Par Aleksandru CAUŅU (24) kā lielāko talantu Latvijas futbolā kopš neatkarības atjaunošanas cilvēki runā vismaz jau kopš brīža, kad daugavpilietis 19 gadu vecumā debitēja Latvijas pieaugušo izlasē Eiropas čempionāta atlases cikla mačā pret topošo čempioni Spāniju. Tagad, piecus gadus vēlāk, Cauņam aiz muguras ir ne tikai rūgti savainojumu dēļ izlaisti mēneši, bet arī pieredze angļu "Watford", kā arī UEFA Čempionu un Eiropas līgas izslēgšanas spēlēs Maskavas CSKA rindās. Un, protams, arī 33 spēles Latvijas izlasē, kuru laikā Cauņa guvis desmit vārtus un kļuvis par neapšaubāmu valstsvienības līderi. Intervijā ar Sportacentrs.com pussargs atceras piektdienas spēli pret Grieķiju, stāsta par dzīvi Maskavā, spēlēšanu CSKA, kā arī kādu nu jau laimīgu ķibeli bērnībā, kas viņam, neesot kreilim, lika futbolu mācīties spēlēt galvenokārt ar kreiso kāju.
- Pēc atslodzes dienas, kurā apmeklējāt arī Latvijas basketbola izlases spēli pret Gruziju, galva droši vien domas par piektdienas maču vairs tā neskrien. Ar vēsu prātu atceroties Grieķijas spēli – vai ar sniegumu pret grupas potenciālo līderi varam būt apmierināti?- Ar pirmo puslaiku jā, bet ar otro gan ne. Tad baigi apsēdāmies… Tas nebija trenera rīkojums – viņš mums teica, lai turpinām tāpat kā pirmajā puslaikā un mēģinām gūt otros vārtus. Jebkurš jau gribēja noturēt rezultātu, bet pret tādu komandu kā grieķi apsēsties un visu puslaiku noturēt 0:0 nav reāli. Tur spēlē lieli meistari.
- Kāpēc komanda pretēji trenera norādījumiem pēc pārtraukuma iznāca laukumā un spēlēja krietni pasīvāk? - Man šķiet, ka apsēdāmies psiholoģiski… Visi zināja, ka esam vadībā ar 1:0, un aizsardzības līnijai vajadzēja spēlēt mazliet augstāk un dzīt pussargus tālāk prom. Kaut kā ļāvām spēlēt grieķiem, bet viņi ar bumbu ir ļoti labi…
- Aleksandrs Starkovs pēc spēles teica, ka ikviens parādīja savu maksimumu. Tu tam piekrīti? - Varbūt arī katrs izdarīja visu, kas viņa spēkos, bet es tomēr domāju, ka mēs vēl varam pielikt klāt. Īpaši katrs individuāli, arī man traucēja neliels savainojums. Uzskatu, ka ikviens var nospēlēt vēl mazliet labāk. Varbūt arī pret Grieķiju tas tobrīd bija mūsu maksimums. Nākamajā mačā jācenšas uzlabot sniegumu.
- Lai gan aizvadīta tikai viena spēle un kaut ko norakstīt ir krietni par agru – vai nav mazliet žēl, ka cikla sākumā jāspēlē pret visiem grupas līderiem pēc kārtas, kurus neuzvarot, cerības jau oktobrī būs samazinājušās? - Tā ir, taču jebkurā gadījumā mēs pret viņiem spēlētu. Mēs bijām tuvu, lai uzvarētu grieķus, un viss vēl ir priekšā. Jākoncentrējas nākamajām cīņām un jāņem punkti. Uzskatu, ka spēļu secībai kalendārā nav lielas nozīmes, jo jāspēlē pret katru būs tik un tā. Jā, varbūt arī būtu labāk sākt pret Lietuvu un Lihtenšteinu, taču tad, iespējams, nebūtu pilnas tribīnes kā pret grieķiem. Bija patīkami spēlēt.
