Ar Daugavpils Domes atbalstu iespēja vairākas nedēļas brīvprātīgā statusā pastrādāt tikusi kādam Daugavpils iedzīvotājam. Tā kā visi brīvprātīgie parakstījušies, ka viņu darbības detaļas netiks izpaustas, mūsu autora vārdu mēs neatklāsim. Čempionāta gaitā ar viņa starpniecību ziņosim par visiem notikumiem ap futbolu Harkovā, kur sapulcējusies čempionāta "Nāves" grupa - Nīderlande, Dānija, Vācija, Portugāle. Harkovā čempionāta laikā pabūt gribētu katrs...
Mūsu bloga pirmajā daļā vairāk tiks aprakstīts nogurdinošais ceļš uz Harkovu [jābrauc ar autobusu vairāk nekā 1000 kilometru], par Ukrainas un Baltkrievijas īpatnībām, kā arī nedaudz par pašu Harkovu.
"Uz Baltkrieviju devos pirmo reizi, tādēļ bija neliels uztraukums, jo mēs dzīvojam informācijas telpā, kurā šī valsts tiek pasniegta kā bezizejas un komunisma paraugs. Jau pie robežas mani sagaidīja pirmais pārsteigums - robežsargi bija laipni un pasu pārbaude aizņēma tikai 15 minūtes. Te gan jāpiemin, ka baltkrievu robežsargu formas līdz nelabumam ir nospertas no vecajām padomju, un tāpēc, kad autobusā ienāca baltkrievu robežsargs, es knapi noturēju smieklus. Ir redzams, ka baltkrievi gatavojas un rūpējas par savu tēlu ES pilsoņu acīs. Jo robežkontroles punkts Piedrujā no baltkrievu puses tiek pārbūvēts un paplašināts. Šobrīd gan – vagoniņi un ļoti šaurs ceļš.
Turpinot ceļu, izbrīnu izraisīja, cik tīrs ir gar ceļiem. Cik ļoti vienoti ir žogi gar ceļu. Vienādi. Toties izskatās labi. Ļoti daudz jaunbūvju, un, būtībā, Baltkrievijas pierobeža neatšķiras ne no Latvijas, ne Lietuvas. Tikai tīrāk. Neviena bezpajumtnieka. Viss skaisti izgaismots. Vienīgi laikam jāpiebilst, ka autopārvadātājs īpaši nedomā ar galvu, jo drāzās kā negudrs. Naudas taupīšana gan izteikta, jo, kamēr bijām Baltkrievijā, ielejām ap 800 litriem dīzeļa.
Priekšstatu par Baltkrieviju sabojāja šīs valsts un Ukrainas robeža. Lai šķērsotu šo robežu, mums bija nepieciešamas vismaz 3 stundas. Pie tam baltkrievi bija diezgan drūmi [ bet, ko var prasīt no robežsarga 6 no rīta?]. Toties, iebraucot Ukrainas pusē, sākās īstā jautrība. Azartisks un ar sarkazmu pārpilns robežsargs daudz jokojās un smējās. Vienīgi pēc tam sākās murgs, ko es dēvēju par Ukrainu, un par ko daudzi aizmirst, priecājoties par demokrātisku valsts iekārtu – proti kukuļņemšanas un izspiešanas process. Pēc ilga, ļoti ilga laika, ko aizņēma pasu pārbaude un štampēšana, mēs vēl bezjēgā stāvējām veselu mūžību. Kā izrādās, no mums gaidīja zināmu samaksu... Autobusu pēkšņi sāka skurpulozi pārbaudīt muitas darbinieki, pie tam bija ACĪMREDZAMS, ka šie nevis pilda savu darbu, bet gan principiāli rāda, ka viņi var atļauties tā darīt. Lika atvērt vadītājiem visus iespējamos autobusa iedalījumus. Nesaņēmuši kukuli, šie pamocījās, pamocījās un beidzot atlaida mūs.
Un, jā. Ukraina... bija valsts, no kuras es biju gaidīju daudz, daudz vairāk, īpaši, ņemot vērā tās dalību/organizēšanu EURO2012. Bet nekas nebija mainījies kopš tās reizes, kad es šajā valstī biju iebraucis pirms diviem gadiem. Ceļu kā tādu - nav. Ļoti netīras ceļu nomales, nesakoptas pilsētas. Ceļu satiksmes noteikumi neeksistē. Drūmi un agresīvi acu skatieni utt.
