- Vai Universiādes bronzas godalgu uzskati par savu līdz šim lielāko sasniegumu? - Domāju, ka jā. Līdz šim nozīmīgākā bija 2011. gada Eiropas U-18 čempionātā izcīnīta zelta medaļa, nevis bronza pasaules U-18 čempionātā, bet tagad noteikti visaugstākais sasniegums ir šī medaļa.
- Kas tad ir sezonas galvenās sacensības airēšanā? - Katru gadu risinās pasaules un Eiropas čempionāti, kā arī ir trīs Pasaules kausa posmi, taču gan finanšu trūkuma dēļ, gan tāpēc, ka ļoti vēlu pavasarī tiekam uz ūdens, uz šiem posmiem nedodamies. Nākamgad pirmais posms ir jau agrā pavasarī Austrālijā, bet mēs, piemēram, šogad pirmoreiz uz ūdens izgājām tikai aprīlī. Ja nebrauc uz treniņnometnēm, tad nemaz nevaram aizbraukt uz Pasaules kausa pirmo posmu. Turklāt tagad ir izmainīts arī starptautisko sacensību kalendārs un Eiropas čempionāts šogad bija maijā, tādēļ arī uz to nebraucām. Es gan biju pavasarī aizbraukusi uz Īriju, kur uzturējos divas nedēļas, taču arī tur laika apstākļi nebija tie labākie un airēt iznāca maz, tādēļ nolēmām, ka uz Eiropas čempionātu nebraukšu. Lai kvalificētos 2016 .gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, 2015. gada pasaules čempionātā ir jāiebrauc devītniekā. Tādēļ man būtu svarīgi pēc iespējas ātrāk doties uz lielajām sacensībām, jo pieaugušo konkurencē vēl neesmu braukusi, vienīgi pēdējās sacensībās Kazaņā. U-23 ļoti atšķiras no U-18 līmeņa un arī lielie mači noteikti ievērojami atšķiras no U-23 sacensībām. Šogad pasaules čempionāts augusta beigās notiks Korejā, bet vēl pirms tam Austrijā risināsies pasaules U-23 čempionāts, uz kuru dosimies jau pirmdien.
- Ar kādiem mērķiem brauksi uz Austriju un ko zini par savām konkurentēm? - To ir grūti prognozēt. Iespējams, pērn kāda nebija tik labā formā, bet šogad būs stiprāka un otrādi. Piemēram, pērn pasaules U-23 čempionātā es ieguvu piekto vietu, bet uzvarēja vāciete, savukārt septembrī Eiropas čempionātā abas tikām B finālā - es biju astotā, bet viņa ieguva devīto vai desmito vietu. Iespējams, viņai jau bija pārslodze, bet varbūt vienkārši «nevilka», jo domāja - ja reiz neesmu A finālā, tad kam man B fināls un cīņa par astoto vietu. Pasaules U-23 čempionātā man ļoti gribētos iebraukt trijniekā, jo pēc tam man vēl divus gadus būs iespēja startēt šajā vecuma grupā. Kad pirmoreiz startēju pasaules U-18 čempionātā, tad arī biju piektajā vietā, bet pēdējā gadā izcīnīju trešo vietu. Nebūtu slikti, ja šādu progresu izdotos atkārtot arī U-23 vecuma grupā, jo pērn bija piektā. (Smejas) Taču šogad būs grūtāk. Būtībā pēc U-18 uzreiz ielēkt U-23 vecuma grupas finālā airēšanā ir ļoti grūti. Nezinu, varbūt pērn bija ļoti laba sportiskā forma un paveicās. Turklāt šogad būs grūtāk arī tādēļ, ka kāds jau no manis gaidīs panākumus. Piemēram, braucot uz Universiādi Kazaņā, no septiņcīņnieces Lauras Ikaunieces un svarcēlāja Artūra Plēsnieka cilvēki jau gaidīja augstākās vietas, bet, ja kaut kas neizdodas, var sanākt vilšanās gan sportistam, gan līdzjutējiem. Tāpēc es pirms pasaules U-23 čempionāta labāk neko neteikšu. (Smejas)
- Vai tu brauc tika vieniniekā? - Starptautiskās sacensībās jā, bet Latvijas mēroga mačos braucu arī divniekos, četriniekos un astotniekos, lai tiktu pie medaļām. Nebraucu tikai tad, ja tuvākajā laikā gaidāms pasaules čempionāts, jo tad vari netīšām izmainīt tehniku.
