«Pirms Soču olimpiskajām spēlēm pirmoreiz ir neliela iekšējā nemiera sajūta par drošību,» atzīst Ernštreits. «Jā, 2002. gadā Soltleiksitijā olimpiskās spēles notika pusgadu pēc 11. septembra traģēdijas, taču tad man, jaunam džekam interesēja tikai aizbraukt uz savu pirmo Olimpiādi, bet par to, kā amerikāņi visos drošības pasākumos spēlēja karu, mums bija grūti valdīt smieklus. Turpretī tagad ir citādāk un ir iekšējais satraukums par drošību.»
«Šobrīd mani moka ziņkāre - kā tur tagad izskatās? Pagājušā gada februārī biju uz Pasaules kausa pēdējo posmu bobslejā un skeletonā, un tad tur vēl bija būvbedre, cik tālu sniedzas skatiens. Tolaik tur cēla viesnīcu kompleksus. Pa vidu bija iela vairāku kilometru garumā, bet tai abās pusēs būvbedre. Speciāli safilmējām, lai šogad varētu no tās pašas vietas vēlreiz safilmēt un salīdzināt.»
«Virs upes viņi būvēja ātrvilcienu no Sočiem uz kalniem. Lielu ceļa daļu ātrvilciena maršruts iet virs kalnu upes, kurā ir iedzīti pāļi. Pērn praktiski visā garumā bija tikai pāļi, vienīgi tuvāk kalniem jau parādījās sliedes, taču šobrīd tur jau kursē vilcieni,» stāsta LTV sporta žurnālists.
«Tīri cilvēciski man ir ziņkāre, kā viņi būs paspējuši visu izdarīt, jo pirms gada šķita: «Veči, piedodiet, bet to nevar izdarīt.» Tikmēr vietējie vēsā mierā, paši par sevi pasmīnot, noteica: «Šī taču ir Krievija, viss būs. Līdz olimpiskajām spēlēm taču ir vēl gandrīz gads.»»
«Mani ļoti interesē, cik ļoti Krievija centīsies sevi parādīt no labās puses,» saka Ernštreits. «Ir skaidrs, ka es tam neticu un pa īstam nekad neticēšu. Un neviens tam īsti neticēs. Tomēr paši krievi laikam tic, ka tādā veidā viņi pasaulei var pastāstīt par sevi kaut ko labu. Mums vēl līdzi nāk mantojums no padomju laikiem, kas liek uz to raudzīties ar lielāku skepsi, bet atsevišķi ārzemnieki droši vien spēs saskatīt tikai foršo.»
P.S. Tuvojoties Soču olimpiskajām spēlēm, publicēsim arī pilnu interviju ar Latvijas Televīzijas sporta žurnālistu Dāvidu Ernštreitu.
