Gadu uzspēlēji Itālijā, bet nu esi atgriezies Turcijā. Šo valsti laikam vari saukt par savu „Laimes zemi”, tā ir? Sezona Itālijā bija veiksmīgākā manā karjerā. Nevienā no turnīriem, kuros piedalījāmies, neuzvarējām, bet pēc iepriekšējām trim, četrām diezgan neveiksmīgām sezonām, kuras „Modena” aizvadīja iztērējot ļoti lielu naudu dārgu spēlētāju pirkšanai, mēs spējām atgriezt fanu uzticību. Tas bija jūtams arī ikdienā, uz ielām fani nāca klāt, lūdza nofotografēties un vēlēja veiksmi nākamajās spēlēs. Arī tribīnes mājas spēlēs vienmēr bija pilnas. Finansiālā ziņā šobrīd Itālijas volejbols nav tik varena kā iepriekš, bet volejbolu tur mīl. Pagājušajā sezonā es pilnveidojos un uzlādējos gan psiholoģiski, gan garīgi. Pats kļuvu par regulārā čempionāta rezultatīvāko spēlētāju un trešo labāko visas līgas servētāju. Pēc tik spožas sezonas, protams, piedāvājumu netrūka. Man tika piedāvāts palikt arī Modenā, sekoja piedāvājumi arī no vairākiem citiem Itālijas klubiem, bija varianti arī Polijā, Korejā un Turcijā. Par piedāvājumiem no Krievijas nerunāšu, jo tā valsts man vairs nav aktuāla. Nolēmu atgriezties Turcijā, jo te čempionāts ir labi zināms, te spēlē daudz paziņu gandrīz katrā no klubiem. Uz katru spēli braucu un vienmēr ir ar ko satikties un aprunāties. Nav noslēpums, ka arī finansiāli tā ir stabila valsts un stabila līga.
Kas finansiāli šobrīd ir tās spēcīgākās valstis, kurās tiek maksātas lielākās naudas? Viennozīmīgi Krievija! Gan volejbola līmeņa ziņā, gan spēlētāju atalgojuma ziņā, tas ja ņem visu līgu kopumā. Ir arī labi līgumi Japānā, Dienvidkorejā, bet tur maksā tikai ārzemniekiem, kuri ir vienīgie savos klubos, jo tur ir ārzemnieku limits - katrā komandā drīkst būt tikai pa vienam ārzemniekam. Uzskatu, ka Latvijas labākajiem spēlētājiem problēmas ar darba atrašanu ārzemēs ir tādēļ, ka izlase nespēlē nevienā no lielajiem turnīriem - ne Eiropas, ne pasaules čempionātos, nemaz nerunājot par olimpiskajām spēlēm. Tieši tāpēc neviens mūs neredz. Atliek vien apliecināt sevi klubā, bet arī tas nav viegli.
Pats esi uzspēlējis arī Krievijā, bet saprotu, ka tur labprāt neatgrieztos. Kādēļ?Jā, sezona Krievijā bija viena no neaizmirstamākajām manā karjerā. Tas, ka spēlēju kopā ar tādām zvaigznēm kā Hamutskis, Tetjuhins, Kosarevs, Htejs, Muserskis, Iļjinihs, no kuriem lielākā daļa izcīnīja zeltu Londonas olimpiskajās spēlēs, vien man daudz ko nozīmēja, tādas lietas nevar aizmirst nekad. Atceros bija mums periods, kad zaudējām trīs, četras spēles pēc kārtas un Tetjuhins kā komandas kapteinis ģērbtuvē spēlētājiem teica, lai nākamās dienas vakarā mēs visi ierodamies vienā konkrētā vietā, līdzi ņemot savas otras pusītes. Kā vēlāk atklājās, bijām uzaicināti uz restorānu. Iegājām iekšā, bet tur ļoti bagātīgi uzklāts galds, dzīvā mūzika... Protams, tajā vakarā daudz par ko tika runāts, un viens par otru daudz ko uzzinājām, saliedējāmies kā komanda. Protams, kā īsts kapteinis būdams, Tetjuhins no mums neņēma nevienu rubli, un par visu samaksāja pats. Spēlēšanai Krievijā bija arī ne tik jaukas puses. Viena no nepatīkamākajām atmiņām no pavadītā laika Krievijā bija tāda, ka klubs nevēlējās taisīt vīzu tajā laikā vēl manai draudzenei, un man piecus mēnešus nācās tur dzīvot vienam. Arī lidojumi uz katru spēli ļoti nogurdināja, reiz pat piezemējoties, ļoti biezas miglas apstākļos, lidmašīna bija skrejceļam perpendikulāri, taču sekundes vai divu laikā pilots to sagrieza un tomēr nosēdāmies sveiki un veseli. Bijām pārbijušies ne pa jokam. Pats pilots pēc tādas nosēšanās bija manāmi pārbijies un kluba prezidentam teica, lai nespiežot viņu vairs sēdināt lidmašīnu tādos apstākļos.
