«Pirmā medaļa atmiņā paliek ciešāk, taču par to bija lielāks sarūgtinājums, jo biju tuvāk zeltam un viss bija manās rokās. Soču medaļai apakšā ir mērķtiecīgs darbs, tā nāca stabilāk, jo četrgade jau rādīja, ka tā nav sakritība,» stāsta Martins.
Tomass rūgtumu vismaz ārēji jau ir atstājis pagātnē un pajoko, ka viņa stāsts ir par divām koka medaļām. «Arī man ir līdzīgi kā Martinam, jo Vankūverā sasniegtais rezultāts vairāk bija kā patīkams pārsteigums. Tā bija sezona, kas kļuva par lūzuma punktu. Ceturtā vieta Sočos jau bija kā sarūgtinājums. Varētu teikt, ka tas mani nosita uz ceļiem, bet tagad jau viss ir kārtībā. Mēģināsim to labot Korejā.»
«Ikdienā medaļas neredzu, tās nestāv mājās. Medaļas ir kā pierādījums. Ja mani pēc laika aizmirsīs, tad varēšu tās rādīt un atgādināt,» smejas Martins. «Svarīgākas jau ir emocijas, ko sniedz vieta uz pjedestāla, jo medaļai jau var uztaisīt kopiju, tā ir tikai lieta.»
Tāpat Martins un Tomass pastāstīja par situāciju pēc trešā brauciena, kad Martins apsvēris domu par kļūdu pēdējā braucienā, lai brālis tiktu pie pelnītas medaļas.
