NHL hokejists Džons Skots šosezon izcēlies ar tikai vienu rezultativitātes punktu, taču būs Klusā okeāna divīzijas kapteinis Zvaigžņu spēlē. Viņam centās atņemt šīs tiesības, aizmainot uz citas divīzijas komandu, taču Skots nepiekāpās un līgas "rekomendācijām" nepakļāvās. Taču troksnis medijos izvērtās pārāk liels, pieauga kritika līgas vadības virzienā, un NHL nesen apstiprināja, ka viņš varēs piedalīties Zvaigžņu spēlē saskaņā ar līdzjutēju veikto balsojumu. Turpinājumā piedāvājam Skota publicēto materiālu, kas pavēstīts no pirmās personas skatu punkta.
„Klau, Džon, varam parunāt?”
Laikam jau man vajadzēja saprast. Taču tobrīd man nebija ne jausmas.
Biju svaru zālē kopā ar pārējiem čaļiem, kad Fīniksas ģenerālmenedžeris palūdza kopā pastaigāties. Iepriekš biju prom pāris dienas, taču tobrīd biju atkal Fīniksā, „Coyotes” treniņbāzē, satikos ar puišiem. Strādājām ar svariem, un visi kopā apskatījām manus jaunos cimdus.
Manus „All-Star” cimdus.
Biju redzējis savu vārdu ziņās, preses relīzē, komandu oficiālajos sastāvos. Taču ekipējuma ziņā tas tomēr bija citādi, saprotat? Man, Džonam Skotam no Mičiganas, 33 gadus vecam puisim, ir pašam savi „All-Star” cimdi!
Puiši komandā bija patiešām priecīgi par mani, un nekautrējās to darīt zināmu. Viņi arī pazobojās par mani (bet protams!), taču kopumā tas viss bija jautrā noskaņojumā. Visi izmēģināja manus cimdus, pasmējāmies. Tas bija foršs brīdis. Tad redzēju, ka ģenerālmenedžeris atver durvis. Viņš nesmaidīja.
„Klau, Džon, varam parunāt?”
Mēs pagājām tālāk gaitenī, iegājām kādā istabā, un ģenerālmenedžeris aiztaisīja durvis. Un tad visu pateica skaidri un gaiši.
„Tu tikko tiki aizmainīts.”
Nē, neticēju. „Ko tu te dirs!”
Labi dzirdēju viņu jau pirmajā reizē, taču vēlējos, lai viņš to atkārto.
„Tikko aizmainījām tevi uz Monreālu. Jā, tā nu sanāca.”
Manas domas auļoja kā zirgi. Ļoti labi sapratu, kas noticis. Taču tāpat nespēju nomierināties. „Pie velna, tu joko vai kā?” vaicāju. Hokejā policisti netiek aizmainīti sezonas vidū, ja viņu komanda uzvar. Tie, kas pazīst šo līgu, zina, ka tā vienkārši nenotiek. „Džon, neesmu drošs, ko lai tagad tev saku. Tā tas notiek. Mēs cenšamies padarīt komandu labāku. Mums bija iespēja tikt pie cita hokejista, un to izmantojām.”
Pārējo sarunas daļu es paturēšu noslēpumā, jo es esmu profesionāls hokejists. Bet jūs paši varat iztēloties. Kā biznesa valodā saka, saruna bija emocionāla.
Kad tiku savā mašīnā, uzreiz pazvanīju sievai. Viņa vaicāja, kas vainas, bet es gandrīz sāku smieties. Tas bija viss, ko tobrīd varēja darīt.
„Mani tikko aizmainīja.”
Jutu, kā auļo viņas domas, tieši tāpat kā manējās pirms pāris minūtēm. „Nē, tas nevar būt.”
Viņa labi dzirdēja mani jau pirmajā reizē, taču vēlas, lai pasaku vēlreiz.
„Jā, uz Monreālu. Vispār... viņi jau nosūtīja mani uz leju. Tātad, Ņūfoundlenda.”