Jā, jautri… Saprotu, ka Itālijā gan labprāt vēl uzspēlētu?Par sezonu Itālijā palikušas vislabākās un vismīļākās atmiņas. Redzēs kā dzīve iegrozīsies, bet pagaidām ar prognozēm nesteigšos. Man Turcijā ir līgums uz divām sezonām, nospēlēšu te, bet tālāk jau redzēs. Man vēl ir sapnis uzspēlēt Polijā. Meitiņa aug, un būs jālaiž skolā. Ar sievu esam nolēmuši, ka savus bērnus noteikti skolosim Latvijā. Vēl gadi trīs vai četri un pietiks klaiņot pa pasauli.
Internetā pieejamā statistika liecina, ka tev pašam spēle Turcijā iet, treneris uzticas… Varēja būt arī labāk. Komanda ir ''būvēta'' no jauna, pagaidām pietrūkst saspēles. Ir spēles, kurās demonstrējam saturīgu sniegumu, bet ir reizes, kad vienkārši nekas nesanāk. Jāpaiet zināmam laikam, lai atrastu kopējo spēli.
Pastāsti vairāk par komandu – kāda tā ir? Šogad Turcijā vienam mačam var ieteikt trīs ārzemniekus, bet mēs komandā esam četri, tāpēc vienam vienmēr ir jāsēž tribīnēs. Man pagaidām vēl ne reizi nav nācies palikt ārpus divpadsmitnieka. Cenšamies spēlēt ātru volejbolu, bet cēlājam ir grūti saprasties ar ''pusītēm''. Viens var spēlēt ātru volejbolu, cits sit tikai pusaugstās bumbas, tāpēc brīžiem spēle ir visai saraustīta. Treneris savulaik vadījis arī Turcijas izlasi. Viņš ir labis draugos ar Genādiju Paršinu, kuru sauc par savu skolotāju. No kluba attieksme ir laba, bet, kā jau te pierasts, viss tiek organizēts ļoti lēni. Itālijā viss bija citādāk – visi jautājumi un problēmas tika risinātas pāris stundu laikā, te paiet krietni ilgāks laiks.
Pēc deviņām spēļu kārtām komanda ir Turcijas čempionāta turnīra tabulas ceturtajā vietā. Vai tā ir patiesā komandas vieta?Esam ceturtie, bet vajadzēja būt trešajiem, jo atdevām nevajadzīgus punktus komandām, kurām nedrīkstējām. Vēl priekšā otrais aplis, kur centīsimies laboties. Regulārā čempionāta beigās mums jābūt labāko trijniekā.
Pret savu bijušo klubu „Halkbank” laikam tev pašam arī spēle ne pārāk gāja… Šis mačs tev bija īpašs?Nē, nebija nekādu īpašo sajūtu. Man pat vairāk patika spēlēt pret „Ziraat Bank” ne tāpēc, ka mēs vinnējām, bet tāpēc, ka tur tika pavadītas divas sezonas un atmiņas par to klubu ir īpašākas. „Halkbank” klubs, kurā tagad spēlē gandrīz visi Itālijas čempioni no „Trentino” spēlēja vienā līmenī bez lieliem kritumiem. Kad mēs atradīsim savu ''vidējo aritmētisko'' un spēsim to noturēt visas spēles garumā, tad arī droši vien spēsim atņemt kādu punktiņu „Halkbank” vai „Fenerbahce” komandām, kuras ir galvenās pretendentes uz titulu.