- Tu neesi vienīgais, kas izlasē spēlē ar savainojuma sekām. Cik lielā mērā tas traucē parādīt labāko sniegumu? - Es personīgi dažās divcīņās būtu varējis nospēlēt ātrāk, varētu arī uzņemties vairāk iniciatīvas, taču ceru, ka līdz nākamajai spēlei viss būs labi. Ir pāris dienu, lai kāju atpūtinātu. Sliktāk jau nav palicis, taču labāk arī ne. Krievijā pēdējo spēli aizvadīju uz špricēm, pret grieķiem – ar tableti. Cerams, ka pret Bosniju vairs nevajadzēs neko no tā.
Aleksandrs Cauņa Latvijas izlasē 33 spēlēs guvis desmit vārtus un ir viens no komandas līderiem (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).
- Medicīnas ziņā, kad aizbrauci uz CSKA, laikam nokļuvi citā pasaulē? - Ja salīdzina dakterus, tad nē – gan šeit, gan tur ir labi ārsti. Taču CSKA mums ir spāņu fizioterapeiti, un tā gan ir cita pasaule. Par to man arī Māris [Verpakovskis] stāstīja, kad spēlēja Spānijā. Spāņu fizioterapeits var atjaunot kādu muskuli divu dienu laikā – ar rokām aptausta un pasaka, kas par problēmu. Piemēram, augustā nebiju uz izlases spēli [pret Melnkalni – aut.], sonogrāfijas rezultāti rādīja, ka jāizlaiž desmit dienu bez treniņiem. Divas dienas pirms mača Krievijā man spānis saka: "Nāc šurp, es paskatīšos, ko tev tur pateica." Viņš pataustīja traumas vietu un prasīja, kad guvu savainojumu. Teicu, ka jau Baltijas kausā. Sāka taustīt un beigās pateica – tā ir vecā trauma, ko uzrāda sonogrāfija. Paņēma speciālās adatas, iedūra tur…
- Nebļāvi? - Bļāvu līdz asarām… Paņēma ar elektrību, iedūra līdz asinīm, kas tur tecēja pie muskuļiem. Es pat nesaprotu, ko viņš dara. Domāju, ka tagad izlaidīšu nevis desmit dienu, bet mēnesi. Aizvilkos līdz mājām, bet viņš saka – rīt atnāksi un jau trenēsies! Domāju – nevar taču būt… Skatos uz kāju, tur viss uzpampis. No rīta piecēlos – muskulis kā jauns. Kā viņš stāstīja, tad vecais it kā tika sabojāts, pa nakti tie mazie caurumiņi aizauga, bet pampums un zilums ir normālas parādības pēc tam. Uztaisījām testus, un viss kārtībā. Patrenējos vēl un nospēlēju spēli, kurā guvu savus pirmos vārtus Krievijas Premjerlīgā.
- Acīmredzot spāņiem ir savas metodes, kas ir krietni iedarbīgākas nekā šīs puses speciālistiem. - Jā, spānis, ar rokām pataustot, var pateikt – vai nu tagad jāizlaiž nedēļa, vai pēc tam izlaidīsi mēnesi.
- Pieredzējis speciālists? - Nav vecs – ja nekļūdos, ap 30 gadiem. Tagad atbrauca arī otrs spānis, tas ir nedaudz jaunāks, bet arī ar rokām visu var konstatēt. Bet pirmais CSKA strādā jau divus gadus. Nevienam, kas CSKA klubā ir saistīts ar medicīnu, nepiedāvā ilgāku līgumu par diviem gadiem. Bet spānim jau tagad piedāvā ilgtermiņa līgumu. Visi spēlētāji ir sajūsmā un problēmu gadījumā uzreiz dodas pie viņa, jo dakteris iedos tikai tabletes, ja slims utt.
- Pirms cikla preses konferencē teici, ka nejūties kā izlases līderis. Taču tas, ka lielākajā daļā uzbrukumu tu esi centrālā figūra, ir acīmredzams. - Es gribētu teikt, ka jebkurš var kļūt par līderi, katrā mačā var būt jauns līderis. Varbūt arī es centrā esmu vairāk ar bumbu un uz mani spēlē. Man arī tas patīk, izlasē jūtos ērti pozīcijā zem uzbrucēja. Arī klubā esmu pieradis pie jaunās pozīcijas – lai arī tur esmu balsta pussargs, man visu laiku ir uzdevums iet līdzi gandrīz katrā uzbrukumā. Dažreiz, protams, tas ir jāizlaiž, taču treneris pat saka citiem – skatieties, kad Cauņa skrien iekšā, jo tas pretiniekiem būs diezgan negaidīti. Spēlētāju, kas klubā pietur bumbu, mums pietiek.