Vai vispār iespējams aizlidot no Fīniksas uz Ņūfoundlendu? Sakārtoju savas lietas – nūjas, slidas, ekipējumu. Aizeju atpakaļ uz svaru zāli un paņemu savus cimdus. Tie joprojām ir tur, pilnīgi jauni, tieši tajā vietā, kur es un puiši bijām. ”Džons Skots, Visu zvaigžņu spēles dalībnieks.” Iemetu cimdus somā un uzsāku garo ceļu mājās.
Cenšos nedomāt par to, cik mazas vēl ir manas meitas un cik ļoti viņas ienīdīs pārcelšanos. Par to, cik lielas papildu rūpes tas uzliks uz manas sievas pleciem, kura ir devītajā grūtniecības mēnesī un gaida dvīņus. Cenšos nedomāt par tām labajām lietām, ko jūtu pret čaļiem Fīniksas komandā. Komandai, kurai neviens neticēja. Cenšos nedomāt par to, ka nemaz nevēlos atstāt šo vietu.
Tāpat arī cenšos nedomāt par to, ko man vajadzēja saprast jau pašam. Mans komandas biedrs to jau paredzēja, patiešām burtiski paredzēja, jau krietni pirms visa šī jezga izvērtās plašumā. Viņš man uzrakstīja: „Vecīt, tu esi 30. vietā Zvaigžņu spēles balsojumā.” Tas bija pilnībā pēkšņi, pirms tam nekas par to neliecināja. Un tad viņš piebilda: „Viņi nekad neļaus tev spēlēt, Džon. Viņi nekad neļaus tev tur nokļūt.” Ne jau tādam puisim kā tu.
Puisis kā es. Jūs droši vien domājat, ka pazīstat mani. Vai vismaz pazīstat Džona Skota stereotipu. Nu ko, ļaujiet man pateikt kaut ko varbūt pārsteidzošu – es nekad nevēlējos būt hokeja kauslis. Bērnībā man bija „Sherwwod TP-70” nūja. Kāpēc? Tā bija Reja Burka nūja. Viņš man bija milzīgs elks, lai arī es biju no Ontario. Liekas, man vienmēr patika kontrasts. Visi mani draugi fanoja par ”Canadiens” un „Maple Leafs”, tad nu es izvēlējos „Bruins”. Likās, ka viņiem ir foršs logo. Dusmojos, ka junioru līgā mums neļāva izvēlēties numurus lielākus par 30, jo vēlējos 77 kā Rejam.
Redziet, es saprotu pārējo attieksmi. Esmu vairāk nekā divus metrus garš. Visi man vienmēr vaicā, vai es arī junioru hokejā situ pārējos puišus? Nē. Protams, ka nē, es biju parasts aizsargs. Taču nekad nebiju labākais hokejists. Mani izmeta no katras junioru dublieru komandas, kurā pieteicos. Treneri apgalvoja, ka esmu pārāk liels un pārāk lēns. Pārāk liels? Pie velna, ko gan man vajadzēja darīt, lai uzlabotu šo kritēriju?
Tad nu centos kļūt ātrāks. Ar to pietika, lai iekļūtu Mičiganas universitātē. Tobrīd likās, ka nekad nespēšu nokļūt NHL, taču vismaz tikšu pie izglītības. 30 gadu vecumā varēšu uzvalkā mierīgi sēdēt birojā un priecāties par visu šo.Tā bija vecā Rietumu koledžu hokeja asociācija – līga, kur uz izbraukuma spēlēm jādodas desmit stundu ilgos braucienos ar autobusu. Mēs spēlējām pat Aļaskā. Atceros šos pārbraucienus pa vientuļajiem Minesotas ceļiem, kad sniegs virmo uz visām pusēm, sildītājs nedarbojas, bet visi ekonomikas studenti skatās filmas un jokojas. Es tikmēr sēdēju ar savu grāmatu iespiestu ceļos, cenšoties risināt uzdevumu. Pārējie čaļi skatās Billiju Medisonu, bet es domāju: „Piektais jautājums. Tiek izšauta lode ar ātrumu X, kura trāpa piecu matraču kaudzē ar blīvumu Y. Izskaitļot...” Autobusā bija auksti un kļuva tumšs. Biju pabeidzis savu uzdevumu. Komandas biedri skaļi kliedza Adama Sandlera citātus. Un mana pēdējā doma bija – kādu dienu tu kļūsi par Zvaigžņu spēles hokejistu.
