Latvijas basketbola izlase ir paspējusi piedzīvot „zudušo paaudzi” un „tusētāju paaudzi”. Tomēr gan no vienas, gan no otras paaudzes līdzjutēji ir gaidījuši uzvaras. Līdzjutējiem tas piestāv, jo kāda gan citādi būtu motivācija atbalstīt komandu? Ar žurnālistiem ir citādāk, tiem jācenšas uz paaudzēm un izlasēm raudzīties mazliet objektīvāk. Lai cik skaisti nebūtu šie vēsturiskie ieraksti, uz brīdi noliksim malā 1935. gada zelta medaļas un 1939. gada sudrabu. Tā bija cita pasaule un cits basketbols.
1993. gadā Latvijas izlase finālturnīrā atgriezās kā nabagi, bet mājup pārradās teju varoņu statusā. Iespējams, tad arī tika ielikts pamats cerībām, ka par spīti pustukšiem vēderiem un pusizmēru mazākām botām ir iespējams pacīnīties ar Eiropas varenajiem. Tomēr jāatceras, ka daļa šo spēlētāju vēl nesen bija spēlējuši PSRS čempionātā. Uz 1997. gada finālturnīru Latvijas izlase aizbrauca ar vienu leģionāru – Krievijā spēlējošo Igoru Meļņiku. Taču sirdis joprojām sildīja „SWH/Brocēnu” sniegums Saportas kausa izcīņā (tā brīža otrs spēcīgākais Eiropas klubu turnīrs), kur astotdaļfinālā tika zaudēts nākamajiem čempioniem Madrides „Real”. Finālturnīrā grupas svarīgākajā spēlē zaudējums Polijas izlasei, kuras kodolu veidoja Vroclavas „Slask”, kas tajā pašā Saporta kausā tika līdz ceturtdaļfinālam un arī zaudēja „Real”.
2001. gadā Latvijas izlasē bija viens FIBA Suprolīgas spēlētājs – Raimonds Miglinieks no „Slask”, trīs Amerikas universitāšu pārstāvji un četri leģionāri no Itālijas, Turcijas un Francijas otrā ešalona komandām. Uzvaras pār slovēņiem (viens NBA spēlētājs, viens Eirolīgas čempions, viens Suprolīgas čempions un vēl trīs Eirolīgas spēlētāji) un lietuviešiem (divi Eirolīgas finālisti, viens Eirolīgas pusfinālists un vēl trīs Eirolīgas spēlētāji) kārtējo reizi uzbūra Latvijas basketbola pasaku, kurā ciema puikas var sadot pa biksēm lielpilsētas švītiem.
Tad trāpījās Izraēlas grābekļa kāts, kas Latvijas basketbola pieres daivu nesaudzēja divos finālturnīros pēc kārtas. 2003. gadā Latvijas izlasē bija divi Eirolīgas vīri – Roberts Štelmahers un Kaspars Kambala, bet 2005. gadā valstsvienībā vairs nebija neviena, kurš spēlētu Eiropas prestižākajā klubu turnīrā. Izraēlas izlasē 2003. gadā bija pieci Eirolīgas spēlētāji, bet 2005. gadā pieci Eirolīgas čempioni Telavivas „Maccabi” sastāvā. Un, kas vēl ir interesanti – Izraēlas izlasē šajos finālturnīros spēlēja pieci vīri no 1998. gada Eiropas U18 čempionāta, kurā Latvijas juniori ceturtdaļfinālā apspēlēja izraēliešus un sasniedza pēc neatkarības atgūšanas vēl nebijušas virsotnes Latvijas basketbolā.
2007. gada finālturnīrā Latvijai beidzot bija savs NBA spēlētājs Andra Biedriņa personā un divi Itālijas vidusmēra klubu pārstāvji, kā arī virkne spēlētāju no LBL, kas togad piedāvāja vienu no intriģējošākajiem turnīriem vēsturē. Jā, zaudēt portugāļiem no vietējās līgas un Spānijas zemākajām līgām bija nepiedodami, taču loģiska nebija arī uzvara pār Horvātiju ar trim Eirolīgas „Final Four” dalībniekiem un vēl diviem Eirolīgas ceturtdaļfinālistiem.
Kas veidoja „Tagad vai nekad” izlasi? Viens NBA spēlētājs, divi Spānijas ACB līgas vidusmēra komandu pārstāvji un Krievijas Superlīgas vidusmēra kluba centrs, kurš atgriezies basketbolā pēc divu gadu diskvalifikācijas. Bet rezultatīvākais bija Kristaps Janičenoks, kurš sezonu bija aizvadījis Itālijas otrās līgas vidusmēra komandā. Pretī krievi ar vienu NBA veci un pieciem Eirolīgas finālistiem, francūži ar sešiem NBA vīriem un „nabaga” Vācija bez Dirka Novicka, bet ar trim Eirolīgas spēlētājiem.
