Daugaviņš atzīt, ka viņa sniegums bijis slikts, un tas izskaidrojams ar to, ka uz viņu tika liktas pārāk lielas cerības, bet tajā pašā laikā spēlētājam neatradās vieta pirmajā maiņā… "Rīgā aizvadīju sezonas pirmo pusi un, ja jāvērtē šo laiku kopumā, tad nospēlēju sūdīgi. Iespējams, ka izvirzītie mērķi bija pārāk augsti, gribējās izdarīt daudz vairāk, taču beigās nesanāca nekas. Kad ierados Rīgā, visapkārt dzirdēju runas par to, ka tagad atbrauks Daugaviņš un viens pats izcīnīs uzvaras. Godīgi sakot, psiholoģiskais spiediens bija ļoti liels. Pat rokas trīcēja, pa galvu maisījās visādas domas," atzīst Kaspars Daugaviņš. "Neslēpšu, ka vēlējos būt viens no komandas līderiem, spēlēt pirmajā maiņā, būt laukumā visos grūtākajos brīžos. Nesanāca... Pirmajās trīs spēlēs biju kā centra uzbrucējs un radās sajūta, ka šeit esmu tikai tāpēc, lai aizpildītu caurumus sastāvā. Morālais uzreiz tika nosists. Cīnījos, centos…"
Daugaviņš ir neizpratnē, kā tā var būt, ka atsevišķiem spēlētājiem pirmajā vietā ir nauda… "Savulaik esmu vinnējis Kaldera kausu un vēlos vēlreiz kaut ko vinnēt, lai izjustu šīs uzvarētāja emocijas. Tieši tāpēc arī spēlēju hokeju. Nauda nav mazsvarīga, taču ne galvenais. Diemžēl nejutu, ka Rīgā visiem pirmajā vietā ir hokejs un pēc tam nauda. Bija sajūtas, ka atsevišķiem spēlētājiem mērķis ir nopelnīt naudu labai mašīnai un ar to pietiek. Personīgi man vairāk saista atmiņas par uzvaru Kaldera kausā, nevis pabraukāšanās ar jaunāko mersedesu," saka Kaldera kausa ieguvējs. "Iespējams, ka daudzi saņem neadekvātas summas un nauda viņus ir sabojājusi. Tā nav tikai mūsu vaina. Nauda ir pārbaudījums cilvēkam visur. Arī Amerikā. Šeit, Rīgā, reizēm bija sajūta, ka viens otrs hokeju spēlē tikai tāpēc, ka hokejs ir tepat Rīgā. Savādi, vai ne?"
NHL latviešu uzbrucējs Rīgas klubā nejuta komandas vienotību, nebija arī spēlētāja ar lielu autoritāti… "Mūsu komandas leģionāriem bija grūti pierast pie šīs vides. Visvairāk - par ģērbtuvēs notiekošo. Nejuta komandas saliedētību. Viņi ir atbraukuši no komandām, kur visi ir draugi, kur ģērbtuvēs ir jautrība, arī ārpus hokeja visi ir labās attiecībās. Rīgā komanda ir sadalījusies pa mazām grupiņām. Ārzemnieki nejutās kā mājās un beigu beigās viņi izveidoja savu grupiņu. Ja saliedētība nav ģērbtuvēs, tad tās nav arī laukumā," apbēdināts ir latviešu uzbrucējs no Ziemeļamerikas. "Noteikti komandā pietrūka cilvēka, kuru visi respektētu. Kā Ozoliņš, kā Znaroks. Daudzi aiz muguras smējās par Tambijevu, bet kad viņš pateica, tad visiem mutes ciet. Mums vecākais ir Saša Ņiživijs, bet viņš ir klusais. Raiča Ivanāns arī ir klusais. Nebija neviena, kurš komandu paņemtu aiz pautiem! Veci, kurš var pateikt, kad ģērbtuvē nav trenera. Kad biju sīkais, skatījos Latvijas izlases spēles ar visiem Kerčiem, Beļavskiem un pārējiem. Viņi visi arī ārpus laukuma bija draugi, un tieši tāpēc arī bija uzvaras. Tagadējā "Dinamo" tā nav. Ir četri čomi, bet vajag, lai visi 20 krīt viens par otru. Es negaidīju, ka nonākšu šādā vidē. Vasarā viss it kā bija labi, pārbaudes spēlēs arī, bet sākās sezona... Sezonas gaitā mēģināju sarīkot komandas vakariņas uz kurām atnāca... pieci cilvēki. Par kādu komandas garu te lai runā?"
Komanda nespēja savākties pēc daudzajiem zaudējumiem… "Nav pirmā reize, kad nonāku komandā, kura vairāk zaudē, nekā uzvar. Kā rīkoties? Nav jāskatās, kas notiek visapkārt, nav jāskatās uz komandas biedriem, bet vispirms pašam jātiek skaidrībā ar sevi. Jāizanalizē savu spēli. Par kopējo bildi jāaizmirst. No kā viss sākas? Viens neizdara kaut ko, otrs kļūdās un tā no individuālajām kļūdām rodas ķēdes reakcija. Citreiz ir tā, ka redzot, ka partnerim kaut kas neiet, tu iztēlojies par lielo glābēju un sadomā glābt. Beigu beigās pats neizdari savu darbu, un, cenšoties palīdzēt citiem, iekrīti vēl lielākā bedrē. Katram spēlētājam pašam jāzina, kur viņa galvā atrodas tas klikšķis. Katram jāapzinās sava loma komandā, sava vieta hokejā un jāpilda savi pienākumi," norāda Daugaviņš.
Visu materiālu var lasīt Sporta Avīzes jaunākajā numurā vai elektroniskajā versijā ŠEIT.
Izmantotie resursiSporta Avīze