Pie tam ātri vien mūs apstādina ceļu satiksmes inspektors, kurš bez liekas laika tērēšanas pieprasīja kukuli. Nebija iespējas saskatīt, kā tas beidzās, taču šāds absurds ļoti kaitināja.
Autobusā kratīja nežēlīgi, pilsētas izskatījās noplakušas. Nekas neliecināja, ka šī valsts būtu izmantojusi savu iespēju veikt progresu un izrauties no esošā stāvokļa.
Kijeva. Lielākā vilšanās. Nevienas pazīmes, ka pilsēta gatavojas uzņemt EURO2012. Netīra. Nesakopta. Informācijas un baneru par čempionātu – minimums. Pie tam tie ir tik mazi, ka paliek bail, cik daudz reklāmas naudas tika sazagts [smejas]. Jo dziļāk mēs braucām Ukrainā, jo izteiktāk varēja redzēt, ka arī ukraiņi visu cenšas darīt pēdējā brīdī. Drudžaini tika liets asfalts, remontēti ceļi. Pat svētdienas vakarā. Redzēsim, vai visu izdosies paspēt laikā.
Tuvojoties Harkovai, viss sāk izskatīties civilizētāk. Visi celtniecības darbi praktiski pabeigti, apmēram 35 kilometrus līdz pilsētai parādās jauns, gluds ceļa segums. Pilsēta atbilst standarta industriālajai lielpilsētai. Tās nomale atgādina maskačku, tomēr uz kopējā Ukrainas fona izskatās simpātiskāk.
Atgādināšu, ka Harkova sākotnēji nemaz nebija iekļauta iespējamo rīkotājpilsētu sarakstā, bet pilsētas mēra un "Metalist" prezidenta pašiniciatīva un ātra darbība [paši uz savu roku sāka atjaunot stadionu, ceļus, infrastruktūru] ļāva izkarot organizatoru tiesības. Var redzēt, ka pilsēta čempionāta rīkošanā ir ieinteresēta.
Ar to arī nogurdinošais ceļš līdz Harkovai bija galā, un mani sagaidīja labākā iebraukšanas daļa! Mūs autoostā sagaidīja vietējās meitenes, kuras ļoti uztraucās par to, ka mēs nokavējām apmēram divas stundas [paldies policijai-kukuļņēmējai]. Viņas bija ļoti draudzīgas, tas bija pretstats tam iespaidam, kas bija radies iepriekšējās sarunu reizēs ar ukraiņiem.
Kopā mēs sagaidījām portugāļu grupu un devāmies uz kojām. Jā, brīvprātīgie tiek izmitināti kopmītnēs, taču tās nevar salīdzināt ar tām, kādas ir Latvijā. Ja salīdzina ar Liepājas viesnīcu "Vita", šeit apstākļi ir daudz labāki. Trīs zvaigžņu viesnīcas līmenis! Kopmītnes dežuranti, apsargs un pārējie darbinieki neatgādināja ierastos darbiniekus, jo bija draudzīgi un komunikabli. Es gandrīz mēli noriju, kad uz jautājumu, vai kopmītnes tādas šeit ir tikai "Euro" laikā, saņēmu noraidošu atbildi. Izrādās šādā stāvoklī kojas ir jau 2 gadus! Un paši studenti rūpējas par tīrību un kārtību tajās. Neko līdzīgu (kvalitāte, plašums, tīrība) nevienās Latvijas kojās neesmu sastapis!
Harkovā jau bija iebraukušas delegācijas no dažādām Krievijas, Čehijas, Ķīnas, Polijas, Igaunijas pilsētām. Pirmajā vakarā notika neliela iepazīšanās, tika izbaudīts vietējais alus, kurš ne ar ko neatšķirās no mūsējā, kā arī tika uzzināts, ka alkoholu var iegādāties līdz pat veikalu slēgšanai. Nekādu laika ierobežojumu šeit nav.
Tāda bija mana pirmā diena Ukrainā. Jau drīzumā sāksies brīvprātīgo apmācības process. Tiksimies!
