2016.gada 29.martā Starptautiskā Futbola federāciju asociācija (FIFA) ir sodījusi virkni klubus par tādu līgumu slēgšanu, saskaņā ar kuriem trešās personas varēja ietekmēt spēlētāju pārejas. Un pat neskatoties uz to, ka sankcijas par pārkāpumiem, kuri pirmšķietami nav kaitīgi, var likties ļoti bargas, FIFA pirmām kārtām ir veidojusi precedentu, lai novērstu līdzīgus pārkāpumus no klubu puses nākotnē. Lai saprastu, ko tieši FIFA prasa no klubiem, jāatreferē, ar ko FIFA cīnās pēdējo gadu laikā.
Situācija, kad trešajām personām pieder spēlētāju ekonomiskās tiesības (Third Party Ownership vai „TPO”) – tās ir aģenta, investīciju kompānijas vai citas personas investīcijas (tie nav futbola klubi, ar kuriem futbolistam ir noslēgts darba līgums), kas veiktas attiecībā uz pašu futbolistu, ar mērķi saņemt daļu no spēlētāja vērtības viņa turpmāko pāreju gadījumos. Citiem vārdiem sakot, TPO “rodas” tad, kad jebkura persona, izņemot pašu futbola klubu pretendē uz procentu no futbolista pārejas samaksas.
Piemēram, jauns un perspektīvs futbolists spēlē A klubā, kuram dažādu iemeslu dēļ nepieciešamas finanses. Futbolista aģents (vai investors), kurš ir ieinteresēts futbolistā un redz viņā perspektīvu, piedāvā A klubam izpirkt futbolista „ekonomisko tiesību” daļu, piedāvājot A klubam naudu, kura tam šobrīd ir nepieciešama. Viņš noslēdz līgumu, un nākotnē, kad futbolists pāries uz jaunu klubu (B klubs), naudu no pārejas saņems gan A klubs, gan investors (to daļu, kuru viņš ir „nopircis”). Parasti šādā gadījumā B klubs runās par pāreju ne tikai ar futbolistu un A klubu, bet arī ar investoru. Investors var gan savu daļu uzreiz pārdot B klubam, gan arī turpināt to paturēt īpašumā, cerot, ka spēlētāja „vērtība” palielināsies un ar nākamo klubu viņš saņems vēl vairāk. Bet B klubam parasti nākas piekrist investora noteikumiem, jo bez viņa „piekrišanas” pāreja var arī neizdoties (spēlētājs ir atkarīgs no tā, kurš viņā ir investējis).
Nav grūti saprast, ka FIFA uzskata, ka TPO kaitē futbolam un viņa neatņemamai vērtībai un tādā veidā grauj kopējo spēles vērtību. Daudzi TPO sauc par „futbolistu verdzību”, uzskatot, ka spēlētāji kļūst par investoru „īpašumu” un pilnībā ir investoru kontrolē un ir atkarīgi no viņu lēmumiem.
Lai aizsargātu godīgu spēli un futbolistu intereses, padarīt klubus par neatkarīgiem pāreju un darba tiesiskajos jautājumos. FIFA izpildkomiteja 2014.gada decembrī pieņēma lēmumu pilnībā aizliegt TPO. 2014.gada 22.decembrī futbola federācijas tika informētas par jaunu noteikumu iekļaušanu FIFA spēlētāju statusa un pāreju reglamentā („FIFA reglaments”), kas stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī.
Galvenie FIFA reglamenta jaunā panta 18ter noteikumi paredz sekojošo:1) Neviens kubs vai spēlētājs nedrīkst noslēgt līgumu ar trešo personu, saskaņā ar kuru trešā puse iegūst pilnīgas vai daļējas kompensācijas saņemšanas tiesības, saistībā ar spēlētāja nākotnes pārejām no viena kluba uz citu, vai arī, kurā ir noteikts, ka trešajai puse tiek piešķirtas jebkuras tiesības, kas saistītas ar spēlētāja nākotnes pārejām.2) TPO aizliegums stājās spēkā 2015.gadā 1.maijā.3) Spēkā esošās vienošanās (noslēgtas līdz 2015.gada 1.janvārim) paliek spēkā līdz to darbības termiņa beigām (tās nedrīkst pagarināt).4) Kā papildus pienākums – visām spēkā esošajām vienošanām, uz kurām attiecas aizliegums, jābūt līdz 2015.gada aprīlim ievadītām FIFA TMS5) Vienošanām, kas bija noslēgtas no 2015.gada 1.janvāra līdz 30.aprīlim, ir viena gada laika limits.
