Podoļskas “Vityaz” komanda Krievijas hokejā ilgu laiku bija ieņēmusi tādu īpatņa pozīciju, t.i., spēlēja “savu hokeju”, precīzāk, uz ledus darīja vien sev saprotamas lietas, bet pārtraukumos starp šīm izklaidēm uzspēlēja hokeju. Jāsaka, ka šāda spēles taktika var būt atbilstoša kādās Ziemeļamerikas zemākajās hokeja līgās, taču KHL līmenī komandu dēvēja par augoni, kuru vajag pēc iespējas ātrāk likvidēt. KHL vadība ar likvidēšanu nestaidzās, līdz beigu beigās šogad Maskavas apgabala vienība ir tuvu tam, lai iekļūtu izslēgšanas spēlēs.
Tiesa, šis raksts nav par Čehovas/Maskavas apgabala komandas pārvērtībām, bet gan par aizgājušo laiku varoņiem, proti, kā “Vityaz” kaušļu karjera veidojās pēc tam.
Sešas sezonas “Vityaz” hokejisti bija kauslīgākā komanda. No sākuma Krievijas Superlīgā, bet vēlāk arī KHL čempionātā. Šajā laikā viņu komandā ir spēlējis ne viens vien kauslis, turklāt interesants ir tas fakts, ka, lai arī kopumā komandas sastāvs bija visai viduvējs, kaušļu komanda viņiem vienmēr bija nokomplektēta ļoti augstā līmenī vērtējot arī pēc Ziemeļamerikas standartiem.
Pirmajā sezonā Krievijas augstākajā hokeja sabiedrībā čehovieši sāka salīdzinoši mierīgi, jo bija tikai trešā kauslīgākā komanda, taču smagsvars Rīds Simpsons, komandas galvenais policists, gan bija pats aktīvākais cimdu nometējs, jo viņam bija tik daudz kautiņu cik otrajai un trešajai vietai šajā rangā kopā ņemtām, proti, deviņi. Tiesa, nākamajā sezonā Simpsona piemēram atradās sekotāji un, lai arī ar salīdzinoši lielu aktivitāti uz kaušanos atkal izcēlās vien pats Rīds (astoņi kautiņi un atkal pārliecinoša pirmā vieta), “Vityaz” pirmo reizi tika atzīta kā kauslīgākā RSL komanda.
2007./2008. gada sezonu var uzskatīt par “lielā un briesmīgā” Čehovas kluba sākumu. Rīds Simpsons pameta klubu un devās uz AHL, kur noslēdza savu karjeru (karjeras pēdējos piecos kautiņos zaudējot trīs reizes), taču, kā zināms, laba vieta ilgi tukša nepaliek, tāpēc piemaskavas klubs šo “robu” nolēma aizpildīt, turklāt izdarīja to ar uzreiz diviem vidējā svara kaušļiem – Neitanu Pero un Dārsiju Vero. Tieši Vero pārspēja visus kaušanās rekordus un uz viņa fona Simpsons izskatījās pēc absolūta mieramikas – 23 kautiņi, no kuriem zaudējumi fiksēti vien trijos. Pero, kurš gan komandai pievienojās sezonas gaitā, izcēlās ar trim dūru cīņām.
Laikam ejot čehovieši tikai audzēja muskuļus un jau pirmajā KHL sezonā trīs viņu hokejisti bija kaušļu saraksta galvgalī. Jau pieminētajiem Vero un Pero klāt nāca Kriss Saimons, kurš NHL jau bija ieguvis visai neviennozīmīgu reputāciju. Rezultāts – 11 kautiņi Saimonam (nevienā nav fiksēts zaudējums) un pa septiņiem, abiem vidējā svara kaušļiem (cīnījās bez zaudējumiem). Interesanti, ka tajā komandā spēlēja arī Braiens Berārds, 1995. gada NHL drafta pirmais numurs, kuram arī trīs reizes bija jāskaidrojas ar pretiniekiem ar dūru palīdzību. Viņam gan pie uzvaras nevienā no cīņām neizdevās tikt.Pēc šīs sezonas Berārds noslēdza savu karjeru, bet Pero vēl vienu gadu pacīnījās Centrālajā hokeja līgā, līdz karināja slidas uz nagliņas.
