Intervijas 1. daļa no Helsinkiem
- Šķiet, ka Latvijas izlases hokejistu veselības likstas šoreiz tev nospēlēja par labu un deva iespēju? - Tā jau sanāk. Nemaz negaidīju, ka mani izsauks, taču izlasē dažādu iemeslu dēļ trūka aizsargu un saņēmu zvanu no menedžera Māra Baldonieka, kurš mani pārsteidza ar uzaicinājumu. Viņš jautāja, vai man ir iespēja ierasties, nokārtojām visas formalitātes, kas saistītas ar mācībām universitātē un biju klāt, taču pēc izlases atkal būs jādodas atpakaļ un jākārto eksāmeni. Uzaicinājums uz valstsvienību bija ļoti patīkams pārsteigums. Man tas bija kaut kas ļoti emocionāls. Valstsvienības treniņos jūtos kā mazs cilvēciņš. Esi kopā uz ledus ar visiem tiem spēlētājiem, kurus bērnībā vēroji televizora ekrānā un centies sevi ar viņiem salīdzināt. Tagad sēdi viņiem blakus ģērbtuvē un emocijas ir tādas, ka ļoti nevēlies kļūdīties, taču vienlaikus arī gribi pierādīt, ka esi spējīgs spēlēt kopā ar viņiem. Tas patīkami.
- Vai tev kā jauniņajam netika sarīkotas kādas iesvētības? - Nē, nebija gan. Salīdzinot ar ASV, šeit jauniņajiem ir vieglāk, jo man jau ir paredzēta vieta. Amerikā visiem pirmajā gadā ir jāpalīdz ekipējuma menedžeriem. (Sarunā iejaucas garāmejošais Miks Indrašis un puiši apmainās asprātībām) Katrā ziņā mani neviens neapceļ. (Smejas) Patīk, ka pirms mača pienāk gan Jānis Sprukts, gan Māris Jass un citi aizsargi, katrs kaut ko pamāca un uzmundrina. Nejūties kā konkurents par vietu sastāvā, bet gan kā daļa no komandas, jo katrs ir gatavs tevi izručīt, ja pieļausi kļūdu.
- Ar kuru no treneriem tev ir vislielākais kontakts? - Ņemot vērā, ka par aizsargiem vairāk atbild Toms Kūlens, tad biežāk kontaktējos tieši ar viņu. Tāpat individuāli daudz pastāsta arī Kārlis Zirnis, kurš video ierakstos norāda uz spēlētāju kļūdām.
- Debijas spēle izlasē tev sanāca tāda, kuru diez vai gribas atcerēties - 0:3 pret Baltkrieviju, turklāt arī spēle bija nekāda... - Jā, tajā mačā viss bija pašplūsmā, jo mums vēl nebija iedota taktika un treneris gribēja pārbaudīt, kā cīnīsimies. Īsti nezinājām ko darīt, visi skrējām, bet pat nezinājām kurp un kāpēc. Pats daudz nespēlēju, taču emocijas bija augstākajā līmenī. Zaudējām, taču bija patīkami, ka pirmais mačs jau ir aiz muguras, jo nebiju bieži kļūdījies. Vai bija mandrāža? Godīgi sakot - nē, jo man nebija ko zaudēt. Apzinājos - ja baidīšos pieļaut kļūdu, tad spēlēšu vēl sliktāk. Protams, varbūt pirmajā maiņā bija grūtāk, turklāt uzreiz nopelnīju divu minūšu noraidījumu, taču bija laiks apdomāties un turpinājumā spēlēt mierīgāk.
- Toties otrajā spēlē pret baltkrieviem jau nopelnīja pirmo punktu par rezultatīvu piespēli un pozitīvu lietderības koeficientu +3. - Sanāca, ka Oskaram Cibuļskim bija trauma un treneris iedeva viņam atpūtu, tādējādi nokļuvu vienā aizsargu pārī ar Georgiju Pujacu. Ar viņu bija ļoti patīkami spēlēt kopā, jo viņš ir tik pieredzējis hokejists, viņam allaž vari uzticēties un paļauties uz to, ka viņš izglābs, ja kļūdīsies.