Kas nav mazsvarīgi, jaunie noteikumi ir iekļauti noteikumu sarakstā, kas ir obligāti nacionālajā līmenī un tiem jābūt iekļautiem nacionālo federāciju reglamentos. FIFA uzskata, ka lēmums par aizliegumu, kas tika pieņemts, ir viens no labākajiem futbola aizsardzībai. Saskaņā ar FIFA pausto, tas ir pamatīgu konsultāciju rezultāts, kurās tika iesaistīti visi futbola sabiedrības locekļi, ieskaitot konfederācijas, kurām, savukārt, jānodrošina TPO aizlieguma pieņemšana nacionālajā līmenī un jānodrošina tā efektīva ieviešana.
TPO tika apspriests dažādos līmeņos futbola sabiedrības ietvarā. FIFA koordinēja šī jautājuma apspriešanu starptautiskajā līmenī, kas vairākas reizes notika pastāvīgo FIFA komiteju ietvaros. Šādas apspriedes notika, piemēram, FIFA futbola komitejā, Spēlētāju statusa komitejā un Klubu futbola komitejā. 64. FIFA kongresa laikā FIFA Strīdu risināšanas palātas vadītājs un FIFA spēlētāju statusa komitejas loceklis Džeofs Tompsons iepazīstināja delegātus ar atjaunotu informāciju saistībā ar TPO un FIFA darbu šajā jautājumā. Organizācija izvirzīja mērķi precizēt TPO, pamatojoties uz skaidru izpratni visos tā aspektos, tādējādi pieņemot vispiemērotākos lēmumus, un darīt to visaptveroša un pamatota procesa ietvaros, iesaistot visus attiecīgos futbola sabiedrības locekļus.
Ar šo mērķi tika izveidota speciāla FIFA spēlētāju statusa komitejas darba grupa, kura tika pilnvarota vadīt konsultācijas ar visām ieinteresētajām pusēm un tai bija jāizanalizē visi iespējamie normatīvie varianti saistībā ar TPO. Šādas darbības ietvēra sākotnējo priekšlikumu, kas tika iesniegti FIFA izpildkomitejai, sagatavošanu, lai tā varētu turpinājumā izlemt, kādu normatīvo pieeju izvēlēties.
Līdz TPO aizliegumam līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Anglijā, Francijā un Polijā. Tādēļ ir viedoklis, ka aizlieguma ideja pasaules mērogā nāca tieši no šīm federācijām, jo radās situācija, kad Eiropas turnīros vienam klubam nebija iespējas izmantot šādus finanšu instrumentus, bet citi klubi pastāvēja, pateicoties TPO. UEFA un FIFPro arī bija pilnīgas TPO aizliegšanas pusē.
Vai tiešām TPO kaitē futbolam un tā aizliegums dos tikai labumu, vai FIFA bija pārsteidzīga lēmuma pieņemšanā – jautājumi, ko pēdējo 2 gadu laikā futbola tiesībām veltītajā starptautiskajā konferencē skrupulozi un aktīvi apspriež un izskata futbola juristi.
Galvenais iemesls, kādēļ FIFA pilnībā aizliedza TPO, bija tieši uztraukums par futbolistiem, kuri, investoru un ieinteresēto klubu rokās pārvērtās peļņas ģenerēšanas instrumentā, attīstījās tā saucamā „futbola verdzība”. Viņu darbības sportiskie aspekti un futbolista vēlme spēlēt interesantā klubā nivelējās personu, kuri viņos „ieguldīja” un kuriem viņi, sanāk, bija „parādā”, spiediena rezultātā. FIFA ieskatā TPO bija izdevīgs tikai klubiem un trešajām personām, nevis futbolistiem.
