- Šodien sanāca tāds viegls treniņš? - Nezinu, vai to tā var nosaukt. Bija nepierasti spēlēt uz centrālā laukuma. Divi gadi (kopš pēdējā mača centrālajā kortā) nešķiet daudz, bet tomēr. Ir ļoti liela atsķirība starp 17. vai 18. kortu un centrālo. Uzgāju uz laukuma un bija pavisam citas sajūtas. Nevaru tās tik vienkārši aprakstīt. Sākumā bija grūti pie tā pierast, bet domāju, ka, sākot ar otro setu, es iespēlētos un kaut ko parādītu.
- Nebija jums arī tik liela starpība, tikai gandrīz visus līdzīgos geimus uzvarēja viņš.- Tāpēc, rezultātam esot 2:5, daudz nepārdzīvoju. Bumbiņu jutu labi, un bija tā, kā tu saki – ja tos dažus geimus uzvarētu es, rezultāts būtu 4:3. Domāju, ka otrajā un trešajā setā gaidītu pavisam cits stāsts. Zināju, ka viņš nav optimālā formā, jo Romā Tsonga bija spiests atteikties no dalības. Tāpēc, jo garāks mačs izvērstos, jo lielākas būtu manas cerības uzvarēt. Kaut gan arī man kāja nav simtprocentīgi vesela. Kad sarāvu cirksni, uztraucos, ka būs tas pats, kas pirms vairākiem gadiem, kas šeit spēlēju pret Žiljēnu Beneto. Toreiz bija vairāku centimetru dziļš cīpslas plīsums. Baidījos, ka būs tas pats, jo sajūtas bija līdzīgas – pēkšņi sajutu asas sāpes. Atnāca fizioterapeits, apskatījās un pateica, ka plīsuma nav. Tikai sastiepts. Tāpēc turpināju spēlēt.
- Ieminējies par centrālo laukumu. Šorīt tev bija tiesības tajā patrenēties, bet to neizmantoji. Vai arī tas neko nebūtu līdzējis, jo spēlēt tukšu un pilnu tribīņu priekšā ir divas dažādas lietas?- Es pat negribēju tur trenēties. Pirms turnīra vienreiz uzspēlēju "Suzanne Lenleng" laukumā un pietiek. Nav tā, ka laukums ar kaut ko atšķirtos, bet gan atmosfēra. Īpaši jau, spēlējot Francijā pret francūzi. Tas ir tas, kas nospiež. Tomēr esmu pieredzējis spēlētājs, un vēl 15 minūtes – es ieietu spēlē un par to vairs nedomātu.
- Kur tu šajās dienās trenējies? Oficiālajā treniņu grafikā tavu vārdu neatrast.- Trenējos "Annexe" laukumos. Tur ir četri normāli korti. Negribu trenēties oficiālajos laukumos. Nekad nav paticis, ka mani vēro. Nepatīk būt uzmanības centrā, īpaši treniņu laikā. Tāpēc savā nodabā mierīgi uzsitu ar sparinga partneri. Šajās dienās daudz netrenējos, lai dotu atpūtu kājai. Dienā laukumā biju no 45 minūtēm līdz stundai. Pretī stāvēja Marks Žikels, kurš ir turnīra oficiālais sparinga partneris.
- Šodien bija sajūta, ka spēlē pārāk agresīvi. Te tomēr ir māls, un jābūt nedaudz pacietīgākam.- Viens no iemesliem ir tas, ka kājas dēļ negribu ielaisties garās izspēlēs. Pagaidām. Nezinu, kā būs nākamajā mačā. Pret Sozu mēģināju iet virsū katrai viņa otrajai servei. Tiklīdz sekoja sitiens uz kreiso pusi, mēģināju sist pa līniju, nevis diognali, lai mainītu virzienu. Īpaši grūts ir izklupiens uz kreiso pusi. Kad atbalstos uz labo kāju, tik smagi nav. Arī pret Tsongu mēģināju uzbrukt otrajām servēm. Mazliet nepatika, kā jutās kājas. Tās bija lēnas, un pietrūka viens solis, lai kārtīgi pieietu pie bumbiņas. Sanāca pārāk daudz stiepties pakaļ. Vai biju pārak agresīvs...?
- ... tāda acīmredzot ir tava spēle!- Pirms diviem gadiem tā nebija. Tad stāvēju metru tālāk aiz gala līnijas un skrēju pakaļ visām bumbiņām. Šogad es to pagaidām nevaru izdarīt. Ja nākamajā mačā kāja jutīsies labāk, paiešu pusmetru atpakaļ.
- Turpmākās divas dienas sola lietainas, varbūt sanāks lielāka pauze nekā ierasts.- Ideāli! Fizioterapeits man ir, pieslēgsim mašīnas, lāzerus un ārstēsim cirksni!
- No šī viedokļa varbūt pat labi, ka kortā nācās pavadīt nepilnu stundu?- Tādā ziņā tas, protams, ir ideāli. Ne velti trenējos tikai 45 minūtes. Nedrīkstu kāju pārslogot.