2011. gadā Latvijas izlasē viens Eirolīgas pārstāvis – tikai 18 gadus vecais Dāvis Bertāns. Pēc diviem gadiem vienīgais Eirolīgas spēlētājs ir Jānis Blūms, tomēr izdodas uzvarēt Bosniju un Hercegovinu ar NBA spēlētāju Mirzu Teletoviču un trim Eirolīgas pārstāvjiem, Melnkalni ar vienu NBA čali un diviem Eirolīgas spēlētājiem, kā arī Maķedoniju ar vienu NBA pārstāvi un diviem Eirolīgas spēlētājiem. Un, tad atkal – it kā neloģisks zaudējums Beļģijai, bet… Varbūt meistarībai, pašatdevei un veiksmei arī ir robežas?
Pirms diviem gadiem Latvijas izlasē bija viens stabils Eirolīgas spēlētājs, joprojām tas pats Jānis Blūms, kurš izpildīja konkrēta zobrata lomu Atēnu „Panathinaikos” mehānismā. Bet Kaspars Vecvagars no Kauņas „Žalgiris” iepriekšējo sezonu bija izlaidis traumas dēļ. Divi spēlētāji no Krievijas, bet pa vienam no Spānijas, Vācijas un Igaunijas klubiem. Beļģijai divi Eirolīgas spēlētāji, Čehijai trīs Eirolīgas pārstāvji, pa vienam Eirolīgas vecim arī igauņiem un slovēņiem. Astotā vieta Eiropā, bet gribas taču vairāk.
Šogad Latvijas izlasei ir kvalitatīvākā komanda vēsturē. Divi NBA spēlētāji – Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns, divi Eirolīgas spēlētāji – Jānis Strēlnieks un Dairis Bertāns, vēl viens (Jānis Timma) vai varbūt pat divi (Rolands Šmits) Eirolīgā spēlēs nākamajā sezonā. Žanis Peiners spēlēs Lietuvas vicečempionos, Jānis Blūms atgriezīsies Spānijā, bet Mārtiņš Meiers un Andrejs Gražulis izmēģinās spēkus Krievijas klubos.
Turklāt gandrīz visi minētie spēlētāji savās komandās bijuši starp līderiem. Starp tiem, no kuriem prasa rezultātu un uzvaras, nevis apčubina un uzsit pa plecu pēc skaistiem zaudējumiem. Titulēti klubi nenozīmē tikai skaļus nosaukumus un labus līgumus. Tie ir arī labi un prasīgi treneri, prasīgi un pie uzvarām pieraduši līdzjutēji. Grūstīšanās ar Eiropas labākajiem basketbolistiem un taktisko viltību džungļi viņiem nav notikums, bet gan ikdiena.
Šie spēlētāji jau ir tikuši pie medaļām arī Latvijas izlases kreklā. Dairim Bertānam un Strēlniekam ir 2007. gada Eiropas U18 bronza, Dāvim Bertānam un Timmam ir 2010. gada Eiropas U18 bronza, Gražulim ir 2013. gada Eiropas U20 sudrabs, bet Porziņģis un Šmits 2013. gada Eiropas U18 čempionātā bija ceturtie. 2007. gadā puišiem bija sešas uzvaras astoņās spēlēs, 2010. gadā – sešas uzvaras deviņos mačos, 2013. gada U20 izlasei – astoņas uzvaras desmit spēlēs, bet tā paša gada U18 izlasei – piecas uzvaras deviņās spēlēs. Tas tomēr ir citādāk nekā 1998. gada Eiropas U18 čempionātā iegūtā ceturtā vieta, kad astoņās spēlēs tika piedzīvoti pieci zaudējumi, bet pusfinālu nodrošināja laimīga uzvara papildlaikā pār Izraēlu.
Kā tiks dēvēta šī Latvijas basketbola paaudze? Visticamāk, pirmie apzīmējumi tiks piedāvāti jau šoruden Stambulā. Tomēr jāatceras, ka šai paaudzei ir maz kopīga ar iepriekšējām. Vai tas ļaus pārspēt iepriekšējo paaudžu sasniegto? Iepriekš aprakstītais ļauj domāt, ka šiem puišiem svarīgākajā brīdī rokas un kājas nenotrīcēs.