Loģika gaužām vienkārša un skaidra – ja futbolists vēlējās pārcelties uz jaunu klubu, kas viņam labāk patika vai spēlēja viņam interesējošā čempionātā, bet šis klubs piedāvā mazāku summu (vai labāku algu futbolistam, bet mazāku pārejas summu), nekā kāds cits klubs – investors visiem spēkiem un līdzekļiem centīsies „piespiest” futbolistu izvēlēties „izdevīgāku” (investoram) klubu. Turklāt futbolistam šādos gadījumos bija īpaši „neizdevīgi” kļūt par brīvo aģentu, jo tādā gadījumā investors nesaņemtu ienākumu (bet dažos gadījumos futbolistam jākļūst par brīvo aģentu, lai varētu turpināt karjeru). Citiem vārdiem sakot, TPO gadījumā futbolista intereses (spēlēt tur, kur viņam ir komfortabli, labāk karjerai un augstāks atalgojums) ne vienmēr sakrita ar investora interesēm (biežās spēlētāja pārejas no viena uz citu klubu, akcents uz pārejas summu un uz klubu, kurš „vairāk maksā”, nevis uz klubu kā tādu).
Turklāt FIFA bija noraizējusies par to, ka nauda, ko varētu saņemt futbola klubi, daļēji nonāca investoru rokās, kas negatavību ietekmēja futbola finanšu „veselību”. Faktiski notika „naudas aizplūšana” no futbola.
No citas puses var saprast, ka daudziem futbola klubiem TPO bija ļoti izdevīgs. Esot finansiālām grūtībām, futbola klubam bija izdevīgi “pārdot” procentu no nākamās futbolista pārdošanas, saņemt naudu te un tagad, un nezaudējot iespēju komandā pirkt un īrēt jaunus futbolistus, būvēt stadionus un attīstīt infrastruktūru. Šādi klubi varēja konkurēt ar lieliem un bagātiem sava čempionāta klubiem, kas arī bija pozitīvs aspekts futbola attīstībai kopumā. Dažreiz viņiem pat nebija jāmaksā atalgojums futbolistiem, kurus perspektīvā finansēja investori. Investoru ieguvums arī ir acīmredzams – iespēja saņemt papildu ienākumu no investīcijām, kaut arī tas saistīts ar augstu risku (futbolists varēja priekšlaicīgi noslēgt karjeru vai neapmierināt cerības).
Tostarp tika apgalvots, ka futbolists ne pārāk cieš no TPO, kā to “piepušķo” FIFA. Tieši pretēji daudziem futbolistiem parādījās iespēja attīstīt savu karjeru un gūt panākumus ar viņā karjeras sākumā ieguldīto investīciju palīdzību. Īpaši, kad talanti atradās mazās provinces pilsētās, kur bez finansiālas palīdzības bieži vien sarežģīti (vai neiespējami) attīstīt futbolista spējas un sasniegt rezultātu, kad spēlētājs spēlē vietējā nekam nezināmā klubā un nespēj sevi pietiekami labi parādīt. Futbolista panākumi un viņa augstā “tirgus vērtība” nozīmētu ienākumus investoriem, kuri šī iemesla dēļ visiem spēkiem centās palīdzēt futbolistam viņa karjerā. Šādu futbolistu piemēri: Halks (Zenit), Falko (Čelsija), Džeimss Dāvids Rodrigess (Madrides Real), kuri kaut kādā savas karjeras etapā bija saistīti ar TPO un zināmā mērā tik augstu izsitās ar investoru palīdzību.
Kā redzams, viedokļi ir kardināli dažādi, un interesanti tas, ka dažos gadījumos TPO pamatoti un tiešām rāda pozitīvus rezultātus, bet dažos gadījumos – kaitē futbolam un futbolista karjerai. Pazīstamo futbolistu piemēri – tikai aisberga redzamā daļa, tajā pat laikā neviens nevar zināt precīzi, kas tieši ir noticis ar citiem futbolistiem.
