Žurnālā priekšvārdu uzrakstījis Virslīgas čempiones "Liepājas" prezidents Māris Verpakovskis. Viņš, novērtējot 2015.gadu, protams, izsaka prieku par iegūto titulu un pateicību visiem iesaistītajiem. Tomēr Māris izceļ arī izlasi, kurā viņš šobrīd strādā par menedžeri: "Nevaru neatzīmēt Latvijas nacionālās futbola izlases pašreizējo attīstību. Nenoliegsim, ka gada noslēgums nebija gluži tāds, kādu mēs visi vēlējāmies. Tomēr tieši šādās spēlēs komandā rūdās raksturs un vēlēšanās pierādīt gan sev, gan pārējiem, ka esam cienīgi sasniegt ko vairāk. [..] No savas un kolēģu puses varu apliecināt, ka valstsvienības štābs ar Marianu Paharu priekšgalā, līdzīgi kā arī paši futbolisti, ar nepacietību gaidām nākamo kvalifikācijas ciklu."
Plaša intervija publicēta ar LFF ģenerālsekretāru Jāni Mežecki. Cita starpā viņam tika jautāts par jauno stadionu un tā nelielo (5 700) ietilpību: "Šādas ietilpības stadiona celtniecība atbilst gan mūsu pašreizējām finansiālajām iespējām, jo tik lielu projektu realizējām ar pašu spēkiem, gan pēdējo gadu vidējiem Latvijas nacionālās izlases mājas spēļu apmeklētības rādītājiem un konkrētās atrašanās vietas specifikai. Tāpat, ņemot vērā, ka stadionu plānots izmantot ne tikai Latvijas futbola izlašu spēlēm, bet arī Rīgas klubu mājas spēļu aizvadīšanai un citu Latvijas klubu starptautiskajām cīņām, mums jāņem vērā virkne praktisku apsvērumu. Jaunākās paaudzes mākslīgais futbola segums ļaus izturēt slodzi, kas veidojas ar agru futbola sezonas sākumu un vēlām tās beigām, kā arī tas dos iespēju Latvijas nacionālajai izlasei iespēju savām spēlēm sagatavoties pašu mājās, nevis citu valstu bāzēs, kā tas nereti bijis līdz šim.
Vēlos uzsvērt, ka stadiona celtniecība normālos apstākļos nemaz nebūtu LFF funkcija, bet gan ierasti šādas iniciatīvas nāk no valsts vai pašvaldības. Redzam, ka "Daugavas" stadiona pilnveidošanas ieceres neiet saskaņā ar futbola interesēm, kas mums ir liela vilšanās un noteikti nav nekas tāds, ar ko Latvijas sporta sabiedrībai lepoties, tāpēc centīsimies futbolam jaunas mājas radīt ar pašu spēkiem un no šīs situācijas futbolam dot maksimālu labumu. Līdztekus ceram, ka kādreiz tomēr tiksim pie nacionālā stadiona, kas nebūtu jāuzņemas federācijai uz saviem pleciem vien. Tā ir visas valsts absolūtā nepieciešamība." Komentējot Latvijas izlase tuvāko gadu mājas spēles, Mežeckis izteica cerību, ka 2017.gada 9.jūnija spēli pret Portugāli varēs aizvadīt jau jaunajā stadionā, savukārt attiecībā uz 2016.gada oktobra spēlēm PK2018 ciklā pret Fēru salām un Ungāriju Mežeckis devis mājienu, ka tā varētu būt Liepāja, kur nesen viesojās UEFA pārstāvji, dodot norādes, kādi ieguldījumi jāveic, lai tur drīkstētu aizvadīt PK atlases mačus: "Iespējams, ka loģiskāk būtu ieguldīt finansiālos līdzekļus stadionā, kurā notiks Eirokausu spēles un kurā varēs spēlēt arī mūsu U-21 izlase, nevis atvēlēt naudu "Skonto" stadionam, kas agri vai vēlu pārstās eksistēt."
Mežeckis arī vēlreiz apsveica "Liepāju" un apstiprināja, ka mūsu čempioni nākamgad varēs spēlēt Čempionu līgā: "Šosezon liepājniekiem pēc sportiskajiem principiem pienācās vieta Eirokausos, tomēr UEFA savā pozīcijā bija strikta, tāpēc vienu gadu klubam nācās izlaist. Liepājnieki situāciju uztvēra adekvāti un spēja to izprast, vēlāk pierādot, ka viņi ir labākie un nākamajā sezonā varēs spēlēt UEFA Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrā. Tas ir klubs, kurā tiek pieņemti pareizi lēmumi un kurā strādā īsteni profesionāļi."