Kādi ir komandas galvenie mērķi šajā sezonā?Kā jau teicu, mums svarīgi ir tikt trijniekā pēc regulārās sezonas, jo pirmās trīs komandas nākamgad spēlēs Čempionu līgā. Otrs mērķis ir uzvara „Challenge Cup” izcīņā.
„Halkbank” pludmales volejbola klubu šoziem turpina pārstāvēt Mārtiņš Pļaviņš. Esi bijis uz kādu viņa spēli? Prieks, ka Mārtiņš arī šoziem izlēma spēlēt Turcijā, uzskatu, ka atrodoties un trenējoties smiltīs visu cauru gadu, tas noteikti dos savus augļus. Protams, tagad arī Latvijā ir iespējas visu gadu spēlēt smiltīs, bet te tomēr ir vairākas labas komandas, katrai no viņām ir savādāks spēles stils, un tas noteikti dos vajadzīgo pieredzi un rūdījumu Mārtiņam pavasarī uzsākt gatavošanos ar savu jauno pārinieku. Izmantojot izdevību gribu novēlēt Mārtiņam veiksmi un panākumus ar jauno pārinieku. Šogad esmu redzējis vienu spēli, kad Mārtiņš spēlēja Izmirā, bet pretinieki bija ne tie stiprākie un viņš ar savu pārinieku viņus nodauzīja vienā elpas vilcienā.
Tu pats kādā brīdī būtu gatavs pievērsties pludmales volejbolam? Kad man sāk uzdot jautājumus par mani un pludmales volejbolu, man sejā vienmēr iezogas smīns. Prieka pēc es to spēlēju, nopietni – diez vai. Varu draugu kompānijā uzspēlēt uz kādu aliņu, bet nopietni - laikam tomēr nē. Esmu trīskārtējs Krāslavas novada čempions pārī ar Mārci Obrumanu, bet klasiskais volejbols sezonas laikā atņem pārāk daudz spēka, lai vasarā gribētos nopietni pievērsties pludmales volejbolam.
Parunājam arī nedaudz par izlasi. Vai rūgtums pēc zaudējumiem Turcijas izlasei pārgājis? Protams, ka pēc zaudējuma turkiem rūgtums bija visiem. Nu tas jau ir pārgājis, bet vasarā diezgan bieži nācās klausīties runas, vai tiešām nevarēja mūs ar Geru (Hermanu Egleskalnu) laukumā sūtīt vienlaicīgi, kāpēc tik viegli atdevām pirmo spēli Turcijā un tamlīdzīgi… Jautājumi pamatoti, bet ne man uz tiem jāatbild. Piekrītu tam, ka vajadzēja jau no treniņprocesa paša sākuma mani vai Geru iemēģināt servju uzņemšanā. Sliktāk noteikti nebūtu.
Turki arī vilka uz zoba, kad ieradies klubā?Nē, visi to jau bija aizmirsuši, laikam uzskatīja par pašsaprotamu lietu, ka uz finālturnīru aizbrauca tieši viņi.
Esi izdarījis secinājumus, kas pietrūka šajās divās spēlēs pret turkiem? Pieredzes? Nosvērtības? Meistarības? Laikam pietrūka pieredzes, jo tādā atmosfērā, tik lielā zālē kā Turcijā reti, kurš no mums bija spēlējis. Arī spēle Jelgavā bija kaut kas nebijis, sen aizmirsts Latvijas volejbolā. Tādos brīžos uzvar tas, kurš ir nosvērtāks, tas kuram sirds ir karsta, bet galva vēsa.
Esmu dzirdējis runas, ka nākamgad tu izlasē varētu arī nespēlēt? Tā ir, izlases kreklu nākamajā vasarā mugurā nevilkšu. Manā ģimenē aprīļa beigās gaidāms pieaugums. Ģimene man vienmēr bijusi un būs pirmajā vietā, tāpēc savu lēmumu šoreiz nemainīšu. Izmantojot iespēju, gribu pateikties visiem līdzjutējiem, kuri mani atbalsta, kuriem interesē manas gaitas un panākumi. Tāpat izmantojot izdevību gribu, visiem vēlēt gaišus, saticīgus un mīļus Ziemassvētkus, kā arī veselīgu, panākumiem bagātu un laimīgu Jauno gadu.