Aizliegums nopietni ietekmēja visu Latīņamerikas futbola tirgu, kas pēdējo gadu laikā lielā mērā bija balstīts uz TPO, bet vairākums futbola klubu “dzīvoja”, pateicoties šādām investīcijām. No vienas puses tas bija efektīvs finanšu instruments (alternatīva sponsoriem un klubu īpašniekiem), bet no otras – klubi bija atkarīgi no šādām “investīcijām” un tā vietā, lai klubā patstāvīgi ar pareiza menedžmenta un biznesa instrumentu palīdzību attīstītu finanšu klimatu, viņiem bija daudz vienkāršāk saņemt finansējumu no investīciju fonda un nedomāt par tālākām sekām.
No pārkāpumiem, par kuriem bija sodīti četri klubi saistībā ar FIFA reglamenta 18bis un 18ter pantu. Tostarp FK Santos (Brazīlija) un FK Seviļa (Spānija) tika atzīti par atbildīgiem līgumu slēgšanā, kas ļāva trešajām personām (aģentiem un investoriem) ietekmēt kluba neatkarību konkrētu spēlētāju pārejās un obligātās informācijas neievadīšanā (slēpšanā) TMS sistēmā (norādīt līgumu, kas paredz trešo personu ietekmi). Savukārt SK Sent-Trjujden (Beļģija) un FK Tvente (Nīderlande) bija arī atzīti par atbildīgiem līgumu slēgšanā, kuros tika paredzēta tiesību nodošana trešajām personām attiecībā uz spēlētāja nākotnes pāreju (procents no turpmākās spēlētāja pārdošanas) vai šādu līgumu pastāvēšanas slēpšanā.
Iespējams, ka klubi apstrīdēs šādus FIFA lēmumus, tādēļ tie vēl nav galīgi. Jebkurā gadījumā FIFA nav kompetences un reālas iespējas cīnīties un piemērot sankcijas investoriem un aģentiem (starpniekiem), kas iesaistīti TPO. Tādēļ galvenais instruments cīņā ar „melno tirgu” un darījumiem, kas paredz trešo personu ietekmi uz pārejām (interese par konkrēta futbolista pārejas summu) notiks tieši ar futbola klubu starpniecību.
Iespējama situācija, kad klubiem būs izvēle: vai iesaistīties darījumos un saņemt futbolista pakalpojumus ar pienākumu samaksāt ar futbolistu saistītajam starpniekam vai investoram, procentu no turpmākās spēlētāja pārdošanas, vai arī palaist garām spēlētāju, kurš bez darījuma klubu nepamainīs. Viltību, kuras, kā runā, izdomāja juristi, ir pietiekami daudz. Iespējama arī bieža „bridge transfers” izmantošana (pārejas caur „starpklubu”), un netiešās investīcijas klubā, un īpašu līgumu sagatavošana, un citi sarežģītāki investēšanas paņēmieni. Jautājums ir tajā – cik viegli FIFA būs atklāt un pierādīt to, ka klubs tiešām ir pieķerts prettiesiskos darījumos (jo visas puses, kamēr tās ir apmierinātas, ir ieinteresētas prettiesiskas informācijas slēpšanā).
Tomēr, kā rāda CAS prakse (piemēram, lieta CAS 2010/O/2136) FIFA noteikumu pārkāpšana saistībā ar trešo personu ietekmi uz pārejām paredz disciplinārās sankcijas, bet tas nav pamats darījumu atzīt par spēkā neesošu. Tādēļ visdrīzāk jebkurš kluba līgums ar investoru būs spēkā un klubam būs pienākums samaksāt investoram pienākošo naudas summu, pat ja FIFA šādu darījumu atzīs par nelikumīgu un klubam piemēros sankcijas.
FIFA nodoms aktīvi cīnīties ar TPO – ir acīmredzams. Stingri sodot klubus par pārkāpumiem, FIFA publiski deklarēja, ka pastiprināti sekos visām starptautiskajām pārejām un novērsīs jebkādus mēģinājumus apiet noteikumus un noteikto aizliegumu. Kā attīstīsies šādu darījumu paralēlais “melnais tirgus”, un pagaidām nav skaidrs kādas viltības tiks izmantotas. Bet tas, ka šāds “melnais tirgus” pastāvēs – acīmredzams, jo investori ir ieinteresēti ieguldīt naudu futbolā un gūt peļņu no investīcijām. Ceram, ka futbols, it īpaši – futbolisti, no šī necietīs.
