Sākot no 1992. gada, kad lietuviešu “sapņu komanda” izcīnīja bronzas medaļu Barselonas spēlēs, dienvidu kaimiņi no basketbolistiem gaida cīņu tikai par visaugstākajām vietām.
Valstsvienība cerības attaisnojusi, septiņas (!) reizes pēc kārtas sacenšoties Olimpiskajās spēlēs, kur – atšķirībā no Pasaules kausa izcīņas – var piedalīties tikai 12 labākās planētas komandas. Ne velti Lietuva jau daudzus gadus atrodas FIBA ranga pirmajā pieciniekā.
Arī nepāra gados, kuri iekrīt pirms Olimpiskajām spēlēm, lietuvieši spēj mobilizēties un uzrādīt ļoti labus sportiskos rezultātus. Trīs reizes spēlēts Eiropas finālā (zelts 2003, sudrabs 1995 un 2015), četras reizes izcīnītas medaļas (bronza 2007), vienmēr izcīnīta vismaz piektā vieta (1999, 2011).
Cita aina paveras, ja aplūko nepāra gadus PĒC Olimpiskajām spēlēm. Šajos gadījumos lietuvieši tikai divreiz iekļuva Eiropas pieciniekā (2005, 2013), vienreiz palika sestie (1997), divreiz netika astoņniekā (2001, 2009) un vienreiz...pat nekvalificējās Eiropas čempionātam.
Uz latviešu fona – divas astotās vietas Eiropā 25 gadu laikā – lietuviešu neveiksmes pēc tādām neizskatās, tomēr dzimtenē allaž uztvertas jūtīgi. Nav, par ko brīnīties – vai jūs no Olimpisko spēļu pusfinālistiem negaidītu Eiropas medaļas?
No sāpīgiem sitieniem neizvairījās neviens galvenais treneris, kurš ar izlasi strādāja pēc Olimpiskajām spēlēm. Vlads Garasts rūgtus mirkļus piedzīvoja 1993. gadā, Jons Kazlausks 2001. gadā, Antans Sireika 2005. gadā un Ramūns Butauts – 2009. gadā.
Neatkarīgas valsts pastāvēšanas laikā lietuvieši Eiropas finālturnīros nav spēlējuši tikai divreiz – pirmajās meistarsacīkstēs 1935. gadā Ženēvā un 1993. gadā Vācijā. Pirmajā gadījumā Lietuva nebija pieteikto komandu vidū, otrajā – nekvalificējās sportiskā ceļā.
Kvalifikācijas turnīrā Vroclavā piedalījās trīs komandas – Lietuva, mājiniece Polija un Baltkrievija. Lietuviešu sastāvā nespēlēja Arvīds Sabonis, taču ierindā bija lielākā daļa Barselonas bronzas īpašnieku.
Pirmajā spēlē Lietuva ar 102:99 pieveica Poliju, bet nākamajā iznācienā pret Baltkrieviju piedzīvoja skarbāko neveiksmi vēsturē – 80:88. Ceļš uz Vāciju bija slēgts. Sakāvi vēl sāpīgāku padarīja fakts, ka ne baltkrievi, ne poļi līdz finālturnīram netika...
Vroclavā saņemtais nokauts sāpēja – Eiropas lielākie basketbola svētki aizritēja bez lietuviešu līdzdalības. Turpinājumā notika tas, par ko 19. gadsimta beigās rakstīja slavenais poļu rakstnieks, Nobela balvas laureāts Henriks Senkevičs – lietuviešus varēja sakaut, taču ne uzvarēt.
Sireika mobilizēja labākos spēkus un lietuvieši pēc 56 gadu pauzes atgriezās Eiropas čempionātā. Finālturnīrā, kurā spēlēja 14 komandas, Lietuva sasniedza bilanci 7-2 un trešajā iznācienā nopelnīja trešo medaļu. Sudrabu, jo finālā pret Dienvidslāviju tiesnešu lēmumi bija par labu pretiniekiem.
Gadu vēlāk Sireika izcīnīja bronzu Atlantā, vēl vairāk nostiprinot leģendas statusu. Pēc viņa uz Lietuvas komandtiltiņa stājās vīrs, kurš divos piegājienos trenēja valstsvienību deviņus gadus – Jons Kazlausks. Viņš trīs reizes vadīja izlasi pēcolimpiskajos gados, taču divreiz netika līdz Eiropas pusfinālam.
