Pērn sapni par uzvaru Deivisa kausā beidzot piepildīja Rodžers Federers, bet šogad lielā iespēja Endijam Marejam. Nepārspīlējot var droši apgalvot, ka labākas iespējas uzvarēt prestižajās komandu sacensībās Marejam vairāk nebūs, tāpēc jāņem tagad.
Šosezon pasaules labākās izlases Deivisa kausā spēlēja vājinātos sastāvos. Šveice pēc pērnā gada triumfa jau 1. kārtā bez Federera un Stena Vavrinkas zaudēja Beļģijai (2-3), Čehija bez Tomāša Berdiha ar tādu pašu rezultātu piekāpās Austrālijai, Novaks Džokovičs serbiem palīdzēja tikai 1. kārtā, bet Spānija šogad spēlēja zemākā līmenī.
Beļģija bez jau pieminētās uzvaras pār Šveici, pieveica arī Kanādu (5-0) un Argentīnu (3-2), bet britiem ceļš uz finālu bija sarežģītāks spēcīgāku pretinieku dēļ. Ar 3-2 uzvarētas ASV un Austrālija, bet ar 3-1 pieveikta Francija.
Deivisa kauss ir komandu turnīrs, nevis viena tenisista pasākums, taču Lielbritānijas gadījumā šo izlasi nosaukt par viena cilvēka komandu nav sevišķi nekorekti. Pats Marejs no tādiem apzīmējumiem atturas, taču skaitļi runā paši par sevi. Endijs šogad nodrošinājis astoņas no komandas deviņām uzvarām – sešas vienspēlēs un vēl divas dubultspēlēs.
Vienīgo punktu bez Mareja tiešas līdzdalības briti ieguva 1. kārtā, kad Džeimss Vords otrajā vienspēlē pieveica Džonu Isneru. Šī uzvara bija ļoti svarīga, jo amerikāņi toreiz uzvarēja dubultspēlē. Gan ceturtdaļfinālā pret Franciju, gan pusfinālā pret Argentīnu Endijs spēlēja visas trīs dienas, uzvarot divās vienspēlēs un kopā ar brāli Džeimiju arī dubultspēlē. Ļoti ticams, ka tāda pati programma Endijam būs arī šajā nedēļas nogalē.
Kā jau ierasts, britiem ir problēmas ar otro numuru. Pēc reitinga šis gods pienākas Aljažam Bedenem, taču Slovēnijā dzimušajam, bet jau ilgus gadus Londonā dzīvojošajam tenisistam arvien neļauj spēlēt zem Lielbritānijas karoga, viņa lietas izskatīšanu atliekot uz martu. Lielbritānijas izlases kapteinis Leons Smits spēris drosmīgu soli, kas gan vairāk uzskatāms par piespiedu variantu, nevis lielu risku. Proti, vienspēlēm pieteikts 20 gadus vecais Kails Edmunds.
Viņš izlasē ir bijis iepriekš, taču spēlējis vēl nav ne reizi, tādējādi debija viņam būs finālā, turklāt jau pašā pirmajā spēlē, sacenšoties ar Beļģijas pirmo numuru Davidu Gofānu. Britiem bija jāizvēlas starp Vordu, Edmundu un Danielu Evansu. Edmunds tika izvēlēts tāpēc, ka mēneša sākumā uzvarēja "Challenger" turnīrā Buenosairesā, kur sacensības notika uz māla seguma. Māls ir arī Ģentē. Šāda seguma izvēle ir ļoti loģiska, zinot to, ka britiem ērtāki ir ātrie segumi.
Piektdienas otrajā vienspēlē Marejs sacentīsies ar Rubenu Bemelmansu. Viņa pieteikšana piektdienai izskatās pēc "pamešanas zem tanka". Proti, apzinoties, ka uzvarēt Mareju nevienam no beļģiem reālu izredžu nav, pirmajā dienā netiks tērēta Stīva Darsī enerģija, viņu pietaupot dubultspēlei un, iespējams, izšķirošajai vienspēlei.
Kamēr Lielbritānija lūko izcīnīt savu 10. Deivisa kausa titulu un pirmo kopš tālā 1936. gada, Beļģijai šis būs tikai otrais fināls. Pirmais bija ļoti sen – 1904. gadā, kad beļģi ar 0-5 zaudēja saviem šīs nedēļas nogales sāncenšiem. Lielbritānija savstarpējās cīņās ir vadībā ar 7-4, tiesa, pēdējo maču zaudēja, turklāt tas 2012. gadā notika savās mājās, Glāzgovā zaudējot ar 1-4. Toreiz tas bija Eiropas/Āfrikas zonas 1. grupas mačs, kurā britiem nepalīdzēja Marejs, bet beļģu sastāvā bija šī gada fināla trio Gofāns, Bemelmanss un Darsī, kā arī karjeru beigušais Olivjē Rohuss.
