Deviņdesmitajos gados bez liela finansējuma Latvijas biatlona komanda (Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins, Jēkabs Nākums, Gundars Upenieks) spēja konkurēt ar lielvalstīm. "Jā, taču neviens no mums Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā tā arī neuzvarēja. Nekad jau neuzzināsim, vai mēs būtu bijuši pirmie, ja mums tā lielā nauda būtu. Piekrītu, ka ar naudu vien visas problēmas nevar atrisināt, taču, ja finanšu trūkums ir ilgtermiņā, tad netiek nosegta viena pozīcija, tad atkal cita un tā tie robi izveidojas," atzīst Ilmārs Bricis. "Īstenībā mēs toreiz nevarējām sūdzēties. Mums bija labs dakteris, labs masieris… Jā, tas nebija Norvēģijas, Krievijas vai Vācijas līmenis, bet mēs pilnīgi noteikti nebijām nabadzīgāko valstu skaitā."
Latvijas biatlonā ar finansējumu šobrīd ir visai pieticīgi, taču tā nav vienīgā sāpe. "Naudas trūkums šobrīd ir tikai viena no problēmām. Trūkst jau arī cilvēku - gan treneru, gan arī pašu sportistu. Tā, iespējams, ir pat lielāka problēma," norāda Bricis. "Lai kaut ko sasniegtu, jābūt komandai. Viens neko nevar panākt. Andrejam Rastorgujevam noteikti būtu labāk, ja viņam treniņos būtu vēl vismaz viens sportists. Tas arī būtu nesalīdzināmi lētāk, jo apkalpojošais personāls no tā nemainītos. Skaidrs gan arī tas, ka patlaban neviens cits Latvijas biatlonists nav tādā līmenī, lai varētu ar Andreju kopā trenēties."
Atbildot uz jautājumu, vai Andrejs Rastorgujevs viņam ir prasījis kādu padomu, Bricis saka sekojošo. "Viss ir kārtībā. Andrejam nav tas vieglākais raksturs, bet man ar viņu ir normāla komunikācija. Kā ir ar citiem, to es neņemos spriest. Ar Andreju, protams, nav viegli."
Kā zināms, Ilmārs Bricis bija Lietuvas biatlona izlases treneris Soču olimpiskajās spēlēs. Līgums ar šo federāciju ir līdz nākamā gada pavasarim, Lietuvā viņam klājas diezgan labi.
Izmantotie resursi:Laikraksts "Diena"