- Klau, bet, ja tu esi spēcīgāka par komandas biedrenēm, vai astotniekā tas nerada problēmas? - Ir gan. Pagājušogad vienās jauktajās sacensībās es ar vienu čali riktīgi «pārvilkām» tos otrus un jau gājām virsū blakus laivai, tādēļ bija jāatlaiž, lai mūsu laiva iztaisnojas. Pārī vari «uzvilkt» stiprāk, jo tad vismaz laiva neaizies šķībi.
- Kas tevi aizrauj airēšanā? - Viss. (Smejas)
- Bet tas taču ir viens no fiziski grūtākajiem sporta veidiem, kurā nākas sevi mocīt... - Man patīk sevi pamocīt. Taču airēšana no citiem sporta veidiem atšķiras ar to, ka mēs visu laiku esam pie dabas. Ko redz vieglatlēti? Gandrīz visu laiku tikai stadionu.
- Bet jūs visu laiku braucat pa Lielupi... - Lielupe katru dienu mainās un ļoti ietekmē vēji. Nekad nevar zināt, vai šodien būs pavējš, pretvējš vai sānu vējš. Tas ir interesanti. Un mēs visu laiku esam svaigā gaisā.
- Vēlā rudenī, braucot ar vilcienu pār Lielupes tiltam, bieži vien gadījies redzēt airētājus, kuriem nākas trenēties arī ne tajos patīkamākajos apstākļos. - Ir pavēss, taču, ja kārtīgi strādā, tad auksti nevajadzētu būt. Turklāt parasti pirms došanās ūdenī 15 minūtes paskrienam, lai būtu iesilušas. Velkam kājās vilnas zeķes. Lietusmēteli gan nevajag. (Smejas) Pēc sezonas beigām lietū noteikti neejam airēt, bet, ja vasarā ir neliels lietutiņš, tad gan ejam un strādājām, jo mums ir programma, kas jāizpilda. Nav jēgas atlikt, jo tikpat labi arī nākamajā dienā var būt lietus.
- Runājot par programmas izpildīšanu, tava kolēģe un draudzene Madara Strautmane lika pajautāt, kā tev sokas ar programmu izpildīšanu? - (Smejas) Ir jau tā, ka reizēm atļaujos paslinkot, taču es cenšos vadīties pēc savām sajūtām. Ja konkrētajā dienā nejūtos īsti labi, tad pietaupu sevi, bet vienlaikus ir dienas, kurās paveicu vairāk nekā programmā prasīts. Ja kādreiz kaut kas sāp, tad labāk uzreiz aizeju pie ārsta un noskaidroju, kas par vainu, nevis sakožu zobus un turpinu darīt, bet pēc tam izrādās, ka trauma kļuvusi vēl nopietnāka.
- Pastāsti cilvēkam no malas, kas ir treniņi airēšanā? - Pavasarī parasti sākam ar apjoma darbu, no rītiem nobraucot aptuveni 20 kilometrus, bet vakarā - desmit. Kad esam «nogājuši» apjomu, sākas ātrumi. Piemēram, šodien [otrdien] bija plānots trīsreiz «iet» pa kilometram, taču sanāca pirmajā reizē veikt kilometru, bet otrajā - 500 metrus, jo treneris redzēja, ka vairs nevaram. Katram programma var nedaudz atšķirties, jo tas atkarīgs no sacensībām, kurās plānots piedalīties. Arī pēc sezonas, rudenī jāveic līdzīgs apjoma darbs kā pavasarī, jākrāj kilometri nākamajam gadam, lai pa ziemu neaizmirstos, kas ir airēšana. Bet ziemā trīs reizes nedēļā ejam uz trenažieru zāli, skrienam un peldam, savukārt šogad laikam dosimies arī slēpot, jo arī slēpošana ir izturības sporta veids. Tāpat strādājam arī uz airēšanas trenažiera.