- Kā hokeja ceļš tevi aizveda uz Ziemeļameriku? Vairāki tavi vienaudži, 1991. gadā dzimušie hokejisti palika Rīgā un tagad spēlē «Dinamo» sastāvā. - Spēlēju «Dinamo Juniors» sastāvā, taču netiku pie gana liela spēles laika. Ja iepriekš allaž darbojos pirmajā maiņā, gāju laukumā gan vairākumā, gan mazākumā, tad «Dinamo Juniors» komandā man tik daudz neuzticējās un nācās spēlēt trešajā maiņā. Nevēlējos palikt šādā pozīcijā, jo gribēju turpināt izaugsmi. Pēc pasaules U-20 čempionāta parādījās iespēja doties uz Ameriku, kas man allaž bija sapnis. Aprunājos ar vecākiem un devu priekšroku ASV, jo saskatīju tur lielākas iespējas izaugsmei.
- Uz Ameriku devies nepilnu 18 gadu vecumā... - Nezināju, kas tur būs un ko sagaidīt no komandas (Teksasas «Tornado»), kas spēlēja Ziemeļamerikas hokeja līgā (NAHL). Taču ļoti palaimējās ar pilsētu (Dalasu), kur spēlēja arī Kārlis Skrastiņš, ar kuru radās iespēja iepazīties. Gāju pie viņa ciemos un daudz iemācījos no viņa gan hokejā, gan sadzīvē.
- Klau, kāds ir stāsts par tevi un Skrastiņa nūju? - Biju aizgājis ekskursijā uz NHL komandas Dalasas «Stars» ģērbtuvi, kur bija vesela kaudze ar nūjām. Uzprasījām, vai nevaram kādu no tām dabūt? Es uzprasīju Skrastiņa nūju, lai gan tai nebija mans ieloks un tā bija nedaudz ielūzusi. Taču domāju, ka svarīgāk par visu ir tas, ka tā ir Skrastiņa nūja. Ņemot vērā, ka nūjai nebija mans ieloks, noliku to malā, bet tad pienāca mačs pret līgas vājāko komandu un nolēmu pamēģināt uzspēlēt ar Skrastiņa nūju. Tajā mačā guvu vienus vārtus un atdevu trīs rezultatīvas piespēles, tādēļ sāku domāt, vai nebūtu jāpāriet uz šādu nūjas ieloku. Paprasīju Kārlim vēl dažas nūjas un viņš kā allaž izpalīdzēja. Kopš tā laika spēlēju ar viņa nūjas ieloku.
- Droši vien tās nūjas bija no citas cenu kategorijas? - Protams, tās bija taisītas uz pasūtījumu un veikalā tādas iegādāties nebija iespējams.
- Kā klājās ar sadzīvi ASV? Dzīvoji kādā vietējā ģimenē? - Jā, visus trīs junioru līgās nospēlētos gadus nodzīvoju ģimenē. Uzskatu, ka tas ir liels pluss, dodoties prom no mājām, jo iemācies būt patstāvīgs, nevis lūgt palīdzību vecākiem. Pašam jāmācās kaut ko sarunāt, jāmaksā rēķini. Protams, cilvēki Amerikā ir ļoti izpalīdzīgi, tomēr visu jāiemācās darīt pašam.
- Vai pats arī gatavoji sev ēst? - Par laimi, nē. (Smejas) Varu jau uzcept brokastīs olas un bekonu, taču pusdienas gatavot nemāku, tādēļ labi, ka ģimenē par to vienmēr parūpējās. Par to gan allaž bija jāmazgā trauki, jāizsūc istabas vai jānopļauj mauriņš. Sava veida bārters.
- Amerikas Savienoto valstu hokeja līgā (USHL) sanāca uzspēlēt arī pret Zemgu Girgensonu. - Varētu jau, protams, pajokot, ka viņš neko nevarēja izdarīt, taču viņā ir redzams talants.Viņš nekad nepārtur ripu, atdod piespēli un uzreiz skrien uz vārtiem, mēģina dabūt ripu vārtos «ar gaļu». Pret viņu nav patīkami spēlēt, jo viņš tev allaž ir virsū un neļauj elpot.