Sirsnīgu rakstu radījis "Liepājas" treneris Mareks Zuntners (turklāt atsakoties no pienākošā honorāra). Pilnu aprakstu atradīsiet e-žurnāla pilnajā versijā, bet izcelsim viņa slavas dziesmu komandas galvenajam trenerim Viktoram Dobrecovam par uzticību Liepājai pēc "Liepājas metalurga" izjukšanas: "Lai cilvēki saprastu situāciju, izstāstīšu piemēru: ja trenerim ir citu klubu piedāvājumi, bet viņš atsaka visiem un akli tic, ka mēs varam saglabāt komandu, domāju, tas ir tik daudz.. Riskēt ar savu karjeru, kas Latvijā ir jādara katru dienu, palikt ar komandu, kurā ir seši futbolisti, bez algas, naudas, gaismas un laukuma ir samērā drosmīgs solis. Tanī momentā, kad trenējāmies pēc nevienam nenoteikta grafika, es sapratu tikai vienu - šim cilvēkam ir jābūt nākamajam galvenajam trenerim Liepājā."
Šoreiz arī kāda savdabīga intervija - ar baptistu draudzes mācītāju Edgaru Maži. Viņš sarunas gaitā demonstrē lieliskas zināšanas par Latvijas futbolu, bet ar humoru stāsta par savu futbola spēles stilu: "Jāņem vērā, ka vairs neesmu gados tik jauns [smejas]. Bet cenšos spēlēt mierīgi, neesmu karstasinīgs un pārgalvīgs. Jāņem vērā arī konteksts, ar ko es spēlēju - tie ir kristieši. Nav tā, ka cilvēki lamājas [aizdomājas]. Lai gan kādreiz, protams, kāds kādam kaut ko arī uzbļauj, tas jau ir normāli. Bet es baudu spēli, es priecājos par to, ka varu spēlēt un gūt no tā prieku." Vai veiktu pēdējās cerības sodu? "[Smejas] Tad būtu jāskatās, kāds ir rezultāts. Ja būtu neizšķirts, mača pēdējās sekundes un uzbrukums uz manas komandas vārtiem, - tad, kas viņu zina, varbūt arī uztaisītu [smejas]."
Visbeidzot plaša intervija ir arī ar čempiones "Liepājas" galveno treneri Viktoru Dobrecovu. Viņš stāsta arī par šogad iegūtajām zelta medaļām Virslīgā, taču mēs piedāvājam nelielus izgriezumus no senākiem laikiem. Dobrecovs nebaidās atklāti stāstīt par savas klubu karjeras lielāko kļūdu: "Man bija jābrauc uz Kazahstānas "Aktobe", kur piedāvāja diezgan lielu naudu. Treneris Vladimirs Muhanovs mani trīs reizes aicināja uz turieni. Visu laiku teicu, ka man vēl ir līgums, bet tad nolēmu iet. Un sanāca, ka paša paviršības dēļ to līgumu nedabūju. Man piedāvāja diezgan solīdu līgumu, bet izdomāju, ka varēšu izspiest vēl vairāk. Treneris teica - vari parakstīt līgumu uzreiz par šādu summu, bet vari braukt ar komandu uz Sadraudzības kausu, pierādīt sevi un dabūt lielāku naudu. Es gribēju lielāku līgumu, bet izdomāju, ka, ja jau mani grib treneris, vienalga tikšu komandā un atvaļinājuma laikā neko nedarīju. Aizbraucu uz Sadraudzības kausu un izskatījos ļoti švaks. Un tas bija loģiski, jo vispār nebiju gatavojies. Cerēju, ka uz vecajiem lauriem kaut kur tikšu. Beigās mani nepaņēma pats Muhanovs, mums bija brīnišķīga saruna un sapratu, ka tā ir tikai mana kļūda. Patiesību sakot to, ka viss ir beidzies, sapratu jau turnīra laikā esot uz laukuma. Tāpēc tagad vienmēr saku futbolistiem - nepielaidiet kļūdas, nedzīvojiet pagātnē. Negatavojies aizbraucot uz pārbaudēm, tu paliksi par izsmieklu, kā toreiz paliku es."