Šie abi spēlētāji nākamajā sezonā tika aizstāti ar Brendonu Sadždenu un Džošu Gretonu, kuri arī ātri vien parādīja to kāpēc viņi savu laik spēja veiksmīgi pelnīt maizi arī NHL līmenī. Sadždenam – seši kautiņi, Gretnam – trīs. Tomēr, par labāko kausli komandā un arī līgā kļuva Dārsijs Vero, kurš 13 reizes meta nost cimdus (trīs reizes zaudēja).
Interesanti, ka šajā laikā nebija tā, ka visas komandas tikai trīcošiem ceļiem gadīja “Vityaz” kaušļus. Dažas no viņām sastāvu papildināja ar ne mazāk ievērojamiem spēlētājiem, piemēram, Čeļabinskas “Traktor” parakstīja līguma ar Martinu Grenjē, kurš to pašu Vero divos kautiņos 09./10. gada sezonā atstāja bez uzvarām (pats tosezon nezaudēja ne reizi un KHL kopumā tika pieveikts vienu reizi, kad to izdarīja Kriss Saimons). Dmitrijs Ribikins, Aleksandrs Svitovs, Eriks Reitzs arī nebija īpaši skubināmi uz kaušanos (Reitzs, tiesa, septiņos kautiņos tikai vienu reizi spēja uzvarēt).
2010./2011. gada sezona bija pirmā pa ilgiem laikiem, kurā Čehovas hokejisti nebija līgas kauslīgāko saraksta galvgalī individuāli. Protams, komanda vēl aizvien savus līdzjutējus izvēlējās izklaidēt ar kautiņiem, kuru viņiem togad bija 22, taču individuāli pirmo vietu bez Vero un Gretona dalīja arī Fjodors Fjodorovs. Visiem trim bija pa pieciem kautiņiem. Tiesa, tosezon komandā nebija izteikta kautiņu līdera, taču pa degunu varēja dabūt no daudziem, jo kopā kāvušies bija deviņi hokejisti, pieciem bija vairāk kā viena dūru cīņa.
Acīmredzot šāds komandas attīstības virziens tās īpašniekus, kurus neoficiālās runās visu laiku saistīja ar krimināliem grupējumiem, neapmierināja, tāpēc uz nākamo sezonu tika pilnībā nomainīta kaušļu komanda un nu sarkanbalto godu kautiņos bija jāaizstāv Džonam Mirastī, Džeremijam Jablonskim, Nikam Tarnaskī, Kipam Brenanam, bet, lai nebūtu tā, ka kaujas tikai ārzemnieki, tāpat tika nolīgts Jevgeņijs Timkins. Rezultāti nelika ilgi gaidīt, jo kautiņu ziņā Čehovas komanda bija pārliecinoša līdere, kaujoties 52 reizes, kas bija četras reizes vairāk nekā tuvākā sekotāja, Novokuzņeckas “Metallurg”. Interesanti, ka viss kaušļu sešinieks arī bija līderi individuālajā ieskaitē, bet Žeņa Timkins savu pirmo uzvaru karjerā kautiņos nopelnīja pret Jēkabu Rēdlihu (iepriekš bija kāvies arī ar Oskaru Cibuļski). Savukārt kanādiešu puišiem ar kautiņiem uz ledus nebija gana, tāpēc viņiem sanāca izkauties arī ar kādu kāzu dalībniekiem (par notikušā apstākļiem tika saņemta pretrunīga informācija).
Interesanta ir arī šo hokejistu tālākā karjera. Jablonskis, lai arī vēl trīs sezonas spēlēja, kopā aizvadīja vien 28 mačus, bet šogad piedāvājumus spēlēt nav akceptējis (saņēmis?). Interesanti, ka vēl pagājušsezon viņš izteica vēlmi pieņemt Polijas vai Ukrainas pilsonību, lai varētu spēlēt šo valstu nacionālajās izlasēs.Jevgeņijs Timkins pagājušsezon kļuva par KHL čempionu Magņitagorskas “Metallurg” rindās, bet Kips Brenans pagājušsezon ir spēlējis Krievijas Augstākajā līgā, pārstāvot Karagandas “Saryarka”, kurā spēlēja arī Latvijas hokejists Arturs Salija (pašlaik šo komandu trenē Leonīds Tambijevs, bet pārstāv četri Latvijas hokejisti).Niks Tarnaskī mēģina iekļūt NHL, taču pagaidām tas nav izdevies, tāpēc viņš kaujas AHL (kopš aiziešanas no Čehovas komandas ir aizvadījis 33 kautiņus AHL un trīs – NHL pārbaudes spēlēs), bet Džons Mirastī, pēc vienas sezonas Astanas komandā, spēlē līgā, kur tāda ampluā hokejisti ir īpaši gaidīti – LNAH, kas bāzējas Kvebekā. Lai arī viņš nav starp aktīvākajiem kaušļiem līgā, jo šajā čempionātā sezonas laikā aizvadīt vairāk kā 30 kautiņus nav nekas īpašs, Mirastī ir viens no interesantākajiem un atraktīvākajiem kaušļiem, jo pagājušsezon četri no viņa 17 kautiņiem tika iekļauti 10 skatāmāko dūru cīņu topā, bet šosezon jau trīs viņa kautiņi no sešiem ir tikuši pie atzīmes 7.9 un augstāk.
