Iepriekšējie divi gadi Kristera karjerā bija ļoti piesātināti un notikumiem bagāti, jo no Jaunatnes hokeja līgas (MHL) B līmeņa turnīra, kurā viņš aizvadīja divus mačus, vārtsargs tika līdz NHL un spēlei Olimpiādē pret Kanādas izlasi. Protams, ka pēc tāda strauja kāpiena uzreiz parādījās arī viedokļi, ka “nu tik būs, nu tūlīt Gudļevskis būs NHL pirmrindniekos!” Jāsaka, ka vismaz daļēji tas arī piepildījās un Gudļevskis tika līdz NHL, kur paspēja uzspēlēt arī izslēgšanas mačos.
Protams, var teikt, ka Gudļevskis savu vārdu Ziemeļamerikā “uztaisīja” ar vienu spēli, Soču olimpiādē cīnoties ar Kanādu, un tā arī būs taisnība, jo pašlaik viņš NHL aprindās vēl aizvien ir “tas puisis, kurš labi nospēlēja pret Kanādu” un droši vien tāda piebilde pie viņa vārda būs ja ne visu karjeru, tad līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm, noteikti. Diemžēl, taču vietu NHL komandas vārtos par vienu labu maču, lai arī pret Kanāda un, lai arī olimpiādē, nedod. Lai tiktu pie vārtu sargāšanas pasaules vadošajā čempionātā, ir jārāda labs un stabils sniegums regulārajā sezonā. Tas, jāsaka, līdz šim arī ir bijis pats lielākais klupšanas akmens.Iepreikšējā sezonā Kristers bija Sirakūzu komandas līderis ar piecām sausajām spēlēm (šajā rādītājā viņš bija arī otrais visā AHL) un 18 uzvarām, taču vidēji mačā atvairīja vien 90.1% metienu, caurmērā ielaižot 2.68 ripas savos vārtos ik maču. Pēc ieliskiem mačiem sekoja katastrofāla spēle, bet vēlāk – atkal kāds “sausiņš”. Arī 11 mačos ECHL nevar teikt, ka viņš bija stabils, jo četrās spēles Kristers nevarēja atvairīt 90% metienu, tajā pašā laikā nopelnīja divus sausos mačus.
Iepriekšējais gads viņam bija ļoti dažāds. Kāds ir šis? Jāsāk ar to, ka pirms sezonas, neskatoties uz snieguma uzplaiksnījumiem pirms gada, no viņa netika gaidīti nekādi brīnumi. Kā galvenais uzdevums, ko izvirzīja gan komanda, gan pats vārtsargs, bija nostabilizēt savu sniegumu un cīnīties par pirmā vārtsarga vietu AHL komandā. Pašlaik var teikt, ka savu vietu vārtos viņš noteikti izcīnīja, taču šeit arī nevar nepieminēt to, ka viņa konkurents, Andrejs Vasiļevskis, šo gadu ir sācis sev neraksturīgi slikti – sešos mačos ir izcīnīta tikai viena uzvara, atvairīti 89% metienu un vidēji mačā viņš ielaiž 3.25 vārtus. Ar stabilo spēli Gudļevskim gan pagaidām nav gājis pārāk labi, vismaz ne tā, kā to bija gaidījuši. Pie pozitīvā var minēt to, ka septiņos mačos Gudļevskis savai komandai ir palīdzējis tikt pie piecām uzvarām, turklāt novembra mēnesī ar Kristeru vārtos Sirakūzas vēl nav zaudējušas. Tajā pašā laikā viņa individuālie spēles rādītāji ir aptuveni tādi pat kā iepriekšējās sezonas beigās – tas pats 90.1% atvairīto metienu un 2.79 vārti vidēji spēlē. Tāpat trīs mačos viņš nav spējis atvairīto metienu procentu uzstādīt vismaz 90% līmenī (šajās spēlēs arī vidēji ir ielaists vairāk kā 2.50 vārti) un tikai divos mačos viņš ir atvairījis vairāk kā 91% metienu.