Tā nebija nekāda joku inženierzinātne. 50% studentu atkrīt jau pirmajā kursā. Taču kaut kādā veidā es tomēr izturēju. Ieguvu inženiera grādu. Saderinājos. Biju gatavs turpmākajam scenārijam.
Bet ziniet kā sanāca? Es paliku hokejā. Mana sieva un es turpinājām ceļot pa Ameriku, mainījām dzīvesvietu katru gadu. Bet es paliku NHL, par spīti visam. Tas nav viegli. Cilvēki domā, ka policisti uznāk laukumā uz pāris minūtēm, pagrūstās un diena galā. Vai nav skaista dzīve, ne?
Taču būšu godīgs – to nevar pārtraukt. Tas ir darbs uz pilnu slodzi, 24 stundas diennaktī. Brīdī, kad zini, ka būs jākaujas, nevari šo domu tā vienkārši izslēgt no sava prāta. Vari būt krutākais un spēcīgākais vīrs līgā, taču bailes nekur nepazudīs. Mani pirmie gadi līgā bija tik slikti, ka es dažreiz nespēju gulēt. Paliku augšā visu nakti, skatoties internetā video ar gaidāmajiem pretiniekiem un cenšoties atrast viņu vājās vietas. Stīvs Makintairs. Eriks Godārs. Es varu turpināt vēl un vēl. Kad šos vārdus pamanīju spēļu kalendārā pēc pāris nedēļām, prāts sāka darīt savu jau tobrīd.
Taču tas ir darbs, kuram pats pieteicos. Vienā dienā mana sieva vairs neizturēja un pateica, ka tie pārējie puiši droši vien satraucas tāpat kā es, ka arī viņi baidās. Tas bija lūzuma punkts. Palīdzēja arī manas meitas. Kaut kādā veidā tas palīdzēja novērst domas. Es kļuvu par hokejistu, par kuru biju vēlējies kļūt. Kopā ar „Sharks” pat iemetu trīs vārtus pagājušajā sezonā. Manas meitas bija sajūsmā.
„Vai tev liekas, ka tavi bērni būs lepni par šo visu?” Šis jautājums bija brīdis, kad viņi zaudēja iespēju kompromisam.
Jau tad, kad kļuva skaidrs, ka uzvarēšu Zvaigžņu spēles balsojumā, sapratu līgas nostāju. Viņi vārdus „Šī nav tava spēle, Džon!” nelietoja, taču sapratu. Godīgi sakot, savā ziņā arī piekritu.
Vismaz sākumā es vēlējos, lai visa šī jezga beidzas un vairs netraucē man. Mums bija patiešām laba sezona Fīniksā, un es sāku justies kā šai komandai piederīgs. Visi paredzēja, ka „Coyotes” būs pārliecinoši pēdējā, taču sezonas sākumā pārsteidzām daudzus. Mēs bijām pastarīšu kolekcija, un es tajā lieliski iederējos. Iederējos, darot to, ko protu vislabāk – biju draugs ģērbtuvēs, puisis, kurš nejokojas laukumā un treniņos, un kluss, taču efektīvs policists.
Viens no iemesliem, kādēļ es tik ilgi paliku līgā, ir tas, ka ļoti labi zināju, ka es NEESMU Zvaigžņu spēles hokejists. Tāpēc brīdī, kad viņi pateica, lai uzrakstu paziņojumu, proti, lai mudinu fanus balsot par citiem spēlētājiem un atteikties no Džona Skota kustības, es to izdarīja bez vilcināšanās. Teicu faniem: „Klau, es neesmu pelnījis to. Balsojiet labāk par maniem partneriem.” Un es teicu patiesību.
Lai arī domāju, ka neesmu pelnījis nokļūt Zvaigžņu spēlē, neuzskatu arī, ka esmu pelnījis šādu izturēšanos un attieksmi, kādu izrādījusi līgas vadība. Esmu NHL hokejists, un lai arī kāds būtu mans talanta līmenis, es NHL neesmu nokļuvis nejauši. Es patiešām ticu, ka brīžos, kad esmu laukumā, daru savus partnerus drošākus par savu spēli. Vai tas mani padara par elites hokejistu? Velns, protams, ka nē! Vai es būšu satraukts, kad svētdien kāpšu uz ledus un Tarasenko man pašausies garām kā vējš vai Teivzs mani apvadīs ar vienu no saviem trikiem? Protams. Vai es būšu sliktākais hokejists laukumā? Droši vien.