- Nebiji pārsteigts, kad CSKA treneris Leonīds Sluckis pirmoreiz pateica, ka plāno tevi izmantot balsta pussarga pozīcijā? - Sākumā bija neliels satraukums, taču labi, ka tad bijām treniņnometnē Austrijā. Treneris ļāva spēlēt 90 minūtes pārbaudes mačos un pierast pie jaunās pozīcijas. Pēc pirmajām spēlēm viņam bija diezgan lielas pretenzijas, man daudz tika skaidrots, nācās pierast. Pēc spēles pret PSG jau teica, ka ir OK.
- Cik liela uzmanība tagad jāvelta darbībai aizsardzībā? - No diviem balsta pussargiem es esmu uzbrūkošais, taču paspēju atgriezties savā vietā arī aizsargājoties. Ja ir laba fiziskā forma, to var izdarīt. Man patīk tajā pozīcijā spēlēt.
- Jau otro gadu tu dzīvo lielpilsētā Maskavā, kur ir miljoniem iedzīvotāju, milzīgi sastrēgumi un dārga dzīve. Vai nu pie tā visa esi pieradis un tur jūties ērti? - (Smejas). Tur viss ir ļoti dārgi… Bet esmu pie visa pieradis. Mūsu kluba bāze ir ārpus Maskavas. Dzīvokli īrēju pilsētā, taču līdz bāzei ar mašīnu jābrauc pusstunda, kas Maskavā nav nekas. Pilsētā zinu, kā aizbraukt līdz svarīgākajām vietām – centram, kādam restorānam. Ir draugi komandā, kas bieži kaut kur aicina. Protams, ka sastrēgumi nepatīk. Dažreiz pēc treniņa nemaz negribas braukt uz restorānu centrā. Divas stundas jābrauc, divas pasēdēsi tur, tad divas atpakaļ (smejas). Ar metro arī negribas braukt, īpaši ap pieciem sešiem vakarā ir baigi daudz cilvēku. Ar pārējo viss ir kārtībā, vecāki un draugi brauc ciemos.
- Tevi kā CSKA futbolistu Maskavā bieži mēdz atpazīt? - Pēdējā laikā sāk atpazīt, restorānos nāk klāt, paprasa autogrāfus vai fotogrāfijas, parunājas. Taču Maskavā ir ļoti daudz cilvēku – pie stadiona atpazīst biežāk, bet citur cilvēki steidzas. Īpaši jau metro, kur visi skrien neskatoties, ne visi arī interesējas par futbolu. Ar pretinieku klubu faniem nav bijušas problēmas, tikai laukumā kaut ko bļauj virsū.
Cauņa CSKA rindās pēdējā laikā spēlē kā viens no diviem balsta pussargiem, taču tas netraucē daugavpilietim regulāri piedalīties komandas uzbrukumos (Foto: Itar-Tass/Scanpix).
- Šad tad internetā skatos, ka krievi tevi nosauc par igauni, pēdējoreiz to manīju Wikipedia krievu versijā. Nezinu, vai tie ir joki vai parastas kļūdas, bet kā vispār tevi kā latvieti uztver Krievijā? - Igaunis, ja? Ceru, ka joki… Taču pret mani visi džeki attiecas ļoti labi, ar to vispār nav problēmu. Komandā bija arī lietuvietis Šembers, tāpat agrāk CSKA spēlēja Juris Laizāns. Daži komandas biedri grib braukt atpūsties uz šejieni ciemos, esmu stāstījis par Latviju. Dakteris ar sievu bija atbraucis uz Jūrmalu un teica, ka baigi patika, arī Rīgā bija. Spāņi man prasa par šejieni, fiziskās sagatavotības treneris bija interesējies un vaicāja par māju pie Siguldas. Daudzi ir ieinteresēti, kluba direktors gribēja braukt skatīties treniņnometnes vietu Krievijas U-21 izlasei. Nezinu, vai jau bija atbraucis. Tie, kas te bijuši, stāsta tikai labāko par Latviju, cilvēkiem, Jūrmalu.
