"Nākotne ir atkarīga tikai no viņa. Pirmām kārtām jārūpējas par savu ķermeni, un esmu diezgan drošs, ka tā notiks. Protams, viņam ir vajadzīgs kāds, kas viņu atbalsta. Mūsdienās šajā līmenī neviens ilgāku laiku neceļo vienatnē, kā Ernests to dara pēdējā laikā. Tā viņam arī pateicu: "Ernest, tu esi divsimtais pasaulē. Tu neesi pelnījis, lai kopā ar tevi ceļotu treneris. Ja saviem spēkiem netiksi atpakaļ simtniekā, treneris tev nepalīdzēs"," stāsta Bresniks.
"Viņš dodas uz vietām, uz kurām agrāk nebrauktu. Eksānprevānsa ir jauka pilsētiņa, bet viņš turp brauca spēlēt čelendžerī. Nekādas palīdzības transporta ziņā – viss bija jādara pašam. Viņš atgriezies tur, kur bija 16-17 gadu vecumā, kad tas šķita interesanti. Tagad, kad tev ir 29 gadi, tu esi precējies un mājās ir bērns, tu vairs negribi braukt uz Eksānprevānsu un dzīvot draņķīgā viesnīcā. Un no turienes ar vilcienu braukt uz Bordo, bet no Bordo ar vilcienu līdz Parīzei. Taču tam ir nozīme. Man šķiet, ka viņš tagad ir tik tuvu zemei kā nekad. Ne tikai šī iemesla dēļ."
"Viņu vienmēr ir interesējuši filozofiski jautājumi. Viņš uzdod daudz jautājumu un meklē uz tiem atbildes. Cilvēki, kuri nejautā, neko neuzzina. Ernests prasa pat tādas lietas: "Kāpēc man tagad ēst maizi? Kāpēc ne tomātu, banānu vai steiku? Pasaki, lūdzu, kāpēc jāēd maize?" Ernests vienmēr meklē atbildes. Iespējams, viņš domāja, ka viņa dzīve mainīsies, ja viņš iekļūs pirmajā desmitniekā. Tā nenotika. Tā bija tā pati dzīve, kas iepriekš. Tas bija vēl viens labs turnīrs, nedaudz vairāk punktu reitingā un naudas kontā, bet tas neko neizmainīja. Ikdienas cīņa ar sevi un pretiniekiem nebeidzās. Teniss ir kā džungļi. Visi grib tevi dabūt nost no sava ceļa," skaidro treneris.
"Konkurenti priecātos, ja Ernests nespēlētu. Parunāju ar vienu no pasaules labāko tenisistu treneriem, un viņš man pajautāja, kurš ir vienīgais, kas var pieveikt Ernestu Gulbi? Viņš pats? Tieši tā," norāda Bresniks. "Ja Ernests zaudē, viņš zaudē savu kļūdu dēļ. Viņš nav no tiem, kas mača iznākumu atstāj pretinieka ziņā. Visu nosaka viņš. Ernests pieņēma dažus nepareizus lēmumus – gan kortā, gan ārpus tā, – un viņš par to dārgi samaksāja. Man ir ļoti patīkami redzēt, ka viņš atkal gūst panākumus. Ļoti daudzi cilvēki man rakstīja vai zvanīja, sakot, ka ir prieks redzēt šo puisi spēlējam "Grand Slam" turnīrā. "Manīju, ka tu atkal strādā ar Ernestu. Mums nepieciešami tādi čaļi kā viņš!" – šādi bija teksti."