Tāpat saistošs ir Dobrecova stāsts par attiecībām "Liepājas metalurga" laikā ar skontiešiem [žurnālists atgādina, ka Liepājā stadiona telpās apskatāma bilde, kur Dobrecovs ar Zemļinski viens otru sagrābuši aiz krekla un taisās kauties]: "Tas ir foto no 2004.gada zelta spēles. Bet man ar Mihailu bija ļoti labas attiecības. Tas, kas notiek spēles laikā, pēc tam jau aizmirstas. Mača laikā futbolists ir kā narkomāns - viņš neredz neko sev apkārt un grib uzvarēt. Uz laukuma Zemļinskis man bija ienaidnieks. Tas ir tāpat kā "Barcelona" un "Real" - viņi sitas līdz nāvei, bet pēc trim dienām visi ir kopā izlasē un aizstāv savu valsti. Nekāda savstarpēja naida nav. Spēles laikā tu zini, ka cīnies ne tikai par savu komandu, bet arī ģimeni - ja uzvarēsi, saņemsi prēmiju un par to nopirksi bērnam velosipēdu. Un tu zini, ka tāds Imants Bleidelis tev var atņemt to velosipēdu. Turklāt viņš jau arī cīnās par to pašu velosipēdu. Taču, neskatoties uz to, kas bija noticis laukumā, kad beidzās spēle, viens otram vienmēr paspiedām roku un nekādas savstarpējas nepatikas nebija."
Dobrecovam, neskatoties uz milzīgo rezultativitāti Virslīgā, tā arī neizdevās nostiprināties Latvijas izlasē un gūt kaut vienus vārtus. Žurnālists atgādina Viktoram par tā laika viņa veltīto kritiku Aleksandram Starkovam par nepietiekamo spēles laiku. Dobrecovs tagad atzīst: "Paejot laikam un atbildot uz tiem jautājumiem, kurus toreiz uzdevu pats sev, varu atbildēt, ka Starkovam bija taisnība. Viņš varēja sastāvā likt Dobrecovu, bet tādā gadījumā Latvija nekad nebūtu aizbraukusi uz "Euro2004".
Kāpēc Prohorenkovs, nevis Dobrecovs? "Viņam ir gabarīti. Koliņko labi ievadīja bumbu spēlē, Rimkus vai Prohorenkovs varēja patraucēt aizsargiem, Māris savāca bumbiņu un aizmuka." Attiecības ar Starkovu tagad? "Ļoti labas. Kad viņš atbrauc uz Liepāju, es vienmēr mēģinu no viņa dabūt kādus padomus vai ieteikumus. Kādreiz viņš bija noslēgtāks, bet tagad ar katru reizi es no Starkova iegūstu aizvien noderīgāku informāciju. Paldies, ka viņš dalās ar šiem padomiem. Un tie ir ļoti labi padomi. Turklāt viņš neuzspiež, sakot - dari tā. Viņš visu pasaka dialogā. Ar katru reizi mūsu sarunas kļūst siltākas un omulīgākas. Turklāt mēs nekad neesam runājuši par to, ka viņš mani savulaik nepaņēma uz "Euro2004"." Mainījušos viedokli 10 gadu laikā Dobrecovs izskaidro loģiski: "Mēs maināmies, mēs paliekam pieaugušāki, mūsu smadzenes attīstās. Varbūt, ja es nebūtu treneris, joprojām domātu tāpat kā toreiz. Taču tagad, kad abi ar Starkovu esam vienā profesijā, es ļoti labi viņu saprotu."
Dobrecovs arī apstiprina, ka tieši viņš 2003.gadā vēl pirms spēles ar Turciju Rīgā iestudēja vārtus pret Turciju svinēt ar stūra karodziņu, vārtu guvējam tēlojot, ka ar šo karodziņu apšauj pārējos. Vienīgais par šo iestudējumu nav bijis informēts... Vitālijs Astafjevs. Dobrecovs stāsta: "Jā, Astafjevs man arī ir prasījis - kādēļ tā. Astafjevs bija komandas kapteinis, ļoti nopietns cilvēks, bet es jauns gurķis, kuram muļķības galvā. Tāpēc arī viņam nepateicu - domāju, ka viņš negribēs to darīt. Kad visi skrēja un gāzās, labi, ka viņš neapjuka un arī sāka gāzties visiem līdzi. Pēc tam viņš man teica, ka, protams, būtu piekritis. Es toreiz nobijos."
Apkopojām tikai pavisam nelielu daļu no e-žurnālā pieejamā satura. Pilnu e-žurnāla versiju lasiet šeit.
Izmantotie resursi:Sākums - Latvijas Futbola federācija