Atgriežoties pie KHL notikumiem, tad 12./13. gada sezonā bija neierasti zemu izraisīto kautiņu ziņā – tikai septītajā vietā, taču tas vēl nav nekas, ja ņem vērā to, ka viņi sarīkoja tikai sešus kautiņus no kuriem četri bija Trevora Gilisa kontā. Šajā sezonā, kurā piedalījās arī Raitis Ivanāns, vispār bija salīdzinoši mazaktīvi kaušļi, jo otrajai vietai pietika ar trim dūru cīņām (to iespēja pieci hokejisti, tai skaitā Ivanāns un Mirastī). Interesanti, ka tieši Astanas komanda, kuru pārstāvēja Mirastī, arī bija aktīvākā kaušanās ziņā.
Savukārt pagājušsezon notika brīnums, jo... Maskavas apgabala komanda bija pēdējā vietā līgā kautiņu ziņā, jo tikai Romans Kudinovs nometa cimdus, turklāt cīņā pret Igoru Makarovu zaudēja. Šosezon gan viņi ir aktivizējušies un jau četras reizes attiecības skaidrojuši ar dūru palīdzību, taču jāsaka, ka viņi vēl ir ļoti tālu no aizgājušo gadu rezultātiem, jo atpaliek no līderiem, Astanas “Barys” trīs reizes, vēl vairāk, līgas līderiem, Daņilam Komarovam un Damiram Muhangalijevam-Rispajovam katram atsevišķi ir tikpat kautiņu cik visai “Vityaz” komandai kopā. Ko tādu vēl pirms gadiem trim nevarēja iedomāties neviens.
Interesanti, ka pēdējais īstais policists, kurš ir spēlējis Čehovas komandas rindās, Trevors Giliss, pēc šīs komandas neveiksmīgi mēģināja turpināt karjeru Somijā, taču nu cīnās Ziemēlamrikā, Kalgari “Flames” sistēmā.
Iepriekš rakstā netika pieminēts Kriss Saimons, precīzāk, viņa tālākās gaitas hokejā. Jāsaka, ka Saimons no visas šīs kompānijas, lai arī nebija mazāk agresīvs un brīžiem arī rupjš, prata spēlēt labu hokeju. Par ko liecina gan tas, ka Čehovas komandā spēlējot viņš vienmēr bija starp rezultatīvākajiem spēlētājiem, gan arī tas, ka viņš spēja turpināt karjeru KHL arī ārpus “Vityaz” komandas, pārstāvot kā Maskavas “Dinamo”, tā Novokuzņeckas “Metallurg” (KHL kopā 168 spēles, 41 vārti, 46 rezultatīvas piespēles, 17 kautiņi, 555 soda minūtes).
Vai var teikt, ka kaušļu ēra KHL ir beigusies? Droši vien, ka nē, jo kautiņi tāpat bija, ir un būs, taču visdrīzāk ir uz neatgriešanos ir aizgājusi vienas komandas visatļautības ēra. No otras puses, nevar noliegt, ka “Vityaz” vienība bija sava veida “odziņa” KHL pirmajās sezonās. Tas padarīja čempionātu dažādāku, jo tika piedāvāts arī šāds, Eiropai ārkārtīgi neraksturīgs hokejs. Cita lieta, ka komandas spēlē nebija nekāda racionālā grauda. Precīzāk, kaušanās, nevis uzvaras tika izvirzītas par mērķi. Ja šai vienībai kaut nedaudz vairāk rūpētu sportiskais rezultāts, tad, ļoti iespējams, ka pašlaik ne tikai Maskavas apgabala komanda izskatītos savādāk, bet arī viss KHL.