- To, ka CSKA savulaik spēlēja Laizāns, kaut kas vēl atgādina, vai tas bija pārāk sen? - Protams, to var just. Ieeju kluba ofisā – tur ir Laizāna fotogrāfija. Ieeju bāzē – tur ir Laizāna foto ar UEFA kausu. Viņš ļoti daudz ko ir vinnējis.
- Tas, ka CSKA izvēlējies 19. numuru, kas kādreiz bija Laizānam, laikam gan ir nejaušība? - Jā. Man zvanīja un prasīja, kādu numuru gribu. Brīvi bija 19. un 5. Izvēlējos 19., jo domāju, ka man kā kreisās malas pussargam ņemt piekto būtu dīvaini. Varbūt arī vajadzēja ņemt… Taču man tas nav tik svarīgi. 19 ir līdzīgs 10, kas man patīk. Un dzimšanas diena ir 19. datumā. Par to gan tobrīd nedomāju, taču vēlāk tētis, kā vienmēr, visu ko saskatīja (smaida).
- Cik ātri no Maskavas dzīvokļa vari nokļūt Latvijā? - Ilgāk sanāk braukt uz lidostu, nekā lidot. Labākajā gadījumā līdz lidostai jābrauc stunda, ja ir brīvdiena, bet vienreiz braucu vairāk nekā trīs…
- Sastrēgumu dēļ vēl neko svarīgu Maskavā neesi nokavējis? - Sākumā dzīvoju gandrīz pie lidostas un visu laiku braukāju uz treniņiem pa divām stundām. Toreiz veda šoferis, pēc tam iedeva mašīnu. Bija baigi grūti, izplānot nevar vispār neko. Tagad jau ir pierasts, un visi saprot, ja nokavē. Protams, treniņu nedrīkst kavēt, taču visi jau tik un tā brauc pa to pašu ceļu. Ja treneris redz, ka pieci seši cilvēki kavē, tad viņš pārceļ treniņu par pusstundu vai stundu vēlāk. Vai arī nesoda tik bargi.
- Kluba sodu katalogs ir bargs? - Ļoti lieli sodi… Nereāli.
- Par ko soda visbargāk? Par telefona zvanīšanu sapulces laikā? - Droši vien par nokavēšanu vai neatnākšanu uz treniņu. Tad būs nepatīkami… Vai tik nebija desmit tūkstoši dolāru. Ja noguļ, taču piezvana un ierodas pēc tam, tad laikam divas vai trīs reizes vairāk. Manā vēsturē pats lielākais sods klubā bija vienam komandas biedram, kurš laikam ar kādu treneri salamājās [summu un komandas biedru Aleksandrs palūdza neminēt – aut.].
- Kā tik zvaigžņots klubs kā CSKA varēja Eirokausos paklupt aiz zviedru AIK barjeras? - Paši neiesitām kādas desmit epizodēs, kad bija jāsit iekšā. Negāja bumba vārtos. Visi zināja, ka tūlīt, tūlīt iesitīsim. Pirmais puslaiks tā arī pagāja – ka tūlīt, tūlīt būs. Otrajā atkal – tur, tur moments, nekas, tūlīt būs. Skatos uz tablo – vēl desmit minūšu. Gan jau tūlīt būs tie vārti. Labi, 1:0 un papildlaiks tad. Bet tas stūra sitiens pašās beigās, sakritība, un viņi iesita. Bijām šokā.
- Pagājušajā sezonā jūs pēc tava stūra Čempionu līgā beigās izglābāties un tikāt tālāk, šoreiz bija otrādāk…- Jā, toreiz pret "Inter", tagad otrādāk. Nekas, centīsimies koncentrēties vairāk čempionātam. Pēc spēles [CSKA vārtsargs Igors] Akinfejevs to arī teica – lai beidzam pārdzīvot, ka vēl viss čempionāts priekšā.