- Kādu ātrumu uz ūdens izdodas sasniegt? - Precīzi pateikt ir grūti. Starta smēlienos ir 4,5 metri sekundē, bet distancē tie varētu būt 3,9 līdz 4,1 metrs sekundē. Piemēram, treniņos normālā tempā kilometru nobraucu kādās piecās minūtēs, tātad ar ātrumu 12km/h, bet mačos divus kilometrus normālos laika apstākļos veicam aptuveni astoņās minūtēs. Airēšanā liela nozīme ir laika apstākļiem, tādēļ nevari salīdzināt un teikt, ka šogad distanci veici ātrāk nekā pērn, jo, iespējams, bija pavisam citādāki laika apstākļi.
- No cik gadu vecuma esi airēšanā? - No 15 gadu vecuma, kad sāku mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijas 10. klasē. Principā airēt varētu sākt no 12 gadu vecuma, taču tam nepieciešams speciāls inventārs, kāds Latvijā nav pieejams. Piemēram, Vācijā airē jau no 11 gadiem, taču atbilstošās laivās, tomēr ir svarīgi būt gana slaidam, jo maza auguma cilvēkam būs grūti, lai gan tas ne vienmēr ir izšķirošais faktors.
- Cik saprotu, tad bērnībā esi izmēģinājusi dažādas nodarbes. - Jā, esmu pabeigusi Kandavas mūzikas skolu, spēlēju akordeonu. Tāpat skolas laikā braucu uz dažādām sacensībām volejbolā un vieglatlētikā. Ar akordeonu braukāju arī uz dažādiem konkursiem, bija doma iet uz Mūzikas akadēmiju, taču izšķīros par labu sportam. Sanāca tā, ka braucu uz sacensībām un gandrīz vienmēr izcīnīju pirmās vietas. Turklāt sacensības parasti bija otrdienās, pēc tām vēl gāju uz mūzikas skolu, mājās biju ap deviņiem vakarā un arī tad mani vēl nevarēja nomierināt, jo gribēju kaut ko darīt. Nekad neesmu dzīvojusi parasta bērna dzīvi, kad pārnāc mājās no skolas, sēdi pie datora vai braukā ar riteni un spēlē bumbu. Jā, vasarā tā sanāca, bet skolas laikā tam nebija laika, jo gāju arī uz aerobiku un tautiskajām dejām. Kaut kā visam pietika laika. Bet citi saka, ka viņiem nav laika, lai gan mācās tikai parastajā skolā. (Smejas)
- Ar akordeonu klēpī droši vien esi ballītes dvēsele? - Zini, ir tā, ka es vairāk spēlēju tās programmas, kuras lika spēlēt skolā. Man nav absolūtās dzirdes. Kaut ko jau varu nospēlēt, bet tie, kuriem ir absolūtā dzirde, var nospēlēt jebkuru skaņdarbu, turpretī es labi spēlēju pēc notīm.
- Un kurš tevi aizveda uz airēšanu? Jeb varbūt pati aizmuki? - Šķiet, ka Cērē notika volejbola sacensības, kurās mani noskatīja airēšanas treneris un uzaicināja uz iestājeksāmeniem MSĢ. Sākumā mani negribēja ņemt, jo it kā biju par īsu, taču man gandrīz visur, izņemot vēdera presi un tāllēkšanu, bija labākie rezultāti. Skriešanā un uz airēšanas trenažiera bija pirmajās vietās. Pati gan vēl svārstījos starp mūziku un sportu, kas arī neatviegloja treneriem izvēli par labu man.