Pirmajā reizē Kazlausks nebija pelnījis pārmetumus. No Atlantas pamatsastāva ierindā palika tikai Artūrs Karnišovs un Gintars Einiķis, tādēļ 1997. gada Eiropas čempionātā pirmo vietu no komandas gaidīja tikai ambiciozākie fani. Kandidātu lokā nokļuva Šarūns Jasikēvičs un Daiņus Adomaitis.
Barselonā līdz medaļām aizsniegties neizdevās. Otrajā grupas turnīrā lietuvieši zaudēja grieķiem un krieviem, bet ceturtdaļfinālā piekāpās čempionei Dienvidslāvijai. Finišs gan izdevās labs – uzvara pār Poliju palīdzēja Lietuvai pirmo reizi kvalificēties Pasaules kausa izcīņai.
Nākamajos gados Lietuva kāpa augstāk un augstāk – septītajai vietai Pasaules kausa izcīņā sekoja piektā pozīcija 1999. gada Eiropas čempionātā un bronza Sidnejas spēlēs. Šķita, ka pienācis laiks cīņai par Eiropas zeltu, taču nākamajā gadā Kazlausks piedzīvoja pats savu “Vaterlo”.
Gatavošanās pirms brauciena uz Stambulu bija pamatīga un, iespējams, pārāk nogurdinoša. Lietuvieši pirmo reizi devās uz pārbaudes turnīru Dienvidamerikā, kā arī pieteicās spēlēt Akropoles kausa izcīņā Atēnās. Sekmes bija pieticīgākas nekā iepriekšējos gados.
Grupas turnīrā lietuvieši zaudēja Francijai ar 65:76, palika otrajā vietā A grupā un izslēgšanas spēles sāka no astotdaļfināla. Tajā kaimiņus gaidīja Armanda Krauliņa trenētā Latvija – komanda, kura kopš 1939. gada astoņniekā netika ne reizi, bet 1999. gadā finišēja sešpadsmitajā vietā.
Latviešu sastāvs bija labāks nekā vieta Eiropas rangā un lietuvieši kļuva par viņu galvenajiem upuriem. Krauliņš sakāva kolēģi ar 94:76, sagādājot kaimiņiem otro sāpīgāko zaudējumu pēc “Vroclavas šoka”. Lietuva netika astoņniekā, Kazlausks uzņēmās atbildību un atkāpās.
Antans Sireika nomazgāja Stambulas negodu, 2003. gadā Stokholmā aizvedot Lietuvu līdz pirmajai Eiropas zelta medaļai pēc 64 gadu pārtraukuma (ja neskaita dāmu triumfu 1997. gadā). Nākamajā vasarā lietuvieši ceturto reizi pēc kārtas sasniedza Olimpisko pusfinālu.
Eiropas titula aizstāvēšana 2005. gadā neizdevās. Lietuvieši B grupā apsteidza horvātus, turkus un bulgārus, nodrošinot vietu ceturtdaļfinālā, taču... Cīņā par vietu pusfinālā pret Franciju lietuviešu uzbrukums bija kaut kur pazudis – 47:63. Lietuva atguvās, izcīnot ceļazīmi uz Pasaules kausu.
2008. gadā lietuvieši piekto reizi pēc kārtas spēlēja Olimpisko spēļu pusfinālā, bet nākamā Eiropas kampaņa pārvērtās murgā. Viss sākās ar sastāva problēmām – Klīvlendas “Cavaliers” otro gadu pēc kārtas nepalaida Židrūnu Ilgausku, nespēlēja Jasikēvičs, Arvīds Macijausks, Rimants Kaukēns.
Grupas turnīrs bija jāaizvada lietuviešiem neveiksmīgajā Vroclavā. Zaudējumam pret Turciju (76:84) sekoja neveiksme pret mājinieci Poliju – 75:86. Lai iekļūtu nākamajā kārtā, vajadzēja uzvarēt Bulgāriju. Tas tika izdarīts (84:69), taču nākamā fāze Ludžā kļuva par apkaunojumu.
Ramūna Butauta trenētie vīri zaudēja Slovēnijai (58:81), nākamajai Eiropas čempionei Spānijai (70:84) un finālistei Serbijai (79:89), pabeidzot turnīru ar Lietuvas basketbolam neierasto bilanci 1-5. Galvenais treneris atkāpās – nesmukums bija lielāks nekā Kazlauska sakāve Stambulā.
Lietuviešu lielākās neveiksmes notikušas ar astoņu gadu intervālu (1993, 2001, 2009). Komanda pieticīgāk, nekā ierasts, nostartējusi gados pēc Olimpiskajām spēlēm, taču pat šajā laikā divreiz izcīnījusi ceļazīmi uz Pasaules kausu (1997, 2005) un vienreiz tikusi pie Eiropas sudraba (2013).
