- Cīkstone Grigorjeva trešo reizi kļūst par Eiropas čempioni 2014. g. 4. aprīlis
- Dukurs un Grigorjeva plūc valsts gada labāko sportistu laurus 2013. g. 27. decembris
«Ja kaut kas man nesanāk, es raudu, čīkstu, ka nekas man neizdodas. Tad trenerim ir mani jānomierina un jāpasaka labi vārdi, lai nebūtu iemesla raizēties. Šogad Eiropas čempionātā pirmajās divās cīņās nebija tāds līmenis, lai satrauktos, bet uztraukums man bija milzīgs. Vissvarīgākais ir, lai es būtu emocionāli labi sagatavota,» savu psiholoģisko stāvokli pirms cīņām iezīmē Grigorjeva.
Ļoti laba saikne ar treneri
Starp cīņām sportistēm nav daudz laika izanalizēt pretinieci, tāpēc cīkstone visvairāk koncentrējas uz savu sniegumu. «Patiesībā katrai pretiniecei mēs nemeklējam kaut ko jaunu, lai lietotu cīņā. Koncentrējamies uz savām lietām, nevis pretiniecēm.
Jātic savai taktikai un tehnikai, tad arī viss izdodas.
Ir, kad treneris dod norādījumus, tad arī tam vairāk pievēršu uzmanību. Cīņas karstumā vienmēr dzirdu trenera teikto. Mums ir fantastiska saprašanās, un treneris ļoti daudz dara, lai es atrastos virsotnē.»Pirmoreiz par Eiropas čempioni Grigorjeva kļuva 2010. gadā svara kategorijā līdz 55 kilogramiem, bet otro zeltu viņa izcīnīja pērn svarā līdz 63 kilogramiem. Tajā pašā kategorijā viņa Eiropā uzvarēja arī šā gada aprīļa sākumā.
Pirmais numurs Eiropā
Pasaules rangs bieži mainās, bet Grigorjeva pēdējā laikā atrodas galvgalī. «Raugoties no sacensībām, esmu līdere, bet lielākā daļa no Āzijas pārstāvēm nav piedalījušās sacensībās, tādēļ negūst punktus. Ja uzvarēšu pasaules čempionātā, varēs runāt, ka esmu pasaules ranga pirmais numurs, bet pagaidām pirmais numurs esmu Eiropā.»
Septembra vidū Uzbekistānas galvaspilsētā risināsies pasaules čempionāts, kam jau drīzumā Grigorjeva sāks gatavoties. Brīvajā laikā viņai jāsakārto lietas augstskolā. «Paldies Daugavpils universitātei, ka tā man nāk pretī, pagarinot sesijas laiku. Viņi mani ļoti atbalsta. Esmu gandarīta par savu universitāti.»
Pirms Londonas olimpiskajām spēlēm daugavpiliete izvirzīja mērķi izcīnīt augstākā kaluma godalgu, bet tagad tik ambiciozus uzdevumus neizvirza. «Tagad gribu parādīt, uz ko esmu spējīga. Milzīgu darbu ieguldu treniņos.
Vēlos parādīt, ka tiešām varu būt labāka par visām konkurentēm.
Ceru optimālā formā izjust pasaules čempionātu. Zelts nav galvenais, galvenais ir parādīt mūsu darbu.»«Man piemīt ticība sev,» savu stiprāko ieroci nosauc cīkstone. «Atceros, kad izcīnīju pirmo zelta medaļu, līdz cīņas beigām bija atlikušas septiņas sekundes un es zaudēju ar trīs punktiem, bet gāju uzbrukumā un cīnījos līdz pēdējam brīdim.
Nezaudēju ticību saviem spēkiem.
Protams, ļoti daudz strādāju uz izturību, lai varētu nomocīt pretinieci. Daudz skrienu, daudz strādāju pie fiziskās izturības, lai vienā līmenī varētu izturēt visas sešas minūtes.»Grigorjeva ļoti sāpīgi uztvēra neveiksmi Londonas olimpiskajās spēlēs, pēc sacensībām izplūstot asarās. Riodežaneiro Olimpiādei viņa būs krietni gatavāka.
«Toreiz man likās, ka ir pasaules gals un ka dzīvei nav jēgas.
Tad patiešām biju ļoti nomākta, bet pēc tam sapratu, ka ar Olimpiādi nekas nebeidzas. Ja būs laba veselība un pašsajūta, viss izdosies. Vienkārši jāuztver lietas vieglāk. Jebkurš zaudējums man ir milzīgs pārdzīvojums.»Caur sāpēm uz panākumiem
2013. gada Latvijas labākai sportistei pērn bija ļoti nopietna trauma. No kakla viņai izņēma divus diskus, ielika vietā jaunus. Šobrīd Grigorjevai ar kaklu būtisku problēmu nav, bet pagājušajā gadā tas sagādāja sāpes, neērtības un bija bažas, vai varēs turpināt cīņas sportistes karjeru. «Ir neliels diskomforts, bet tas netraucē trenēties un nav bīstams dzīvībai. Katram sportistam kaut kas sāp - tāds ir sports,» tā Grigorjeva.
