Beidzoties Romas turnīram ir beidzies ļoti nopietns, grūts treniņu un atbildīgu sacensību cikls. Mūsu galvenais mērķis šajos divos gados, kad sākās olimpiskās atlases karuselis bija viens – iekļūt labāko sešpadsmitniekā un mēs to realizējām. Tagad, kad viss sasprindzinājums jau aiz muguras var nedaudz ievilkt elpu un paanalizēt mūsu sniegumu. Skaidrs, ka šis 12 ieskaites turnīru maratons nebija viegls. Drīzāk pārsteigumiem bagāts un pietiekami nežēlīgs pēc atlases kritērijiem. Patīkami, ka Latviju olimpiskajās spēlēs pārstāvēs divi vīru komandas un tas noteikti par kaut ko liecina, turklāt Latvijas “bīča“ komandai pēc olimpiskajām spēlēm (novembrī) vēl būs viens ļoti nopietns pasākums, kas saucas “1. Pasaules komandu kauss“ un tām pagaidām ir kvalificējušās tikai četras valstis (tās, kuras Londonā startēs ar divām komandām) – Brazīlija, ASV, Vācija un Latvija. Nebaidīšos teikt, ka ar vismazākajiem iespējamiem resursiem gan finansu, gan cilvēku resursiem. Šīs pašas lielvalstis to nesaprot, kā tas ir iespējams, bet nu tas ir noticis!
Kad ierodos Romā, tad allaž pārņem patīkamas sajūtas. Iespējams tas saistīts ar šīs pilsētas vēsturisko neatkārtojamību un īpašo auru. Protams, sava artava šīm sajūtām ir pērn pasaules čempionātā izcīnītā ceturtā vieta. No estētiskā viedokļa varu droši teikt, ka tik labi iekārtoti korti nav nekur. Ainaviski perfekta vieta ar teicami pārdomātu infrastruktūru. Visur dominē baltais marmors – daudzie atlētu skulptūru silueti rada piederības sajūtu agrāk kultivētajam sacensību garam. Krāsu gamma patīkami sabalansēta un pārdomāta – balts, pelēks, zaļš, dzeltens un melns ir šī turnīra vizītkarte – nekā kliedzoša, bet tik skaisti! Pat apsardzes personāls melnajos uzvalkos un baltajos kreklos ir tik nepamanāmi korekts , ka prieks noskatīties un nevienam nekādu problēmu. Tā var īsumā raksturot „Parco del Foro Italico” sacensību vieta.
Tomēr visskaistāk šeit izskatās naktī un itāļi to labi apzinās. Izgaismotās sacensību arēnas un skulptūru parks vienkārši ir lielisks. Turklāt vakarā atlido kaijas, daudz kaiju un tām patīk riņķot gaismās tieši virs sacensību arēnām. Atdzīvojas melnās nakts debesis un tās ir tik dzīvas un mierīgas! To pašu gan nevar teikt par notiekošo uz zemes sacensību laukumos.
Laukumos nevienam nebija viegli. Karstākais turnīrs šogad un arī smiltis šeit ir vissmagākās no pieredzētā. Mums bija nepieciešams izcīnīt 9.vvietu, lai nodrošinātu savu startu olimpiādē. Mēs to izcīnījām jau uzvarot grupas turnīrā un iespējams tas nostrādāja pašiem par sliktu, jo zemapziņā realizētais mērķis neļāva pretendēt uz ko vairāk, kam īstenībā bija gan iespējas, gan citas apstākļu sakritības.
Jāpriecājas, ka izdevās beidzot apspēlēt vāciešus Brinku un Rekermanu un ļoti kvalitatīvā (noteikti labākā šogad) spēlē revanšēties par zaudējumu pērn pasaules čempionātā cīņā par bronzu. Cilvēki nāca klāt un apsveica ar jautājumu, kāpēc tā nespēlējām pagājušogad? Ceru, ka šī spēle mūsos radīs pārliecību, ka varam spēlēt ar jebkuru no top seši komandām, turklāt labi.
Saša ar Ruslanu aizvadīja kārtējo labo turnīru. Bija ļoti tuvu tam, lai spēlētu fināla četriniekā. Kā jau esmu minējis agrāk, viņi ar savu spēli pretiniekos iedveš bailes un tas nostrādā. Tieši Samoilovs/Sorokins ar savu spēli galīgi šokēja ASV duetus. Vispirms Maskavā apspēlējot un sarežģījot Fuerbringera/Lucenas ceļu uz olimpiādi, bet Romā paši sev nesaprotamā veidā no saviem nagiem izlaida Gibu/Rozentālu, kas savukārt arī viņus varēja uzsēdināt uz stresa adatas, gaidot savu konkurentu rezultātus. ASV uz varēja un bija tik laimīgi, ka likās nupat izcīnītas olimpiskās medaļas.
Tikpat laimīgi bija arī Itāļi, kad uzvaru trešajā setā no 12:9 izlaida norvēģi spēlē pret Erdmanu/Matisiku (Vācija) un nespēja tos apsteigt kvalifikācijā, bet paši nokļuva šveiciešu “netīro“ spēlīšu nagos. Viņi tagad jūtas vissliktāk un ja šveicieši tiešām uzvarēs nomināli stiprākos Fuerbringeru/Lucenu, tad tas būs tāds krietns darvas piliens šīs komandas biogrāfijā par ko runās vēl ilgi. Tāda reizēm arī mēdz būt olimpiskās dalības cena... Turklāt šveicieši jau pirms turnīra netika nopietni ņemti vērā cīņā par sešpadsmitnieku un izskatās, ka lieki. Ir spēki, kas prot paveikt brīnumus – cerams, ka amerikāņi savu godu turēs augstāk. Pavisam drīz to uzzināsim!
Esam pelnījuši nelielu atpūtu, ko arī atļausimies, lai varētu uzsākt pēdējo jau nopietno gatavošanos Londonai. Ja Samoilovs/Sorokins ir sasnieguši tādu spēles līmeni, ka viņiem tikai pussolis trūkst līdz labāko četriniekam, tad mums vēl jāsper ļoti plats solis šajā virzienā. Ja varēsim aizvadīt vairākas spēles pēc kārtas tuvu tai, ko demonstrējām pret vāciešiem – būšu apmierināts, bet pagaidām vēl darāmā daudz. Vēl trīs turnīri, lai pilnveidotu savu spēli un to pēdējā sarunā arī akcentēju spēlētājiem, jo tāpat uz Londonu braukt vien negribam.Vēlreiz paldies visiem, kas mūs atbalstīja visa atlases posma garumā!
Uz tikšanos smiltīs!Aigars Birzulis