Taču tajā pašā laikā šis nav nekāds „Čārlija un Šokolādes Fabrikas” stāsts. Es neesmu nejauši izvēlēta persona no ielas, kas vienkārši vinnēja zelta biļeti un tika pie spēles ar zvaigznēm. Es uzvarēju interneta balsojumā. Un nepārprotami, ka tas bija joks. Tas viss varbūt arī beigsies kā joks. Taču tas nesākās kā joks. Tas sākās kā pavisam neliels izsēto pulks. NHL spēlētāju pulks, kurā es biju viens no apmēram 700 profesionālajiem hokejistiem, no kuriem cilvēki tika aicināti internetā izvēlēties. Un es esmu viens no šiem 700.
Ja līga uzskatīja, ka mana iebalsošana ir apkaunojums, tad visi puiši, kurus satiku, domāja citādi. Esmu saņēmis neskaitāmas īsziņas no hokejistiem, kuri saka: „Tev vajag piedalīties!”
Un tas nenotika tikai interneta balsotāju dēļ. Es smagi jo smagi trenējos, lai kļūtu par vienu no šiem 700 vīriem. Slidoju katru dienu kopš triju gadu vecuma. Izturēju atskaitīšanu no dublieru komandām, braucienus uz Aļasku, inženiera eksāmenus un, jā, arī kautiņus. Visu tikai tāpēc, lai būtu viens no viņiem. Un par to arī kļuvu. Tas man nozīmē daudz. Tas nozīmē daudz manai ģimenei.
Un tad kāds no NHL vadības piezvana man un vaicā: „Vai tu domā, ka tavi bērni būs lepni par šo visu?”... Tas bija brīdis, kad viņi zaudēja komunikācijas iespēju. Lai arī varbūt nepelnu godu piedalīties Zvaigžņu spēlē, es ļoti labi zinu, ka pats izlemju, ar ko centīšos darīt savus bērnus lepnus un ar ko ne! Ironija šeit ir tāda, ka manas meitas ir lielas NHL līdzjutējas. Vecākā meita, Eva, mīl hokeju. Viņa skatās manas spēles, seko manām komandām. Un jā, viņa ir sajūsmā par Zvaigžņu spēli. Jaunākā meite Gabriela ir pārāk maza, lai nopietni sekotu šim visam, bet viņa tāpat ir priecīga. Viņai ir gan Čikāgas, gan Minesotas, gan Ņujorkas, gan Sanhosē komandu krekli, kurus viņa arī valkā. Un kad tētis dodas uz spēli, viņa arī pavada mani ar „aaaahūūūū”, atdarinot koijotu gaudošanu.
Vai viņas būs lepnas, redzot mani laukumā svētdien? Kas zina. Man patīk domāt, ka jā. Taču zinu, ka viņas būs kopā ar mani, ar lielo un lempīgo tēti. Viņas skatīsies manu spēli un skatīsies, kā cenšos parādīt savu labāko sniegumu. Viņas piepildīs sapni, kas man bija jau kopš viņu vecuma.
Kad pienāks laiks, esmu drošs, ka pastāstīšu viņām visu stāstu līdz galam. Par vienu traku janvāri, kad ģimene vienā mirklī pārcēlās uz citām mājām un kad mēs pārstājām gaudot kā koijoti. Kad piedzima dvīņi un kad viņu tētis iekļuva ziņās un piedalījās vienā dīvainā spēlē Nešvilā.
Ceru, ka tas būs labs stāsts. Iztēlojos, kā viņas pazobosies par to, pasmiesies. Iztēlojos, ka pēc tam mēs varētu kopā pavingrot un patrenēties. Iesildīsimies. Un ja pietiks laika, viņas varbūt pat pielaikos manus vecos cimdus.
Manus Zvaigžņu spēles cimdus.
Izmantotie resursi:A Guy Like Me | The Players' Tribune
