Romāns Grigorčuks futbolista karjeru pabeidza Daugavpilī, no 1998. līdz 2001. gadam pārstāvot „Dinaburg”, bet pēc karjeras beigām palika turpat strādāt par treneri. Pēc ilgstoša darba par „Dinaburg” treneri (2000.-05.) 2005. gadā viņš kļuva par FK „Ventspils” treneri, spējot trīs reizes pēc kārtas (2006.-2008.) aizvest Kurzemes klubu līdz Latvijas čempionu titulam. 2009./10. gada sezonā tieši Grigorčuka vadībā „Ventspils” kļuva par pirmo Latvijas klubu, kas aizcīnījies līdz Eirokausu grupu turnīram – tiesa, neilgi pirms cīņas ar „Zurich” par kvalificēšanos Čempionu līgas grupu turnīram ventspilnieki no Grigorčuka negaidīti šķīrās.
Grigorčuks atgriezās dzimtenē, mazliet pastrādāja ar Zaporožjes „Metallurg”, bet 2010. gada beigās pārņēma Odesas „Chornomorets” – šis klubs pārņemšanas brīdī atradās Ukrainas 1. līgā, taču Grigorčuks to aizveda līdz 2. vietai 18 komandu konkurencē un atgriešanai Premjerlīgā. Pirmajā gadā līgas jaunpienācēji izcīnīja cienīgo 9. vietu (8. pozīcijas ieguvējai tikpat punktu), bet šosezon ziemas pārtraukumā devušies pat iekārtojusies augstajā 5. vietā, kas ir Eirokausu zona.
Pavisam nesen Grigorčuks gremdējās atmiņās un stāstīja sekojoši: "Saprotiet, Latvija nav futbola valsts. Bija gadījums, kad es ar asistenta palīdzību pa visu pilsētu izlīmēju sludinājumus, lai sarīkotu gados jauno futbolistu kastingu. Un lepojos, ka šādā veidā reāli izaudzināju futbolistu Koļcovu - varat pārbaudīt, neko nepārspīlēju. Kastingā bija ap 50 puišu, trīs dienu laikā atlasījām kādus piecus labākos, un starp viņiem bija arī Koļcovs, kurš tika "Dinaburg", bet pēc tam spēlēja Latvijas izlasē [patiesībā bija izsaukts, bet nevienu spēli tā arī neaizvadīja - aut.piez.]. Spējat iedomāties, kādā veidā spēlētājs tika ievilkts futbolā? Viņa mamma kāpņu telpā izlasīja sludinājumu...
Kad strādāju Daugavpilī ar jaunatni, domāju: "Kā viņi to var nemācēt?" Man bija jāgudro, kā šādas lietas futbolistiem iemācīt. Toreiz strādāju ar futbolistiem ne mazāk kā sešas stundas dienā. Nevis tur skraidījām, vingrojām, bet strādājām ar bumbu, jo viņi ļoti maz, ko prata... Man tas viss bija jāiemāca. Mums bija tāds klubs [runa par "Dinaburg" - aut.piez.], kuram nebija, kur ņemt futbolistus, nebija iespējas tādus iegādāties. Bija jāpaņem spēlētājs no sporta skolas un jāapmāca. Dažiem pat bija jāskaidro futbola noteikumi... Un ar tādiem futbolistiem mēs katru gadu spēlējām Eirokausos.
Tagad tā spēlētāju plejāde, kas atsaucās uz sludinājumiem utt., šogad Latvijā kļuva par valsts čempioniem. Esmu priecīgs, jo viņus pazīstu. Cik daudz kam viņi gāja cauri! Kādas tik mēs metodes nepielietojām! Šeit "Chernomorets" mums ir paradīze salīdzinājumā ar to, kas mums [Daugavpilī] bija. Ziemā nevarējām braukt uz treniņnometnē, tāpēc trenējāmies trīsreiz dienā parastās sporta zālēs, kuras bija absolūti aukstas. Labākas nevarējām atļauties, īrējām lētākās zāles. Pēc vienas stundas šīs zāles pārvērtās par īstu slidotavu, jo telpa tika saelpota. Ja to tagad stāstītu [ukraiņu] jaunajiem spēlētājiem, viņi neticēs. Bet tur cilvēki tam gāja cauri. Un šis darbs galu galā deva mums rezultātu."
Grigorčuks atcerējās arī "Ventspils" laikus, kad komanda veiksmīgi cīnījās Eirokausos un tikās arī ar Džovanni Trapatoni vadīto "Salzburg": "Šaha terminoloģijā partiju Trapatoni zaudēju. Zalcburga toreiz nebija Austrijas līmeņa komanda - pēc komplektācijas un trenera toreiz tā bija Čempionu līgas komanda. Tie bija dažādi poli. Toties ar "Ventspili" tikām Eiropas līgas grupu turnīrā [tas gan notika divas sezonas vēlāk - aut.piez.], kaut komandas budžets bija ne lielāks kā 2.5-3.0 miljoni. Lai cilvēki saprot...
Un "Salzburg" ar "Ventspili" šaha terminoloģijā bija kas līdzīgs kā Karpovs [bijušais pasaules čempions - aut.piez.] un Ostaps Benders [romāna varonis, kurš kādā miestā izlikās par lielmeistaru, kaut gan spēlēja šahu otro reizi dzīvē - aut.piez.]. Vēl pirms cīņas iespēju bija ļoti maz. Kaut gan reāli notikumi risinājās tā, ka mājās mierīgi varējām nospēlēt labāk [tika zaudēts ar 0:3 - aut.piez.] - gan stratēģiski, gan momentu ziņā mēs to spēli nezaudējām. Cita lieta bija izbraukumā - tur labi varēja just "Salzburg" pārākumu. Tikai apradām ar mākslīgo laukumu, pretinieku malējie aizsargi spēlēja praktiski kā malējie uzbrucēji. Trapatoni mūs pēc tam gan slavējam - cerams, ka ne aiz žēluma [smejas]. Vērtīgs kompliments."
""Ventspilī" man bija cita veida spiediens - tur cilvēki ilgi gaidīja pirmo titulu, bet mēs ar "Dinaburg" divreiz viņiem to liedzām pēdējā kārtā. Viņiem tur jau bija tāda histērija, ka, ar "Ventspili" esot priekšā tuvākajiem sekotājiem ar septiņu punktu pārsvaru, pēc viena zaudējuma vai neizšķirta, kad joprojām vēl palika jūtams pārsvars, viņi atkal sāka neticēt - domāja, ka vēsture ar izlaišanu atkārtosies. Pat kluba prezidents teica: "Atkal nekā nebūs!" Es tādus brīžus esmu pārdzīvojis. Spiediens šeit ["Chernomorets"] ir tālu no tā, kas bija Ventspilī.
Par Latvijas tēmu: no 07:40 līdz 12:35 un no 14:43 līdz 18:16, un no 24:57 līdz 26:40.