- Cita Latvijas airētāja Sanita Pušpure Londonas olimpiskajās spēlēs pārstāvēja Īriju. Cik zinu, tad arī tev ir bijuši piedāvājumi no ārzemēm. - Man piedāvāja doties uz ASV augstskolām - mācīties un pārstāvēt universitātes komandu. Domāju, ka tiek uzrunātas pilnīgi visas meitenes, kuras pasaules U-18 čempionātā tiek A finālā. Taču mīnuss ir tāds, ka tur liek airēt astotniekos, tādējādi tiek pārvilkta svītra manām iespējām startēt olimpiskajās spēlēs. Tādēļ nemaz nopietni neapsvēru šos piedāvājumus.
- Vai tev un taviem vecākiem nākas ieguldīt inventārā? - Inventāru mums nodrošina MSĢ, taču problēma ir tāda, ka ar šādām laivām Vācijā neviens nebrauktu...
- Tām ir tikpat gadu, cik tev? - Es domāju, ka pat vairāk. Ja vēlies startēt augstākā līmenī, tad iespējas jāmeklē pašiem. Uz pirmo treniņnometni aizbraucu par «Latvijas izcilnieces 2011» saņemto prēmiju. Aizbraucām tieši pie Sanitas Pušpures, ar kuru man ir ļoti labas attiecības. Šogad nemaz nebija domas turp atkal doties, taču bija lētas biļete un izlēmām nomainīt vidi.
- Kur būtu jābrauc, ja maciņš būtu biezāks? - Uz siltajām zemēm. Tagad esmu LOV sastāvā, tādēļ, iespējams, nākamgad februārī brauksim uz kādu treniņnometni dienvidos. Tas būtu ļoti labi. Tāpat mani atbalsta arī Kandavas novads, par ko liels paldies.
- Tev ir 20 gadi, bet kas ir brieduma vecums airēšanā? - Visi jau smejoties saka, ka īstais vecums esot pēc bērna dzemdēšanas. (Smejas) Bet principā īstais vecums ir no 25 līdz 33 gadiem. Tad ķermenis un organisms varētu būt visgatavākais. Airēšanā ar katru gadu tehniskais izpildījums uzlabojas, arvien labāk izjūti laivu. Piemēram, labākā Lietuvas airētāja, kura ir 20 gadi, airē jau septiņus gadus, bet es - tikai piecus. Mēs sākam tikai no 15 gadu vecuma, tādēļ nav liela pamata jau U-18 vecuma grupā gaidīt labus rezultātus, ja konkurenti airē jau teju divreiz ilgāk. Latvijā ir spēcīgi un talantīgi sportisti, taču pēc vidusskolas beigšanas trūkst motivācijas un finansiālā atbalsta, lai turpinātu sportot. Es vidusskolu pabeidzu pērn, bet aizvadīto gadu mācījos biznesa augstskolā «Turība». Cenšos apvienot sportu un studijas, bet airēšana man tomēr pagaidām ir pirmajā vietā. Ļoti ietekmē arī finansiālā situācija - es un puiši divnieks (Krišs Kalniņš un Gints Zunde) esam LOV sastāvā, saņemam ikmēneša algu, iespējas aizbraukt uz sacensībās un medicīnisko aprūpi, kas ir liels pluss. Ja tas nebūtu, tad nauda būtu jāprasa no vecākiem... Man ir mērķis, tāpēc arī turpinu airēt. Pirmais mērķis būtu vismaz aizbraukt uz 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Skaidrs, ka jau pirmajā Olimpiādē par medaļām cīnīties nevari, bet ar laiku... Mans sapnis ir iebraukt trijniekā olimpiskajās spēlēs. Tomēr šāds mērķis jau ir ikvienam sportistam, tā ir virsotne, kura tikai dažiem kļūst par realitāti.
- Vai esi fanātiķe? - Jā. Visi prasa, kā gan tu vari tik ilgi airēt? Dažiem jau pēc pāris gadiem airēšana ir līdz kaklam. Bet man patīk. Lai gan, protams, ja nebūtu panākumu, varbūt arī nepatiktu. Taču, ja patīk un padodas, tad labāku kombināciju nevar iedomāties. Man ir paveicies.
