukumiem, otrais precīzi un skaļi izrīkoja partnerus, piemēram, veidojot mākslīgo aizmuguri.
Balstā droši izskatījās Vjačeslavs Isjaevs un, šķiet, par viņu var teikt ko līdzīgu kā Joksta gadījumā – progresē ne pa mēnešiem, bet pa stundām. Noteikti par labu nāk Tamaza Pertijas uzticēšanās „Skonto” – ja vēl Polijā Isajevs spēlēja drebošām kājām, tad vakar vēroju citu ainu, turklāt ļoti patika viņa veidotā saspēle, atdodot bumbu te vienam, te otram partnerim, veikli mainot uzbrukuma malas, "izmētājot" bumbu. Paturam gan visu laiku prātā – pretī bija Lihtenšteina… Isajevs (un jebkurš cits) labi jūtas, ja pretinieks neizdara spiedienu un ļauj brīvi elpot, brīvi paskatīties pa labi, pa kreisi, brīvi saspēlēties. Vakar tā bija, citu reizi nebūs. Gļebs Kļuškins šoreiz šķita nedaudz pazudis, Roberts Savaļnieks otrā pusē likās darbībās asāks. Tiesa, Savaļniekam bija jāraida bumba pēc partnera nerealizētās pendeles, tomēr kopumā viņš lika viesiem pamatīgi pasvīst.
Pirms spēles rakstīju, ka mūsu U-21 izlasei (atšķirībā no lielās izlases) Lihtenšteina varētu būt ļoti parocīgs pretinieks tādā ziņā, ka visdrīzāk lielākoties būs jāuzbrūk, un tieši uzbrūkošie futbolisti ir Latvijas komandas trumpis. Šis domu gājiens piepildījās par 100% - tieši mūsu uzbrucēju meistarība lielā mērā noteica graujošo rezultātu. Artūrs Karašausks vārtus neguva, taču prasmīgi nopelnīja 11 metru soda sitienu, izcēlās ar pāris skaistiem reidiem un radīja nobrieduša (salīdzinoši ar citiem) futbolista iespaidu – varbūt arī masīvā auguma dēļ. Vairāki pretinieki uz viņa fona izskatījās bērnišķīgi. Protams, Karašauskam bija jārealizē izgājiens pie 4:0, taču tas lai paliek citai reizei. Ar piebildi - ja Karašausks tiks sākumsastāvā, jo, piemēram, pret Šveici ar trim uzbrucējiem (pat ja viens spēlē zemāk), visticamāk, nespēlēsim.
Toties pārējie divi uzbrucēji pilnībā piepildīja gaidas un varbūt pat pārsniedza tās. Lai gan Marians Pahars pēc spēles prātīgi norādīja, ka žurnālistiem nevajadzētu celt spēlētājus debesīs, jo tas var izspēlēt ļaunu joku, ticu, ka Deniss Rakels un Valērijs Šabala (arī pārējie šai materiālā uzlielītie) ir uz zemes vai vismaz ne augstāk kā 10 centimetrus virs tās. Abi radīja milzīgas galvassāpes pretiniekiem, kuri tā arī netika galā ar šo mūsu duetu. Nenoniecinot pārējo palīdzību, visus četrus vārtus noorganizēja Rakels un Šabala. Jā, Rakels nerealizēja Karašauska nopelnīto pendeli un 1. puslaikā īsti nespēja atvērties, tomēr 2. puslaiks mūsu poļu panam padevās krāšņs.
Vispirms gan bija Šabalas tik svarīgie pirmie vārti 30. minūtē, kad 18 gadus vecais uzbrucējs lēkājošo bumbu no 16 metriem trieca vārtu augšējā daļā. Ne mazāk svarīgos otros vārtus (1:0 bija slidens un nervozs) Rakels nokārtoja gandrīz vienatnē – saņēmis bumbu ne tai labākajā pozīcijā, viņš bezkaunīgā (labā nozīmē!) cīņā nogrūda pretinieku, tika garām vēl vienam un uzsita no labas pozīcijas (2:0). Trešajos vārtos Rakels jau atkal sev raksturīgā manierē paātrinājās un iespēlēja asi no malas, savukārt uz apsteigšanu lieliski nospēlēja Šabala (3:0). Visbeidzot ceturtos vārtus pēc partnera stūra sitiena 179 centimetrus garais Rakels guva ar galvu (4:0). Šabalam divi vārti, neskatoties uz spēlēšanu zem abiem uzbrucējiem Rakela un Karašauska, savukārt Rakelam divi vārti un rezultatīva piespēle vienā puslaikā pēc nerealizēta 11 metru soda sitiena. Vareni!