Kādas ir iespējas atkal redzēt Kristeru NHL jau šajā sezonā? Protams, viss ir atkarīgs kā no viņa paša snieguma, par ko jau runājām, tā arī no “Lightning” veiksmēm un neveiksmēm kā uz ledus, tā tieši vārtsargu pozīcijā. Pagaidām var ieskatīties vēsturē un izdarīt dažus secinājumus. Pēdējos 15 gados Tampabejas komandā vidēji sezonā ir stājušies vārtos četri vārtsargi. Labākajās sezonās, t.i., arī priekš komandas pašā labākajā, 2003./2004. vārtu drošība tika uzticēta vien diviem vārtu vīriem, Nikolajam Habibuļinam un Džonam Greiemam, bet citus gadus pat pa seši vārtsargi ir bijuši komandas vārtos. Tāpat jāatzīmē, ka vidēji ik sezonu komandas rezerves vārtsargiem (nomināli – trešajam, ceturtajam utt.) tiek 12.35 mači, jeb katrs vārtsargs, kurš šajos 15 gados ir spēlējis komandā, taču nav bijis starp komandas vadošajiem vārtsargiem, ir ticis vidēji pie sešiem mačiem. Tiesa, pēdējās 5 sezonās šie rādītāji ir rezerves vārtsargiem mazliet neizdevīgāki, 3.8 vārtsargi vidēji sezonā stājas Tampabejas komandas vārtos un vidēji 5.33 mači sezonā, taču tajā pašā laikā ir redzams, ka ņemot kopumā, šie rādītāji būtiski nemainās.
Tā gan ir tikai statistika un faktiski, pat ja arī šogad Kristers Gudļevskis vilks mugurā Tampabejas “Lightning” kreklu, lai dotos palīgā lielajai komandai, tas viņa cīņā par iekļūšanu komandā būs tikai neliels plusiņš. Kārtējais nelielais plusiņš. Lielie plusi tiek pelnīti, kā jau iepriekš minēju, regulārajā sezonā, kā arī pirmssezonas treniņnometnē. Tā kā Latvijas vārtsargam pagājušvasar izdevās noslēgt triju gadu līgumu ar Tampabejas komandu, tad, protams, ka pats svarīgākais būs nākamais gads, kura laikā gan Kristeram ir jācenšas maksimāli skaļi apzīmēt savas pretenzijas uz vietu NHL. Cik tas būs grūti? Latvijā daudzi akcentē to apstākli, ka pēc gada līgums beigsies Nabokovam (kurš šosezon aizvada vienu no savām sliktākajām sezonām NHL) un otrā vārtsarga vieta tiks sadalīta starp pašreizējiem “Crunch” vārtsargiem. Iespējams, ka tā arī būs, taču daudzi nav pamanījuši, ka uz šo vietu vārtos pretendē arī vēl viens jaunais censonis – Adams Vilkokss.
Iemesls tam kāpēc daudzi viņu nav pamanījuši ir vienkāršs, viņš nespēlē Tampabejas komandas sistēmā, bet apgūst zinībās (kā hokeja, tā akadēmiskās) Minesotas universitātē. Lai aptuveni saprastu kas viņš ir par “fruktu”, atliek apskatīties viņa apbalvojumu sarakstu – USHL čempions, NCAA “All-Stars” izlases dalībnieks, “All-America” simboliskās izlases dalībnieks, NCAA “B1G” konferences labākais vārtsargs un labākais spēlētājs, kā arī iepriekšējās sezonas Hobeja Beikera balvas (pasniedz labākajam NCAA spēlētājam) finālists. Pašlaik viņš gan aizvada tikai savu trešo sezonu studentu čempionātā, taču, ja viņš tā turpinās (un neizskatās, ka viņš varētu apstāties pie sasniegtā), tad Tampas komandai vajadzēs ļoti padomāt par to vai viņi gribēs atstāt Vilkoksu, kura brālēns, Alekss Staloks, jau sargā Sanhosē “Sharks” vārtus, Minesotas universitātē vai gribēs ņemt pie sevis.
Kāds, izlasot visu iepriekš rakstīto, teiks – šeit ir liela konkurence, vajag prasīt maiņu! Iespējams, ka kādā brīdī Stīvs Aizermans apdomās arī šādu variantu, jo par talantu trūkumu vārtsargu līnijā viņš noteikti nevar sūdzēties, tāpat kā viņš arī ļoti labi saprot, ka NHL komandā ir vieta tikai diviem vārtsargiem, turklāt “Ligtnings” gadījumā viena no tām jau ir aizņemta ar Vezinas balvas finālistu Benu Bišopu. Taču vai, kad un kā notiks maiņa, to, visdrīzāk, nezina arī pats komandas generālmenedžeris, tāpēc vienīgais kas atliek hokejistiem – spēlēt savu spēli, progresēt un vest komandu pretī uzvarām, jo, ja ne Tampabejā, tad citā komandā iespēja spēlēt visaugstākajā līmenī kā pirmajam numuram tiks dota.