- Internetā skatījos video, ka zviedru kluba fani naktī pie jūsu viesnīcas jandalējās, apzināti traucējot miegu. - Jā, tas bija izbraukumā pirms pirmā mača. Labi, ka es biju otrā pusē – gulēju un neko nedzirdēju. Bet tie, kas bija īstajā pusē… [CSKA aizsargs Kirils] Nababkins man stāstīja, ka naktī ap diviem piecēlies, pat atvēris šķirbiņā logu. Tieši pretī stāv trīs četras mašīnas, turklāt viņš bija pirmajā stāvā, un logs tik zems, ka var ieskatīties iekšā. Un zviedri meta raķetes, kas tieši pie logiem uzsprāgst, svilpa, mašīnu tālās gaismas spīdināja logā, paši maskās skraidīja, it kā tūlīt kaut ko darīs. Kādas piecas desmit minūtes tas turpinājās, taču miegu daudziem iztraucēja. No rīta visi baigi par to stāstīja.
- Dažos klubos treneri izlozē, kas ar ko būs istabiņā, citos drīkst sadalīties paši. Kā ir CSKA? - Mēs visu laiku esam pa vienam, katram ir savs numuriņš. Droši vien tā ir labāk, jo katrs var darīt, ko grib. Kāds krāc tā, ka otrs nevar aizmigt. Ja naudiņa atļauj, tad jau katrs ir savā numurā. Un, ja kāds grib, tad varam savākties un pasēdēt vakaros kopā.
Aleksandrs Cauņa šosezon Krievijas premjerlīgā Maskavas CSKA rindās guvis divus vārtus (Foto: Itar-Tass/Scanpix).
- Vārti Anglijas "Championship" un Čempionu līgā, izšķirošais stūra sitiens pret Milānas "Inter", supergols Krievijā pirms pāris nedēļām. Tie ir tikai daži no taviem spilgtākajiem brīžiem līdzšinējā klubu karjerā. Kuru tu pats atceries visspilgtāk? - Baigi patīkami bija tas stūra sitiens, kas palīdzēja mums Čempionu līgā iziet no grupas. Spēlēju tikai desmit vai 15 minūtes, precīzi pat neatceros. Un tikai stūra sitiens, toties kādas visiem bija emocijas, kad tikām ārā no grupas! Man tā bija pirmā reize, un es pēc tam tikai varēju sēdēt autobusā un domāt – kas notiek…?! Nākamajā dienā pa taisno lidoju uz Latviju, un tās arī bija papildus emocijas, jo sākās brīvlaiks – ieraudzīšu ģimeni un draugus... Caur Rīgu lidoja ļoti daudzi CSKA fani, kas atgriezās Maskavā. Visu nakti negulējām, un biju domājis – pagulēšu lidostā. Tikko pievēru acis, visi fani nāk fočēties, lūdz parakstīties. Domāju – viss, lidmašīnā gan pagulēšu. Tikko aizvēru acis, visi džeki pieskrēja, gribēja parunāties – kā iet, kādas emocijas? Tad atbraucu uz Rīgu un uzreiz aizmigu. Bet tiešām patīkami… No saviem vārtiem laikam jau emocionālākie bija Krievijā vai Čempionu līgā.
- Pēc tam telefons eksplodēja no īsziņām ar apsveikumiem? - Ļoti daudz apsveikumu ar labiem vārdiem ir bijis vairākkārt – arī izlasē pēc labām spēlēm. Piemēram, pret Šveici. Tad apsveic māsa, draudzene, ģimene, draugi utt. Kad iesitu Čempionu līgā un arī nospēlējām veiksmīgi pret "Inter" – iegāju Facebook, un tikai skaties, ka pilns ar īsziņām un apsveikumiem. Bet telefonā šķiet, ka vairāk par padsmit neatbildētiem zvaniem un īsziņām pēc spēles nav bijis.