- Kāpēc nolēmi doties uz NCAA (Nacionālo koledžu atlētu asociācijas) komandu? Vai jau iepriekš biji sevi izvēlējies šo ceļu? - Pirms tam par NCAA neko daudz nezināju, bet, pirmo pusgadu nospēlējot ASV un aprunājoties ar čaļiem, tas kļuva par manu mērķi, jo uzreiz tikt NHL ir ļoti grūti, ja neesi ļoti talantīgs. NCAA sistēma piedāvā spēlēt četrus gadus un pilnveidot sevi - man tas ļoti patika. Turklāt latviešiem fiziskās īpašības attīstās lēnāk nekā dienvidniekiem, tāpēc ir nepieciešams laiks. Tāpat mazsvarīgi nav tas, ka NCAA paver iespēju iegūt izglītību.
- Kāpēc izvēlējies tieši Boulingrīnas štata universitāti? - Man bija lielas problēmas ar NCAA, jo biju aizvadījis mačus «Dinamo Juniors» komandā. Daudzas komandas zvanīja un jautāja, kā man veicas ar šī jautājuma atrisināšanu, taču neviens nepalīdzēja. Arī pats īsti nezināju ko darīt, man bija sakrājusies kaudze ar dokumentiem, ar kuriem netiku galā. Vairums skolu teica - tiec galā ar NCAA un tad piezvani mums, mēs visu nokārtosim, bet Boulingrīnas universitāte piedāvāja palīdzību, turklāt uzreiz neprasot parakstīt ar viņiem līgumu. Man bija tikai divi jautājumi - par spēles laiku un ēdināšanu. Šajā ziņā mani viss apmierināja un nolēmu palikt Boulingrīnā. Par to esmu ļoti priecīgs.
- Kad nolēmi doties uz NCAA, jau zināji, ka nāksies izciest diskvalifikāciju? - Principā, jā. Lai gan «Dinamo Juniorā» spēlēju tikai tādēļ, ka tā bija U-20 izlases bāzes komanda. Cerēju, ka varbūt mani sapratīs, taču Amerikā likums ir likums.
- Vai no tavas universitātes kāds ir nokļuvis NHL? - Jā, starp citu, arī Amerikas latvietis Āris Brīmanis, kura bilde ir uz sienas. 70-jos un 80-jos gados Boulingrīna bija labākā universitāte hokejā. Savulaik tur ir spēlējuši arī pašreizējais Pitsburgas «Penguins» galvenais treneris Dens Bailsma un Vašingtonas «Capitals» ģenerālmenedžeris Džordžs Makfī u.c. (Arī Robs Bleiks, Nelsons Emersons, Gerijs Gellijs, Braiens Holcingers, Miks Liuts - J.F.) Kā pēdējais no zināmajiem ir Vankūveras «Canucks» aizsargs Kevins Bjeksa. Taču pirms trim gadiem universitātē pat gribēja slēgt hokeja programmu, jo nebija nekādu sasniegumu, taču jaunais treneris Kriss Beržerons mainīja visu sistēmu. Ir atjaunota arī halle un atbalsts kļuvis lielāks. Esam jauna komanda un sitamies uz augšu, mūsu komandas reitings aug.
- Un kāda loma ir mācībām? - Mācības universitātē ir pirmajā vietā. Ja tev nav labas sekmes, tad hokeju nevari spēlēt. Ja maksimālais GPA (Grade Point Average) ir 4, tad vidējai atzīmei ir jābūt vismaz 2,2. Es pagājušo semestri pabeidzu ar vidējo rādītāju 3,75, kas ir diezgan labi. Izbraukumos visiem puišiem līdzi ir grāmatas. Jāmācās ir gan starp treniņiem, gan pēc spēlēm. Man ir biznesa novirziens, taču specialitāti vēl neesmu izvēlējies. Varbūt ņemšu finanses, jo man nav tik gaiša galva, lai izvēlētos mārketingu.