- Ja atskaties uz Anglijas periodu, kad pusgadu spēlēji "Watford" – kas ir svarīgākais, ko ieguvi tolaik? - Angliju es necenšos īpaši atcerēties, jo tur ļoti daudz braukāju pa pārbaudēm. Bet tieši Vatfordā? Tur bija ļoti labs treneris Brendans Rodžerss, kurš tagad trenē "Liverpool". Viņš visus spēlētājus mācīja spēlēt ar bumbu un nebaidīties. Kad viņš bija "Chelsea", tad biju tur uz pārbaudi. Atceros, ka "Championship" visi bija pārsteigti par to, kāpēc "Watford" spēlē citu futbolu. Rodžersa uzstādījums bija vairāk spēlēt pa zemi un ar īsām piespēlēm, nevis tālajām. Protams, cīņa paliek, bet viņš mācīja nekad nebaidīties, kad ir bumba. Nespēlēju tur tik daudz, taču treniņos varēju mācīties, un domāju, ka Anglijas laiks nāca par labu.
- Kā tev šķiet, cik procentu tajā, ka šobrīd esi Latvijas izlases un Maskavas CSKA pamatsastāva spēlētājs, ir talanta, un cik – darba? - Domāju, ka viss ir darbs. Varbūt arī kaut kas no talanta, taču, piemēram, kreisā kāja – kāda tā būtu tagad, ja māsa bērnībā nebūtu uzmetusi svaru bumbu uz manas labās kājas? Tad es sistu ar labo, jo esmu labrocis. Es mājās ļoti gribēju pacelt svaru bumbu un paprasīju māsai palīdzēt. Divatā cēlām, taču īsti pacelt nevarējām – es cēlu, māsa palīdzēja, taču es pagāju nost, jo bija par smagu. Bijām maziņi – man kādi pieci seši gadi, futbolu vēl nespēlēju, māsa trīs gadus vecāka. Un tā bumba uzkrita tieši uz labās kājas lielā pirksta, un kādu laiku nevarēju ar to neko darīt. Mājās bija maziņa bumbiņa, ko nācās spārdīt ar kreiso. Tā kā tajā laika ar labo nevarēju uzspert, kad sāku trenēties, tad jau situ tikai ar kreiso. Arī tagad man ar kreiso sist ir daudz ērtāk, un, ja abas salīdzina, tad daudzi no malas teiktu, ka labā man ir tikai staigāšanai un skriešanai.
- Bet, salīdzinot ar vienaudžiem un komandas biedriem bērnībā, tu taču darīji vairāk nekā viņi? - Saprotu, ka bērnībā es droši vien spēlēju vairāk nekā citi. Piemēram, kad atnācu mājās, tad ātri izpildīju mājasdarbus un skrēju ārā, kur bija futbola laukums. Savācām, cik daudz džekus vien varējām, un spēlējām. Arī treniņos – man bija liela vēlme, ļoti patika futbols, un vienmēr ieklausījos treneros. Mājās bija bumba, un ar to visu biju sadauzījis. Protams, centos to slēpt no vecākiem, taču viņi vairākas reizes daudz ko mainīja. Logus gan neizsitu, taču biju norāvis visus aizkarus, jo tie bija vārti. Tētis jau bija nopircis mīkstāku bumbiņu.
- Pie bumbas apstrādes un tehnikas strādāji speciāli? - Kad pārcēlos uz Rīgu, dzīvoju internātā, tur bija arī Vadims Žuļevs, Ivans Sputajs [abi šobrīd spēlē "Jūrmalā" – aut.]. Tad mēs arī visu laiku gājām ārā laukumā spēlēt un trenēties. Tas arī palīdzēja.
- Tev ir ilgtermiņa līgums ar Maskavas CSKA. Vai tālākā nākotnē plāno attīstīt karjeru Krievijā, vai arī ceri tikt uz kādu no Eiropas labākajām līgām? - Protams, es to neizslēdzu, jo gribētu uzspēlēt, piemēram, Anglijas premjerlīgā, Spānijā, varbūt bundeslīgā. Taču pagaidām līgums ar CSKA vēl ir spēkā četrus gadus, un tagad ir jānostiprinās tur. Tad jārāda labs sniegums, un varbūt pārdos.
- Pabeidz teikumu – nākamajā rudenī atlases cikla beigās Aleksandrs Cauņa…- …lidos uz Brazīliju! Nē, kad mēs lidosim? Laikam 2014. gadā (smejas). Ceru, ka atkārtosim brīnumu. Toreiz 2004. gadā piedalījos tikai pie teļuka. Tad fanojām viss internāts, atceros ļoti labi…
